un vēl es domāju, ka olšūnu kari ir tikai ziediņi, kamēr vien ir gana daudz indivīdu, kas uzskata, ka "Seviski svariigi ir sievietei caur normaalaam dzemdiibaam atguut sievisko vareeshanu" un tad uzreiz sākas mērīšanās ar krāniņiem (not) jo īstas dzemdības var būt tikai normālas, dabiskas un garīgas. gandrīz vai vēlams lai ir arī citāda pieredze (jo briesmīgāka jo labāk) ar ko salīdzināt, jo tikai tā tu vari būt kārtīga Māte. nu, un ja tu neesi dzemdējusi - sūdīgi tev. jo tu nekad nebūsi Īsta Sieviete.
un man ir ļoti ļoti skumji, ka šo praktizē pašas sievietes. nu to, ka man nebija īsti dabiskas dzemdības es arī uzzināju cibā. nu un. bet es arī to bērnu izspiedusi nejutu sevī nekādas transcendentālas pārmaiņas, es nekādi nejūtos pārāka par draudzenēm un paziņām, kam nav bērnu vai kas (iedomājieties tikai!) tos negrib.
tā šobrīd vienkārši ir tāda mode. man gan ļoti nepatīk arī tā medicīnas prakses demonizēšana un mani drusku biedē iespēja, kad neuzklausa labus, sakarīgus padomus un norādījumus, jo nu neizklausās stilīgi. pat ja tas notiek vienā gadījumā no simta arī tas ir pārāk daudz.
bet nu inčīga ir arī šobrīd modernā pieeja psiholoģijā (?) kurā liek noprast, ka bērns nemierīgs, jo māte viņam grūtniecības laikā sačakarējusi psihi :D nu, man gan arī drusku smiekli nāk par to, ka bērns līdz 3g.v. sapņojot tikai par grūtniecības un dzemdību laikā piedzīvoto
man šķiet, ka ļoti svarīgi ir arī atrast vismaz vienu mammu ar ko saskan uzskati un lielās lietas lai var gūt morālo atbalstu kad citi nesaprot