neviens sporta veids nav drošs, visos ir "bijuši gadījumi". vienkārši ārkārtīgi populāra loģikas kļūda ir pielāgot šim sporta veidam savu personīgo peldēšanās pieredzi. "es ziemā nepeldos, tātad arī ar dēli jūrā nav jāiet". ūdenslīdējiem taču neviens visgudri nemāca, ka jānirst tikai siltā jūrā, ne? un slēpotājiem arī neviens nepārmet, ka viņi iet slēpot tad, kad ir sniegs.

"gadījumi" jau ir arī uz ceļiem. vai tāpēc nebraukt ar mašīnu pa ielu, bet tikai savā pagalmā?
no savas pieredzes - jāšanas sports ir viens no traumatiskākajiem (un smagi traumatiskiem sporta veidiem - ar galvas un muguras traumām). vai tāpēc es nejāju? un vai tāpēc es atteikšos no auļošanas? pat, ja zirgs ir mans un labi pazīstams, viņš jebkurā brīdī var paklupt, var nobīties un palekties sāņus. ar to pietiek lai zaudētu līdzsvaru un nokristu.
mani pirms nedēļas sabijušies zirgi metoties riņķī aizķēra un nogāza zemē un pārgāja pāri. dabūju ar pakaļkāju pa pakausi. vai tas ir ko mainījis? vai es tāpēc neiešu tiem klāt, jo ir bijis "gadījums"? manā paziņu lokā ir miljons traumatisku stāstu ("gadījumu") saistībā ar zirgiem.

drošs nav neviens sporta veids. vispār nekas nav droši. dzīvot nav droši. viss kas mums šai dzīvē ir droši garantēts ir nāve. un mēs visi pieļaujam kļūdas.

ja domā par nodokļu maksātāju naudu, kas izsviesta vējā meklējot kaitistu - manliekas, ka vajadzētu sistēmu ar apdrošināšanu. tai pašā laikā es savu nodokļu maksātāju naudu labāk novēlu kaitista (kaut vai viņa līķa) meklēšanai, nekā visu to miljons aptaukojušos cilvēku ārstēšanai, kuriem no liekā svara radušās entās veselības problēmas (es runāju par resniem vulgaris cilvēkiem, ne tiem, kam kaut kādas nopietnas problēmas ar vielmaiņu un kuri ir resni pat apēdot vienu galeti ar gurķi dienā)