laiks
ir otrdiena. starp zvaniem klausos savu jauno atklājumu - John Mayer. var jau būt, ka viņam vēl ir nedaudz par agru, jo mani nepamet sajūta, ka viņš ar savām mierīgajām dziesmām būs piemērots drūmajiem rudens vakariem. nu jūs jau zināt - tā skaisti ar tēju, vilnas zeķēm un sveces liesmiņu.

hmm...es vēl joprojām par to laiku. nesanāk man par to nedomāt. un, izrādās, es neesmu vienīgā!

ir taču tik apbrīnojami, ka viena diena ārpus Rīgas, ārpus ierastā režīma un laika sadalījuma, ir tik piepildīta un liekas tik ilga. un tad man vienmēr rodas jautājums, vai tā laika izjūta ir pa īstam vai tas ir tikai tāds šķitums? bet citreiz ir otrādāk - diena šeit, darbā, velkas kā gliemezis. minūtes liekas stundu garas, stunas - dienu garas. manuprāt, nav viennozīmības laika jautājumā. kaut arī dzīvojot ārpus pilsētas, laika ritējums ir citādāks nekā, piemēram, Rīgā, to iespaido arī darāmais darbs. darbs ir citādāks. un ir daba. Rīgā ir cita veida darbi un ir mazāk dabas.

bet kur iedalāmi ceļojumi? kā skaidrot to laika izjūtu, kas rodas ceļojumu laikā? jā, varam to nosaukt par citu realitāti. bet ko tad tas īsti nozīmē - cita realitāte!?

viena no tēmām, par kuru domāt un domāt un atbildi neizdomāt.


tagad laiks otrajai rīta tējai.