vai pīpes iespaidā?
Un vēl es šovakar domāju par vakar nakts sarunā skartajām tēmām.

Visiem mums tomēr ir dotas vienas izejas pozīcijas. Visi mēs augstāka spēka priekšā esam vienādi. Un pārāk līdzīgi var noritēt divu pilnīgi svešu cilvēku dzīvesstāsti. Dievs tomēr ir ļoti gudrs - cilvēks jūtas labāk, ja apzinās, ka viņš tāds nav viens līdzīgā situācijā. Viņš visur meklē paraugus, kā labāk un ko vispār. Viņam vajag otru cilvēku. Ar to tad arī sākas visa ķibele. Otrs cilvbēks viņam nekad nebūs tik tuvs, cik viņš to vēlas.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nesekoju kaut kādiem sabiedrības noteiktiem standartiem. Taču vai tā tomēr nebūs nepatiesība? Patiesībā, jau es par to nekad tā neesmu domājusi. Vairāk vai mazāk, vienmēr esmu darījusi to, ko vēlos. To, ko esmu izdomājusi un uzskatījusi par pareizu.

Es mācījos, jo gribēju mācīties. Es tagad cenšos mācīties, jo it kā gribu mācīties. Bet vai tā arī nav daļa no kaut kāda lielāka procesa? No tās iedvestās bailes, ka tu nekas nebūsi, ja nebūs laba izglītība.

Ja vidusskolu beidzot bija visvarena sajūta, ka visa pasaule pie kājām un nu tik būs, sāksies lielā dzīve un sapņu piepildīšana, tad tagad mani jau pāris mēnešus ar līdzīgi kā krastus apskalojošiem viļņiem nepamet izmisuma sajūta, ka nezinu, kurp savu dzīvi virzīt. Viss iet kā pa riņķa deju un kā lai tu, cilvēks, tiec gudrs, ja galva apreibusi.

Ir sajūta, ka nepietiek ar to, ka zinu, kas man patīk un ko protu. Un nav jau tā, ka prastu maz.

Būtu jau viegli vainot valsti, brūkošās pasaules ekonomikas un vecākus, kuriem nav padoma. Jo viņiem pašiem tāds nepieciešams. Vēl muļķīgāk būtu vainot laiku, kurā dzīvoju.

Negribu vainot arī sevi.

Jā, esmu slinka (kaut gan kāds tam visam, kas sekos, sakars ar manu slinkumu?) un vislabprātāk katru vakaru dzertu Jogas tēju ar medu un citronu vai malkotu labu vīnu, pīpētu ūdenspīpi un spriedelētu par gudru vīreļu gudrajiem atklājumiem kā, piemēram, Zeme tomēr nav apaļa, bet lodes formā un filozofu izvirtībām starplaikos starp traktātu rakstīšanu. Es braukātu apkārt, skatītos priekšteču sasniegumus un apbrīnotu, kā viņi, vellos, to visu dabūjuši gatavu. Un tā es te vēl ilgi varētu turpināt.

Kur tad paliek mūsu bernībā izsapņotie sapņi? Kur paliek mūsu apslēptās vēlmes un kur paliek mūsu apslēptie talanti? Tik ļoti negribas ļauties skarbajai realitātei darīt kaut ko tikai tāpēc, ka nav izvēles, jo ir kas arī jāēd. Jo šī skarbā realitāte arī ir tā, kura šos visus mūsos vēl joprojām dzīvojošos sapņus ir ieslēgusi aiz biezām durvīm.

Ar katru dienu pārdrošība un jaunības maksimālisms iet mazumā. Ar katru dienu vajadzēs arvien lielākas pūles uzdrošināties darīt ko tādu, ko vidējais cilvēks nedara.

Mēs varām vairāk nekā mēs darām. Arī es sev ticu pārāk maz un, līdz ar to, sevi aplaupu.

Un arī šito visu es varētu turpināt bezjēdzīgi ilgi. Jo tas ir riņķa dancis.

Labāk jāpalūr filma. Tā lūk.