par to kolektīvās bezapziņas krustdūrienu turpinot
ir mums kaut kāda ciešanu glorifikācija kultūrā, sabiedrībā un citur. nu tas augstāko ideālu sirdsšķīstums, no kura kā īlens laukā bāžas pašapmierināta pārākuma apziņa par to, cik es labs cilvēks vai ne. man šķiet, tas arī pie vainas. nu tas, ka modē ir ciest. nav labais tonis stāstīt, ka tev iet labi, ja pajautā. jānospļaujas, ka nenoskauž. tādēļ labāk pačīkstēt. par laiku, par (ne)veselībām, par valdību
un vēl man šķiet lielie latvju literāti mūs ir saindējuši ar savām cēlajām (dumjajām) Kristīnēm, Laimdotām, Baibiņām etc. kādu normālu sievieti - laimīgu un dzīvespriecīgu padavaiķe! nava. tik viena Dullā Paulīne un arī filmas dēļ slavena palikusi
un tas, ka mātes neiemāca, ka mīlestība ir svarīga, jā. bet mīlestība nepārcieš visu, ka tas nav vajadzīgs un ka kaut kur ir robeža, tikai kā lai zin kur beidzas mīlestība un sākas ciešanas
Tas ir skumji, jā.
Un mani besī, ka pieķeru sevi pie tām bailēm, ka "noskaudīs". Jo tas, redz, ir ieaudzināts.