negaidītais
Man ļoti patīk, ja dienas beidzas negaidītāk, nekā ir plānots. Ka tās pārsteidz ar savu neparadzemību. Un neparadzemība ir tā, ko mēs bieži vien cenšamies izskaust no savas ikdienas.

Šī nedēļa ir gājusi kā pa kalniem un kā pa lejām - no šķietami neizsmeļama iedvesmas biķera līdz pat minimālākajam tā izsmēlumam. Vēl joprojām man liekas, ka sekoju tādai riņķveida kustībai, no kuras visu laiku cenšos tikt ārā. Izlausties. Un atgūt kontroli pār dažām savām lietām, domām, darbībām.

Cenšos sevi atgūt pilnībā.

[jo citreiz ir sajūta, ka sevi izdāļāju un man pašai nepaliek itin nekā. vai vismaz mazāk, nekā es būtu pelnījusi]

Vienā brīdī kādā manas dzīves posmā man kļuva ļoti svarīgi saņemt man apkārtējo cilvēku apliecinājumu tam, ko daru un saku. Ka tas ir pareizi, ka tā vajag un ka tieku atbalstīta. Saprasta. Mīlēta.

Tas notika tik nemanāmi un es pat neapjautu, kā šī procesa burvība pārņem mani savā varā. Burvība!? Jā, jo tā ir vieglāk dzīvot. Tiek "dalīta" atbildība. Tik ļoti paļaujies uz otra spriedumu, ka domā, ka spēsi izvairīties no lēmuma pieņemšanas. Tagad zinu, ka tas ir maldinoši. Vismaz tajā stadijā, kā tas ir bijis man.

Citreiz es aizdomājos, vai tas ko un kā daru ir mana būtība, vai arī tādējādi es vēlso nodrošināt, ka saņemšu ko pretī. Nodrošinos, ka vienā brīdī nepamodīšos no rīta ar apziņu, ka man nav neviena, kam pazvanīt, parunāt no sirds, samīļot. Īsāk sakot - tās varētu nosaukt bailes no vientulības (nejaukt ar vēlmi būt vienatnē!).

Un tā jau ir atkarība no otra cilvēka. Mana apļveida kustība, kurā atkal un atkal no jauna tieku ievilkta. Un nav jau tā, ka man nepatiktu. Bet tikai laikam vēlos pamazināt tā spēku.

Jo ja es esmu, tad esmu par visiem 100%. Pa pusei man nepatīk.

Šobrīd gan vairs neatceros, ar ko sāku šo ierakstu un kāda bija mana sākotnējā doma. Un šī ieraksta specifika slēpsies tajā, ka nebūšu to pārlasījusi. Taču tas, ko vēlējos pateikt ir, ka man patīk apzināties, ka esmu vajadzīga, ka ar mani ir labi. Jo ne ar vienu no mums nav viegli.

Tāpēc man tik ļoti patīk negaidīti ikdienas pavērsieni, caur kuriem es saprotu, ka tā ir.