mazliet par policistu būšanu
Atkal mīļā, jaukā dzīve prot pārsteigt! Lai nu kurš to būtu domājis (es jau nu noteitki ne!), ka tā policistu būšana kļūs tik aktuālāka tēma!

Vakardienas stāsts lielos vilcienos jau ir zināms. Es gan vēlos tam vēlreiz iziet cauri, jo tomēr maģiskais elements tajā visā ir. Īsti līdz galam man nav skaidrs, kā tam apzinīgajam cilvēkam izdevās iebāzt rociņu melnajā somā un no tās izvilkt manu, nu jau bijušo, superizcilo maciņu.

Plkst. ap 16:00 Domu laukuma ziedu veikalā pērku puķi. Maks ir. Esmu jau domās par apsveikšanu, kuras aug ar katru soli, ar kuru tuvojos Mildai pa tik ierasto savu taciņu gar Finanšu ministriju (kad vēl mācījos LKA, katru dienu čāpoju pa turieni uz darbu pēc lekcijām. CIlvēku tur parasti maz. Arī vakardien. Tikai kaut kāda sieviete, dīvaini graboša, man ļoti tuvu gāja, kas arī man lika nevērīgi atskatīties. Seju, protams, neievēroju. Domāju, ka tā bija viņa.

Tad, sekojošo stundu, nepacietīgi gaidīju ar otro piegājienu pasūtīto zupu, jo izrādījās, ka pirmajā gaļa iekšā, kuru šomēnes neēdu (tas ir vesela temata vērts - pirmo reizi mūžā pamainīju pasūtīto un pirmo reizi lietoju frāzi - es neēdu gaļu - kas lika sajusties... hmm... citādākai, nekā vidējais latviešu ēdājs). Pienāk brīdis, ad par pasūtīto ir arī jāmaksā - bet maka tad nav!

Plkst. ap 17:00 ejam atpakaļ uz ziedu veikalu. Ja nu gadījumā esmu bijusi tik neuzmanīga, ka esmu atstājusi to tur. Protams, ka nebiju. Steidzu nobloķēt karti. Un vislielākā sāpe tajā brīdī man tomēr bija par pašu maku - pirkts Kandavā pirms pāris gadiem par kādu 1.50Ls salonā "Linda".

Uztvēru to visu kā vēl vienu lielisku mācību būt uzmanīgākai uz ielas. Mani pārsteidza arī mans mierīgums tieši tajā brīdī. Tikai vēlāk sāku satraukties, kad atcerējos par tēta veikto pārskaitījumu mācībām.

Lai vai kā - gandrīz visu, ko man tajā dienā dienā vajadzēja iegādāties, biju jau iegādājusies.

Par autovadītāja apliecību atcerējos tikai skolā. Par to man arī bija neliela skumja. Bet tikai neliela - man nepatīk, ka es tās bildē nesamaidu. Tātad būtu lieliska izdevība tikt pie apliecības ar smaidošu bildi. Gan ne ar tās dienas patiesajā izjūtām, bet es vismaz smaidītu.

Pēc skolas sekoja jaukais Baibačkas vārda dienas vakars.

Šodien biju paredzējusi mācīties. Visu dienu, lai vakarā varētu iet cept piparkūkas (kuras tikai smaržotu) un dzert karstvīnu (kuru patiešām dzertu). Bet, kas jādara, jādara - dienu sāku ar došanos uz banku. Jauka sieviete mani apkalpoja - nu man ir jauna i-bankas kodu karte, jauna parole un nomaksāti kursi par skolu. Jaunā bankas karte būs nākamnedēļ.

Bet ar to vēl stāsts nebeidzas. Izdomāju iet policijas iecirkni uz Valdemāra ielas, jo pa ceļam bija jāieiet Valsts Ieņēmumu Dienestā, kas būtu pa ceļam. Laukā bija sācis skaisti līt. Kaut kā lietus mani šodien netraucēja, līdz brīdim, kad to sasodīto policijas iecirkni nevarēju atrast. Tad nu nospļāvos un gāju uz Matīsa ielas iecirkni.

