nekad pirms paliku stāvoklī nezināju, cik ļoti Latvijā valda dabīgu un mājdzemdību, kā arī krūts barošanas propaganda. kā man teica draudzene, kura dzemdēja RDzN un ar stimulāciju un epidurālo anestēziju - pēc dzemdībām viņa bezmaz vainīga jutusies, ka nav bijusi māte varone un dzemdējusi pirtiņā, jo dūla paziņojusi, ka plīsumi un nemierīgs bērns viņai esot tieši dēļ epidurālās anestēzijas.

es neaizstāvu ne vienu, ne otru izvēli. manuprāt, sievietei pašai ir tiesības lemt par savu ķermeni un justies labi gan dzemdējot mājās, gan izvēloties plānotu ķeizaru. galvenais tiešām pašapziņas jautājums - neņemt galvā, ko par šo izvēli saka dakteri (ne no medicīniskā, bet tieši viņu personīgā viedokļa), draudzenes, interneti, ģimene. jo tāpat kā katra grūtniecība ir absolūti unikāla, tāpat arī bērna laišana pasaulē. katrai savs. un galvenais pašai būt mierā ar savu izvēli. citiem var pateikt - "tad, kad tu iznēsāsi un dzemdēsi šo tieši konkrēto manu bērnu, tad varēsi arī izteikt viedokli".

http://www.mindful.org/parenting-with-presence/ - man šis rakstiņš patika, īpaši doma par jebkādas pieredzes pieņemšanu un making the most of it.

par māti taču kļūsti, bērnu audzinot, nevis tikai piedzemdējot.

par īstu sievieti tikai bērnu piedzemdējot - nu pilnīgas muļķības. nav taču nekāds akmens laikmets. sievietei ir tiesības izvēlēties un nekautrēties arī par izvēli, piemēram, bērnus negribēt.

pēdējā Santā bija labs raksts par šobrīd esošo dievietes kultu, apmeklējot visādus sievišķības seminārus, valkājot svārkus 30 dienas, ejot uz hormonu jogu un ko tur vēl nē. jautājums ir, kāpēc tām ūber sievišķīgajām sievietēm, kas to dara, tas ir vajadzīgs?