Pirmā grāmata ko nopirku bērnam bija lietota Zaķu stāsti katrai dienai ar zaķumammu, čuguna pannu un milzīgu pankūku kalnu pie kura rindā stāv zaķēni uz vāka. Viņiem tajā grāmatā ir mazpadsmit bērni. Viena no mammīgajām lietām ko es bērnībā domāju bija ka es gan ceptu pankūkas katru sestdienu. Jo man ļoti garšo pankūkas. Tik ļoti, ka es ēdu arī neizdevušās. Plānās, pildītās, rauga, kefīra, ābolu, kabaču, ķirbju, biezpiena, parastās, amerikāņu, biskvītpankūkas un noteikti vēl visas tās receptes kuras neesmu atklājusi.
Bet tagad man ir problēma. Litrs mīklas, stunda un čuguna panna un jēga maza, jo visiem atēsties līdz ūkai nekad nesanāk un bieži šito čakaru nevar. Vismaz esmu atklājusi ka sevi vieglāk motivēt ja pirmo pankūku apēdu pati, tik ātri besis neuznāk.
Un tā zaķu ģimenes mamma ieguvusi varones statusu. Jo es nezinu cik lielā bļodā jātaisa mīkla lai pietiktu 13 ļaužu ģimenei
27. Aprīlis 2020 (21:34)
Comments
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 28. Aprīlis 2020, 10:20
|
|
Balto maltās gaļas mērci mēs arī ļoti reti, parasti tādu ar sīpolu kiploku papriku burkānu tomātu pastu. Nu, līdzīgi kā Boloņas vai čili, tik vienkāršāk, man arī patīk ja ieliek ķirbi
Paldies par padomu. Mēs gan šaismājās esam traumēti no maltās gaļas mērces un tādu netaisām (vienbrīd daudz par daudz atēdos, jo gaļa krējuma mērcē bija katra otrā maltīte. Tik ļoti, ka uz brīdi kļuvu par pescetārieti). Tikai chili vai Boloņas mērci, un ja tie paliek pāri, tad tiek sabāzti ganu pīrāgā vai burrito.