nākamais posms?
nākdama no dejām, reflektēju sevī. mēģināšu būt pēc iepsējas konkrētāka un īsāka. doma attīstījās tās brīvā un nepiespiestā formā. vai tās impulss bija mise, vai kas cits, šajā brīdī jau ir mazsvarīgi. vēlējos, lai tas viss nepaliek "gaisā karājoties", jo man tas viss ir ļoti nozīmīgi.

1.esmu noilgojusies/man pietrūkst diena/vakars/nakts ar sarunām nu tā pa dušam. ar priekšspēli, kulmināciju un nobeigumu. tā mierīgi, intīmi ar tēju un svecēm. labu mūziku fonā. tā, lai man nav jādomā par laiku, kurš iztek. un man jādodas prom, tāpēc, ka vienkārši ir likumi, kuri neatļauj atrasties attiecīgajā vietā. un ka ir kādas vietas, kur man pašai pēc kāda laika jābūt. nejust laika klātesmi. un nejauši atskārst, ka ir jau rītausma.

2.ko es vēlos?

zem šī punkta ir vairākas apakšdomas. šodien sākas Lielais gavēnis. otrais manā mūžā. un, jāsaka atklāti, pirmais bija ļoti veiksmīgs. tāpēc ir tikai loģiski, ka atskatījos uz pēdējiem diviem mēnešiem - kas ir izdarīts no tā, ko vēlējos izdarīt. un izdarīts ir ļoti daudz, kas ir apsveicami. esmu ievirzījusi savu dzīvi kaut kādās sliedēs, kas mani pašlaik apmierina.

bet - kas sekos pēc tam? šis jautājums lieliski sasaucas ar jautājumu nr.1.

nenoliegšu, ka mani biedē domas par pēc-Spānijas laiku. pieļauju, ka neesmu vienīgā, kura izjūt laiku burtiski skrienam. viena, otra, trešā nedēļa. nepaies ne mirklis un arī Spānijas ceļojums būs pilnā pilnbriedā. un pēc tam kārtība, kas ir bijusi līdz šim, vairs nebūs. īpaši, ja ņemu vērā faktu, ka lieliskā Baibačka, iespējams, būs citur. un ir vēl cilvēki, kuri šeit nebūs. bet es ļoti pieķeros cilvēkiem.

3. šis pavasaris ir ļoti līdzīgs pagājušajam. kāpēc? tāpēc, ka jautājumi ir tie paši. tie paši lieliskie jau augstāk minētie. atšķirība ir tikai tā, ka man nav jāgatavojas tīri uz iniciācijas rituāla argumentētam bakaulaura eksāmenam un jāraksta bakalaura darbs. nav tās eiforijas sajūtas, kas aizmiglo prātu. (jā, jo man bija eiforija, LKA beidzot. nevar nebūt.) bet, ja tas viss palīdzētu, būtu jau labi. ne vella nepalīdz! un uz to jautājumu "ko es galu galā vēlos?" vēl joprojām nemāku atbildēt. ir ļoti svarīgi, kas seko pēc tam. ir ļoti svarīgi zināt, ko tu vēlies, kas lai seko pēc tam.

4. man ir vajadzīgs vieds, racionāli un loģiski domājošs vīrietis, kurš man palīdzētu to visu izspriest. ideāli šai lomai derētu, kāds vācu tētis. viņi tomēr ir spečuki, cik esmu redzējusi, kaut arī mākslinieciski tendēti. žēl to teikt, bet mans tētis šai lomai neder. lai arī viņu ļoti mīlu.

5. mani vajag pabikstīt. vakar Baibačka prasīja - vai esmu ko skatījusies sakarā par brīvprātīgo darbu un lai ņemu Ievu līdzi. vakar nevēlējos to atzīt (aizbildinos ar nogurumu vakaros un nespēju vairs paskatīties uz datorekrānu, kā arī laika ierobežotību - cik muļķīgi!), bet neesmu to darījusi. katru dienu atlieku to uz nākamo dienu. kāpēc? kas to lai zina! iespējams, kas tas arī ir saistīts ar manu neziņu.

6. vai es vēlos 3 reizi savā mūžā mesties iekšā pilnīgi nezināmā procesā? respektīvi - braukt uz svešu valsti,īsti nezinot, kur būšu un ar ko būšu. man ļoti patīk cilvēki, kas jau visiem ir lieliski zināms, un man nav problēmu ar kontaktu dibināšanu, taču šobrīd kaut kā tomēr gribās jau arī kaut ko zināmu. nu tā - lai ir kas pilnīgi jauns, bet ir arī kas zināms. nezinu, vai šito domu var tā skaidri uztvert..

7. ir vēl daudz visādu mazāku domiņu, kuras izriet no šitām visām. un viss, viss ir savā starpā cieši saistīts. un par šito es labprāt parunātu tādā vakarā, kā rasktīju punktā nr.1. zinu, ka neviens jau nevar pateikt, ko kādam citam iesākt. bet es ticu visādiem impulsiem no malas. kaut kam, kas tevi pagrūž uz vienu vai otru pusi. tādējādi viss ir Dieva rokās, bet šis tas ir arī manās.

P.S. varbūt es šovakar esmu pārāk iespringusi, bet, nākot uz buduāru, sapratu, ka nevēlos attapties vēlreiz tādā pašā situācijā, kā pagājušajā rudenī. ka jāraud uz pleca par savu neziņu un vājumu. ka viss ir palaists pašplūsmā, cerībā, ka gan jau būs labi. dzīve ir jāplāno. un būtu tik jauki, ja to varētu saplānot tikpat viegli, kā uzrakstīt bakalaura darba plānu.