var jau būt, ka mani komentāri jūsu žurnāļos šķiet pokemoniski /tomēr tik pilni eksistenciālisma garā izdvestām pusartikulētām skaņām un smaid un bučģīmīšiem/, bet vai gan tas, ka mācāmies teikt 'man rūp, man sāp par tevi, es tevi mīlu, tu esi man svarīga/s' mūs nepadara par cilvēkiem?
gandrīz tikpat ļoti kā nespēja to pateikt.


un varbūt tiešām dzīvi ir vērts nodzīvot, mācoties mīlēt un to arī pateikt. tieši un nepārprotami. arī vistuvākajiem