nedēļas nogale
nedēļas nogale tika noslēgta ar patīkamu pastaigu pa manu AB dambi. tur nekas īpaši nav mainījies. gaiss ir kļuvis vēsāks. vēsāks ir kļuvis ūdens. arī gaismas ir kļuvušas vēsākas. tādas vairāk matēriskas. tā vien gribas izskriet uz ūdens virsmas un kārtīgi izvārtīties mirguļojošajās gaismās! paņemt tās plaukstās un pamest gaisā. vērot, kā tās lēnām krīt lejā ap mani. kā sniegs.

patiesībā, grūti aptvert un iesākt uzrakstīt par pēdējām trim dienām/naktīm. tās bijušas pietiekoši vienmērīgas un ierastas. un, tajā pašā laikā, tās bijušas ar tādu muļķības devu, ka nākas krietni papūlēties, lai ko līdzīgu izvilktu no manām atmiņu dzīlēm.

tātad - šeit stāsta mana versija.

man vienmēr ir patikušas piektdienas, kurās es skatos savu norvēģu seriālu. ar skaistiem skatiem un sentimentāli vieglu. ko gan vēl vairāk var vēlēties darīt darba dienā īsi pirms nedēļas nogales!?

vakars kojās. paredzēta tēja un jaukas sarunas. tas viss ir un vēl visādu bonusa labumu.[man jau sasodīti labi patika it viss :)] nakts paskrien tik ātri, ka jau nemanot pienācis rīts un jāiet gulēt. vismaz pāris stundas, jo jābūt darbā. ir apbrīnojami skaists rīts. un pirmo reizi man ir jādomā, kā tikt ārā no kojām. stāvu piecas minūtes starp pirmā un otrā stāva trepēm un nevaru saprast, kā labāk rīkoties. cauri galvai skrien domas - mani pazīst, tik agri šeit nedrīkstu būt, jābūt kārtīgai un labai iespēju robežās, lai nebūtu problēmu ne man dārgiem cilvēkiem, ne man pašai. laiks spiež un nedrīkstu pārāk ilgi tur tā stāvēt un domāt, cik bezspēcīgi jūtos un daru ko ne noteikumos ietilpstošu. un karstākā vēlēšanās būtu zināt par kādu caurumu kādā pažobelē. variantu jau patiesībā nav, tāpēc ielieku savu ātrāko ātrumu un kā raķete traucos cauri bīstamajai zonai. un paspēju vēl nesaprotamu "labrīt" zem deguna un aiz kreisās rokas paslēptas sejas izmocīt.

diena paiet YFU. daudz jārunā un jāskaidro. garšīga pica. un klāt jau pēcpusdiena. ar māsu izejam saulē un vienkārši paejamies pa Vecrīgu. vēlamies doties pie tēta, kura nav Rīgā. neko darīt - pavadu māsu uz vilcienu. ko darīt vakarā? paredzēta salsas dejošana. nav noskaņojuma. gulēt arī negribas iet.

vakars kojās. šoreiz ierodoties ir jāpierakstās, jo sēž tā pati tante, kura no rīta. pirms tam jau domās kāds man ir licis iziet cauri situācijai, ja man tiktu jautāts par rītapusē veikto ašo gājienu ārā. apzinos, ka ne visos gadījumos vaļsirdīga atklātība un patiesība ir pareizais ceļš. jautājumu arī sagaidu un atbildu, ka tā nevarēju būt es, jo biju darbā. nākas gan to visu kārtīgi apstiprināt un tēlot patiesu izbrīnu par tādu iespējamību divu cilvēku līdzībā. izrādās, ka no rīta tur sēdējusi arī pati galvenā Baltās kazas karaļvalsts persona. tja, ko lai saka!? dievojos, ka tā neesmu bijusi es. tā rur runājoties, piemirstu atstāt savu apliecību. tas jau tā man ir gādījies jau iepriekš. to atceros tikai augšā. vai pie vainas ir mazgulēta nakts, pīpes dūmu spēku paliekas, nav ne jausmas, taču ļoti garīgi uzbudinos. man nekad nepatīk melot. tas manī izraisa pretīgumu pašai pret sevi. atklātība un patiesība ir vienas no augstākajām manām vērtībām, pēc kurām vienmēr cenšos vadīties. tas piešķir kvalitāti manai dzīvei, manai esībai. un man nepatīk, ja mana rīcība un pārliecība nonāk pretrunā. tapēc šādi uzbudinājuma viļņi seko visu vakaru. arī nesaistīti ar šo situāciju.

noskatamies foršu filmu. tuvojas 22:00. ir 22:00. ir 22:30. ir 24:00. dažbrīd es pati apbrīnoju savu spītīgo parliecību. un stulbumu. un bezspēku. arī neizlēmību. es vēlos vēl paturēt to burvīgo miera sajūtu. un es to spītīgi daru. un man ir vienalga viss pārējais.

skatāmies filmu. un tad vēl vienu. pat nezinu, kāpēc rodas doma, ka vajag Viesu grāmatā dabūt parakstu, ka esmu izgājusi. tas tiek arī darīts. slepeni. kā Džeimsa Bonda filmās. adrenalīns kāpj. krīzes situācija. gandrīz jau pieķer. gandrīz jau pie sienas līmējos. rokas trīc. un šobrīd nespēj noticēt, cik tas viss absurdi izklausās, ko rakstu. vēl pēc dienas varēšu patiesi uzjautrināties.

ejam gulēt. pulkstens ir aptuveni 5-6 no rīta. man ir vienalga par laiku. pat miegs īsti nenāk, lai arī pierādas pretējais tiklīdz esmu gultā. ir vajadzīga sekunde un mani apņem ierastā nakts tumsa.


ap 14:00 es bez problēmām ierasti raitā solī izeju.



statistika interesei:

nedēļā ir 7 dienas, tātad arī 7 vakari un 7 rīti. katrā dienā pa 24 stundām-> kopā nedēļā ir 168 stundas.

no šīs nedēļas 7 vakariem 4 biju kojās. no šiem 4 vakariem 3 es tur nakšņoju. 1 no tiem tā arī bija plānots.

kopā kojās pavadīto stundu skaits šajā nedēļā: 59 stundas un 30 minūtes


lielais, viedais secinājumu komplekts:

1. māju sajūtu lielā mērā rada cilvēki. kojas bija manas mājas. un man patika tur dzīvot. dažreiz ir jāsaņem ar bomi pa galvu, lai saprastu, ka dzīve iet uz priekšu un lietas iegūst citus rakursus. kojās kādas dienas noteikti nerādīšos (līdz vakaram pirms došos uz mājām);
2. vienīgais, kas man patiesi nepatika, bija mana garīgā uzbudinātība sestdienā. vienmēr sakautrējos, sajūtos neērti, ka tā notiek. un ka īsti nemāku ar to tikt galā, lai tas nenāktu uz āru. nevienam nepatīk sevi atklāt savā vājumā, kas tiek sargāts kā lielākais dārgums. vai tas rada kādu jaunu kvalitāti draudzībā, ir vesela bloka ieraksta vērts, jo atbildi uz šo jautājumu nezinu.



P.S. paklausaties šitādu veci: Victor Wooten. esot ļoti kruts basģitārists. labākais savā jomā! viņš arī rūpējās par šī vakara muzikālo pavadījumu.



saldus sapņus šai naktij!