un vēl es domāju, ka olšūnu kari ir tikai ziediņi, kamēr vien ir gana daudz indivīdu, kas uzskata, ka "Seviski svariigi ir sievietei caur normaalaam dzemdiibaam atguut sievisko vareeshanu" un tad uzreiz sākas mērīšanās ar krāniņiem (not) jo īstas dzemdības var būt tikai normālas, dabiskas un garīgas. gandrīz vai vēlams lai ir arī citāda pieredze (jo briesmīgāka jo labāk) ar ko salīdzināt, jo tikai tā tu vari būt kārtīga Māte. nu, un ja tu neesi dzemdējusi - sūdīgi tev. jo tu nekad nebūsi Īsta Sieviete.
un man ir ļoti ļoti skumji, ka šo praktizē pašas sievietes. nu to, ka man nebija īsti dabiskas dzemdības es arī uzzināju cibā. nu un. bet es arī to bērnu izspiedusi nejutu sevī nekādas transcendentālas pārmaiņas, es nekādi nejūtos pārāka par draudzenēm un paziņām, kam nav bērnu vai kas (iedomājieties tikai!) tos negrib.
3. Jūnijs 2016 (11:36)
Comments
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 3. Jūnijs 2016, 21:02
|
|
tā šobrīd vienkārši ir tāda mode. man gan ļoti nepatīk arī tā medicīnas prakses demonizēšana un mani drusku biedē iespēja, kad neuzklausa labus, sakarīgus padomus un norādījumus, jo nu neizklausās stilīgi. pat ja tas notiek vienā gadījumā no simta arī tas ir pārāk daudz.
bet nu inčīga ir arī šobrīd modernā pieeja psiholoģijā (?) kurā liek noprast, ka bērns nemierīgs, jo māte viņam grūtniecības laikā sačakarējusi psihi :D nu, man gan arī drusku smiekli nāk par to, ka bērns līdz 3g.v. sapņojot tikai par grūtniecības un dzemdību laikā piedzīvoto
man šķiet, ka ļoti svarīgi ir arī atrast vismaz vienu mammu ar ko saskan uzskati un lielās lietas lai var gūt morālo atbalstu kad citi nesaprot
nekad pirms paliku stāvoklī nezināju, cik ļoti Latvijā valda dabīgu un mājdzemdību, kā arī krūts barošanas propaganda. kā man teica draudzene, kura dzemdēja RDzN un ar stimulāciju un epidurālo anestēziju - pēc dzemdībām viņa bezmaz vainīga jutusies, ka nav bijusi māte varone un dzemdējusi pirtiņā, jo dūla paziņojusi, ka plīsumi un nemierīgs bērns viņai esot tieši dēļ epidurālās anestēzijas.
es neaizstāvu ne vienu, ne otru izvēli. manuprāt, sievietei pašai ir tiesības lemt par savu ķermeni un justies labi gan dzemdējot mājās, gan izvēloties plānotu ķeizaru. galvenais tiešām pašapziņas jautājums - neņemt galvā, ko par šo izvēli saka dakteri (ne no medicīniskā, bet tieši viņu personīgā viedokļa), draudzenes, interneti, ģimene. jo tāpat kā katra grūtniecība ir absolūti unikāla, tāpat arī bērna laišana pasaulē. katrai savs. un galvenais pašai būt mierā ar savu izvēli. citiem var pateikt - "tad, kad tu iznēsāsi un dzemdēsi šo tieši konkrēto manu bērnu, tad varēsi arī izteikt viedokli".
http://www.mindful.org/parenting-with-p
par māti taču kļūsti, bērnu audzinot, nevis tikai piedzemdējot.
par īstu sievieti tikai bērnu piedzemdējot - nu pilnīgas muļķības. nav taču nekāds akmens laikmets. sievietei ir tiesības izvēlēties un nekautrēties arī par izvēli, piemēram, bērnus negribēt.
pēdējā Santā bija labs raksts par šobrīd esošo dievietes kultu, apmeklējot visādus sievišķības seminārus, valkājot svārkus 30 dienas, ejot uz hormonu jogu un ko tur vēl nē. jautājums ir, kāpēc tām ūber sievišķīgajām sievietēm, kas to dara, tas ir vajadzīgs?