aug buciņš aug radziņi. iekož man, tātad, rokā. ziluma nebūs, bet vienalga nepatīkami, es skaļi un noteikti pasaku 'Nē!' un sākas gaudu ārija ar krišanu gar zemi un aurēšanu uz pusminūti vai ilgāk. šitas ir jāapgriež saknē, tasir tagad, kamēr nav palaists garām īstais mirklis. ko īsti darīt? kā pareizi reaģēt? ir man arī kkādas grāmatas par tēmu, bet visas vecmodīgas un tgd nav laika lasīt
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 30. Novembris 2015, 19:20
|
|
nu man kašķis brēcošs rāpo pakaļ un diskusijas nav auglīgas :D
|
Posted by: Antuanete (
antuanete) Posted at: 30. Novembris 2015, 20:31
|
|
Palasi janetlansbury.com ierakstus par šo tēmu, pēc RIE principiem ir jāļauj viņam izbļaut emocijas, esot blakus, bet paliekot rāmai (visgrūtākais tajā visā :)) Ja kož vai sit - stingri jāpasaka "Es nepieļaušu, ka tu kod" un vajadzības gadījumā fiziski jāattur. Pēc teorijas, bērns 1)nemāk tikt galā ar emocijām; 2)pārbauda, vai mamma joprojām ir galvenā, respektīvi, grib dzirdēt skaidru apliecinājumu, ka Tu komandē parādi :)
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 30. Novembris 2015, 21:08
|
|
jā, jā. bet man šobrīd nav laika viņu lasīt, un 10,5 kg spirinošās fūrijas dažreiz grūti noturēt, ja kašķis sākas dibenu mazgājot un turot ar vienu notirpušu roku virs vannas tādu slidenu, piemēram :D
Tādās lietās, kur ir kategorisks 'nē' un sākas lielie niķi, vienkārši pastāstu, ka ļoti labi viņu saprotu, ka gribas un tā, paskaidroju kādēļ nedrīkst, ja nerimstas spītēšanās, eju pačurāt. Atnāku un kašķis beidzies.