2
es šodien gandrīz pīpēju. tāpat kā es gandrīz pīpēju vakar, aizvakar un visas pārējās dienas. man patīk iedomāties, kā es ieeju veikalā, izšķiežu ap Ls 2, izeju ārā, izvelku sērkociņu un velku to gar kastītes malu. gar to, gar kuru parasti velk, lai dabūtu uguni. un es ievelku dūmu. aizveru acis. paturu šo dūmu nedaudz ilgāk sevī, kā vajadzētu, un tad lēnām izlaižu to brīvībā. ir labi. ir vienkārši labi.

un nez kāpēc mani vairāk sajūsmina pati doma, ka es to varētu darīt, nevis, ka ja es to patiešām šajā brīdī darītu.

bet šī noturība ir tikpat gaistoša kā viss pārējais.


un vēl es ļoti ceru, ka viss ir pareizi, kā pašlaik notiek. kurp eju un ar ko eju. pat ja eju viena. visam pārējam ir jābūt mana prāta radītām iedomām, kurām ar prātiskumu nebūt nav nekāda sakara. saules gaismai šīs iedomas jāizbalina tik spēcīgi, ka tās kļūst caurspīdīgas un pāri nepaliek nekas. jo es pati jau cenšos, cik vien varu. vienmēr nav viegli. un citreiz ir pārlieku viegli.

mana problēma paliek nemainīga. es esmu tā, kura mācās ar to apieties.

es tik ļoti priecājos par gaismu.