nu nekad vairs!
vienmer esmu pastāvējusi, ka matus krāsot vai griezt mājas astākļos nav tas labākais variants, gluži tāpatās - kā labot zobus.
bet 6dienas vakarā izdomāju, ka beidzot ir jānokrāso tās ataugušās saknes. tā kā pie friziera,šajos krīzes laikso īsti negribējās tērēt naudiņu, un nav jau tik viegli pie viņa arī tikt, izdomāju ka arī mājas apstākļos to varētu izdarīt. nu tad onkulis - frizieris ieteica matu krāsu, iekš RIMI to ari iegādājos, un 6dienas vakars - 14.03.09 man izvērtās par drausmīgu vakaru.
nokrāsoju, ižžāvēju un sāku ardīties pa māju! mamma noteikti nebija laimīga, ka ir palīdzējusi manai iecerei - ietaupīt. mati ir nevis gaiši blondi, k;a es to vēlējos, bet gan zaļgan pelēki, vai pelēk zaļgani. tas jau vairs nav būtiski, bet nu viņi noteikti nav BLONDI, kā es to vēlējos.
rīcības plāns, kā pārciest nākošo darba dienu tiek izdomāts uzreiz - cepuri nost no galvas neņemšu. tā es divas dienas pa darbu nostaigāju ar cepuri un rit no rita pirms lekcijām[kaut arī dažas nobastojot] eju pie friziera, lai glābtu savu smatus un iespēju staigād pa darbu bez micītes galvā.
es esmu guvusi pamatīgu mācību - vai nu jakonsultējās ar vairākiem frizieriem, vai vnk NEKAD to vairāk nedarīt mājās.
bet pats šausmīgākais liekās tas, ka visi kaimiņi šodien teica, ka matukrāsa esot normāla, un ka mainīt jau neko nevajaga.

BET ES GRIBU BLONDUS!
un .