man šķiet es sapratu kādēļ mums visiem tik grūti pateikt nē un ar to ir tik daudz iekšēju ciešanu. tādēļ, ka cilvēki neprot to nē sadzirdēt un uzklausīt, pilnīgi nerespektē. tas vienkārši atlec kā tenisa bumbiņa no sienas. un tad var tā slaidi kā buldozers visam pāri ar smaidu, jo tu taču pats esi viss tāds labs, balta sniegpārsliņa melnā pasaulē, zelta spunde medus mucā. un kas par to, ka tik ļoti gribējās, ka iebāzās vietā kur cauruma nemaz nebija

esmu sākusi mācīties pateikt 'paldies, nevajag'. citiem ar nekaitētu