ozoldiena
atminējos vienu patiesu gudrību - māklsu laikā beigt; māklsu laikā aiziet. gribējās jau nu sevi paslavēt, ka tieši šovakar/ šonakt pēc tās arī vadījos.

katram pasākumam ir savs ievads, kulminācija un nobeigums. un nav viegli noķert to mirkli, kurā aiziet tā, lai paliktu vislabākās atmiņas. un, man liekas, ka es šonakt aizgāju savā ozoldienas kulminācijā. vakars tiešām bija izdevies - kūkas, pīpīte un, jā, protams, labi cilvēki.

ir vēl pāris lietas, kuras savā šīs nakts atklātumā vēlos uzrakstīt.


kaut kad senā rudenī rakstīju par to, ka atvadoties savā prātā ceļu tādu kā pieminekli. ir tā, ka es to vairs nedaru.

pavisam negaidīti ir sabrukusi arī kāda ļoti būtiska manas esības daļa. proti, pārliecība, ka tas, ko redzu ar savām acīm, ir kaut kas ļoti īpašs. lai nepārprastu, paskaidrošu, ka tā ir tīri vizuālā pasaule - gaismas spēles, sīkas lietas apkārtējā dabā, vidē, kam pievēršu uzmanību. un kuras izceļu sava askētiskā skaistuma un necilības dēļ. muļķīgi biju iedomājusies, ka tikai man vienai ir tāda spēja tam pievērst tādu uzmanību. tāpēc ir laba sajūta, tā teikt, nolaisties uz zemes un nepārvērtēt savu nozīmību vispārējā kosmosa atīstības gaitā. un godīgi - ir vieglāk apzināties savu eksistenci, apzinoties savu necilību. jo uz kopējā fona es nemaz neesmu nekas TIK īpašs, lai mani ievērotu. vieglāk ir dzīvot domājot esam pavisam vienkāršam cilvēkam.

visvairāk tajā nepīpēšanas lietā man patīk tas, ka es varu smaržot tā, kā man gribas, lai es smaržoju. jo man ļoti nepatika, ka smaržoju pēc pīpīšu dūmiem un pati to jutu. ka mani mati var smaržot pēc svaiguma. un ka tad, kad esmu kādam tuvu, viņš sajūt manu, nevis pīpīšu smaržu.

un tā smaržu būšana tomēr man ir kā narkotika. man patīk sasmaržot. tāpat kā man patīk samīļot. ar narkotikām gan varbūt būs pagrūtāk iztēloties, jo nezinu, kā jūs, bet es ta ka īsti neesmu mēģinājusi (un diez vai to arī kādreiz darīšu). es varu to salīdzināt ar kādu ēdienu, kas ir pagaršots un pēc tam gribas dabūt vēl un vēl. un vēl. bet nevar. tā man citreiz ir. un tāpēc man citreiz gribas tā visu daudz un uzreiz. intensīvi. bet viss ir kontrolējams. arī šitie mani mazie prieciņi.

un, jā, es tomēr savā ziņā esmu vecmodīga. varbūt, kā mans gudrais ex-kursabiedrs reiz teica, un es varētu viņam šajā brīdī pievienoties, neesmu piedzimusi savā laikā. lai vai kā tur ar tādām hipotētiskām izvirtībām, ir lietas, kuras tehnikas pasaulē man liekas tumša bilde. un tas, ka nezinu un savā ziņā nepūlos uzzināt, citreiz liek man justies muļķīgai. liek justies arī nedaudz neērti, jo, kā, redz, tā, es to nezinu. nu, nezinu. un viss. bet tas jau nemazina to, ka jūtos muļķīga.

jopcik razīt - rīt būs pagrūti! bet nekas. šonakt bija ļoti jauks gājiens uz buduāru. negaidīti silts, ka pat cimdus nevajadzēja vilkt. arī gaismas Daugavas ūdeņos bija siltākas. ne tik asas.


--
arlabunakt'