ziema
nekad neesmu īsti sapratusi, kurš gadalaiks man ir vismīļākais. iespējams, ka man tas vienmēr ir šķitis mazsvarīgi. tāpēc jau skolas laikos apbrīnoju klasesbiedrus, kuri pārliecinoši spēja nosaukt savu mīļāko. pat bez argumentēta paskaidrojuma. vienkārši tāpat. un nekas jau nav diži mainījies. man vēl joprojām nav mīļākā gadalaika.

es baudu pavasari.
es baudu vasaru.
es baudu rudeni.
es baudu ziemu.


protams, ir lietas, kuras man katrā no tiem ne īpaši iet pie sirds. bet vai par nosodāmu var tikt uzskatīta mana spītīgā vēlme redzēt tikai to pozitīvās puses? koncentrēties uz to, kas tajos ir skaists un patīkams? [un ne jau tikai uz gadalaikiem to varētu attiecināt!]

šis rudens ir apbrīnojami skaists. un spītīgi liek man atcerēties par pagājušo rudeni Kristiansanā. taču šovakar mani interesē ziema.

jā, ziema ir auksta, nepatīkama, tumša bez sniega.

taču kad vēl mēs tā novērtējam visvisādo tēju brīnumainās garšas, vecmāmiņu adītās vilnas zeķes, sveču liesmiņas, patīkamu fona mūziku jaukas sarunas noskaņai!? otra cilvēka tuvumu un siltumu.

ja tas skan pārāk mierīgi un niansēm bagāti, jāļaujas mazām ikdienas trakulībām:

vārtīties sniegā
šļūkt ar plēvi pa kalnu
slidināties pa aizsalušām peļķēm
nogaršot lāstakas

ķiķināt par apsārtušiem degungaliem


ziemai var būt daudz seju. un slaptdraņķī tai spītīgi jāpierāda, ka mums tomēr ir labi apavi!!!

galu galā - ziema ataicina vienus no skaistākajiem svētkiem.

šogad vēlos ievērot gavēni. [man vajadzēs konsultāciju]
vēlos beidzot arī ko uzadīt, ne tikai par to domāt.
un vēlos sarakstīt paštaisītas kartiņas.


vai ļausimies ziemas mierīgajai siltuma burvībai ar tējas krūzi un vilnas zeķēm?
vai ļausimies ziemas piedāvātajām trakulībiņām?