Biju tur daudzas reizes gājusi garām. Tad jau būtu tagad jāseko teikumam, ka beidzot bija radusies lieliskā iespēja tur arī paviesoties.

Veru durvis, kāpju pa kāpnēm, sekoju norādei "ieieja". Jāzvana, lai tiktu iekšā. Piezvanu divreiz un durvis atver jauns policista kungs ar jautājumu, as izsaka domu "ko vajag?". Tajā pašā brīdī sejā iesitas ilus gadus piesmēķētas telpas gaiss. Izstāstu, kādā jautājumā ieradusies un man jāuzgaida mazā priekštelpiņā. Tur stāv arī kaut kādi 2 ārzemnieki. Viņi tur arī tāpat stāvēja, kad pēc kādas nepilnas pusstundas gāju prom.

Man tika piešķirts cits policists, kuram jādodas līdzi. Sekoju pa piesmēķētu gaiteni. Kāds runā latviski, kāds krieviski. Brīvdienās esošs kolēģis ar sievu un pāris mēnešus vecu bērniņu arī ciemojas - sarunājas jau vairs neizvēdināmajā koridorī.

Ieejam mazākā telpā ar galdu pa vidu bez nekā virsū. Kā filmās. Es sēžu vienā pusē, policists otrā. Viņš atver logu, kas man ļoti pa prātam.

Viņš ir jauns, kalznējs, īsiem, latviski pelēkiem matiem, precējies, ar atāķējušos drošības siksniņu savam ierocim, lai tas neizkristu ārā, nerūpīgi apgrieztiem nagiem un melnumiņiem vietām aiz tiem.

Viņš paņem iesnieguma protokola lapu, uzdod jautājumus un pašu iesniegumu raksta "es formā" - tā it kā es to pati rakstītu. Viņam ir diezgan nesaprotams rokraksts. Tāds ķeburīgs. Varbūt tāpēc, ka ātri raksta.

Tā kā nezināju precīzu adresi Raiņa bulvāra Chilli picai, viņš mēģināja to atrast netā (telpā atradās arī ieslēgts dators). Diemžēl viņam tas īsti labi nepadevās, tāpēc šo problēmiņu atrisināja ar pazvanīšanu uz 1188. Tas man likās tā kuriozi un vairs nejutos tā it kā būtu kāda nopratināmā. Jo tāda sajūta bija.

Tā viņš mani tur iztaujāja, es pēc tam mēģināju salasīt, ko viņš pierakstījis, visu parkastīju vesēlās 3 vietās uz viena šāda iesnieguma. Šķīrāmies jau uz atbrīvotākas nots, kad viņš man teica, ka krimināllietu visticamāk, ka neuzsāks. Sarunas beigās viņš pat atļāvās drošāk pasmaidīt. Tas man patika.

Tā nu atkal devos a gaiteni, kur vēl joprojām bija tētis ar bērniņu.

Mans pirmais piedzīvojums policijas iecirknī bija galā. Ak, jā, gandrīz apmaldījos, meklējot pareizo ceļu ārā. :P

Tā pilnīgi izmirkusi ievēlos buduārā. Jau klāt bija pēcpusdiena. Kamēr paēdu. Tad lēnām nobriedu, tad sāku un visbeidzot sapratu, ka nekādas piparkūku smaržošanas un karstvība dzeršanas man nespīd.

Bet prieks par dienas pievienotajām vērtībām - ar Aigu pasmējām par patiesībā dramatisko krīzes situāciju un slaipsaruna ar dārgo Ievačku!

[Dieviņ, stāvi man rītdien klāt un čuksti, kura no piecām atbildēm ir tā pareizā!]

P.S. Un paldies par brīnumiem un jaukiem cilvēkiem - kāda meitene Vecrīgā atradusi manu autovadītāja apliecību, atrada mani latviešu datubāzē un uzrakstīja, lai dodos tai pakaļ. Tā nu rīt to dabūšu atpakaļ - smaidošā fotogrāfija izpaliks :P Un varbūt labi, ka tā.


---

Saldus sapņus!