nemainība
Es jau zinu, ka nekas būtiski nemainās.

[Lielos vilcienos mēs bijām, esam un būsim tādi, kādi esam bijuši vienmēr. Tā mazā, nedrošā meitene, kura spītīgi ignorēja lietas, cilvēkus, vārdus, kurus negribēja redzēt, dzirdēt ir vēl aizvien tepat - sēž un raksta šī vakara pārdomas. Un nogrimst vārdu jūrā. Un vēl vairāk - šī mazā meitene ar vēl lielāku spītību dara/nedara to, ko grib/negrib. Ir darījusi vienmēr, jo ir bijusi pārliecināta. Pat ja šaubījusies, tik un tā darīja. Tāda jau viņa arī paliks. Gaidot, kad kāds atnāks un tā pa īstam ieraudzīs visu to, ko viņa spēj dot. Jo viņai ir daudz, ko dot. Citreiz liekas - pārāk daudz.]

Arī vecmāmiņa apstiprināja šīs manas aizdomas. Un mani nebeidz pārsteigt, cik tas tomēr ir dīvaini. Mēs kļūstam ar gadu no gada nobriedušāki (it kā), lēnām novecojam. Tā teikt, notriecam savu ķermeni, bet tas, kas ir mums iekšā, tas netaustāmais , bet tik lieliski jūtamais "es" dzīvo it kā savu dzīvi. Jā, arī tas attīstas, pilnveidojas.

Un tomēr - pašā kvintesencē tomēr paliek nemainīgs.

[Pilsēta mani vienmēr ir darījusi nemierīgu. Tā vienmēr prasa aktivitāti. Taču šeit, šajā pilsētā, kur sēžu, tā norimst. Tā tiek apslāpēta. Varbūt es ilgojos būt citur? Bet kur? Un ar ko?

Zinu jau zinu arī to lielisko sindromu idealizēt tās vietas, lietas&cilvēkus, kur pašlaik neatrodies.]

Citreiz liekas, ka līdzīgs stāsts tiktu izspēlēts atkal un atkal no jauna. Tikai pamainot laiku, telpu un cilvēkus. Tā, it kā tas viss gribētu tieši man likt ko saprast, ko iemācīties.

Es jau daudz ko daru citādāk. Nekā to būtu darījusi sen, sen atpakaļ.

Taču tas, kas manī notiek, ir tikpat spēcīgs. Tikpat dzīvs, liesmojošs, bangojošs... Nu, vienalga kā to aprakstīt. Tas viss ir kā narkotika. Garšīgs saldums vai dzēriens, kas šķietami nevar būt par daudz. Kā skābeklis, bez kā nevar. Nevaru.

[Dažos, ļoti retos brīžos es savās domās apstādinu laiku uz mirkli. Un iegravēju to savās atmiņu rievās. Tādējādi tos padarot ārpus laika eksistējošus. Es atceros it visu - gaismu, smaržu, siltumu..

Tikko lietus lāse tecēja pār mana buduāra logu. Es apstādināju laiku. Tagad es to vienmēr atcerēšos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jutu, kā tā tecēja. Nu, tā, it kā tā būtu tecējusi pār manu ādu. Tā tas notiek.]

Sekojot manai lieliskajai pārliecībai, man tomēr būtu jātic, ka arī pašai dziļākaijau būtībai ir jābūt cerībai uz izmaiņām.

Nu ko, pie tā būs vēl jāatgriežas, kad būšu cienījamākā vecumā.


--
Ar labu nakti.