bija te gādījums sestdien. pēc vēlēšanas aizgājām uz bērnu laukumu pie skolas. daudz cilvēku nebija, bet vienīgie arī nebijām. un tad es pamanīju ka pie nojumes drusku aiz stūra viena beibe močī citu bērnu. nu tā, ka sēž virsū, seja sejā, ar ceļgalu uz krūšu kurvja, paspiež un kko ne ļoti skaļi, bet diezgan draudīgi saka otram bērnam sejā. nebiju es tur vienīgais pieaugušais, bija vēl vismaz divi, kas pamanīja, nervozi skatījās apkārt un neko ne teica ne darīja. ko nu es, es jau neko, vai ne. bet man palika tā jocīgi. jo es negribētu ka mans bērns ir tur apakšā, bet es kā pilnīgs draņķis, neveiksme un sū justos, ja tā, kas to puiku močī būtu mana meita. vēl viena pusaudze sēdēja abiem pie galvas un otra pie sāna. un tad es skaļi un stingri teicu stop! nu jau pietiks! šie vēl sākumā neko. un tad tipa 'nafig viņš mums seko, nav ko vilkties mums līdzi un izsekot, ko viņš grib' uz ko es teicu, ka man vienalga, mani tas neinteresē, lai viņa tūliņ pat kāpj no viņa nost, laiž viņu vaļā, ka neatkarīgi no tā, kas ir bijis, tas, ko viņa dara nav pieļaujams. puika aizskrēja, pusaudze (mazpadsmit) vēl tur kko murkšķēja un es tagad diezgan daudz par to domāju

stulbi, ka pieaugušie ir, redz, ka nav labi, bet liek mīksto. labi, ka es ko teicu. ja agrāk nezinu vai būtu iejaukusies un pēc tam dienām būtu jutusies slikti, es kaut ko darīju. un nejūtu ne kaunu ne vainas apziņu kas ir wow un diezgan pārsteidzoši. bieži kad vajag iejaukties vai kādam aizrādīt, man teksts nāk laukā krieviski. nezinu kādēļ. nu tur kāds jaunietis nomet uz ielas benčiku, es pieeju klāt, paskatos acīs, norādu ar roku un saku 'atvainojiet, jums laikam kaut kas izkrita' krieviski. un pēc tam jūtu kaunu un vainas apziņu gan par to, ka kaut ko teicu gan par to, ka krieviski. un ja nesaku, tad ilgi mokos pašpārmetumos. nedaru gan es to katru reizi, pie benčikiem reti, bet ja izdzertu kārbu nevar trāpīt miskastē, tad gan gadās

tā ir kā tajā jokā. nav baisi, ka mēs esam pieauguši. baisi, ka pieaugušie - tie esam mēs. un es ļoti daudz domāju kā ar bērniem runāt par dažādiem riskiem un drošības jautājumiem. kopš esmu pieaugusi man arvien vairāk nepatīk tas ieteikums 'atrodi pieaugušo un pastāsti kas noticis'. jo tik ļoti bieži tam nav jēgas. jo arī pieaugušoie bieži nezin kas ir pareizi un ko iesākt. dažreiz tas ir viegli un vienkārši, bet dzīve jau nav melnbalta vai ne. un pelēkā norkāsu ir vairāk nekā 50