.deja.
Vakar ejot uz un pēcāk nākot no manas aktīvās otrdienas vakara nodarbes, sāku par to aizdomāties. Vai tā man tik ļoti patīk, tāpēc ka esmu to darījusi jau no bērna kājas? (Patiesībā, nevaru sevi atcerēties nedejojam.) Vai arī tā man patīk, tāpēc ka padodas? (Vismaz man tā patīk domāt.)

"Deja (no franču val. danser) - mākslas forma, kas vispārīgi attiecas uz ķermeņa kustību, pārsvarā ritmisku un mūzikas pavadījumā, izmantota kā ekspresijas un sociālas miejiedarbes forma vai kā garīgu rituālu sastāvdaļa. Deja arī apzīmē ne-verbālas sazināšanās metodes kā cilvēku, tā dzīvnieku starpā."

Tā ziņo Vikipēdija.

Deja ir kas vairāk.

Nepacietīgi vēlos deju pacelt augstāk par vienkāršu kustību mūzikas pavadījumā, piešķirt tai vēl nozīmīgāku lomu nekā senseno laiku rituālos. Jo deja ir viss, kas tu esi tajā brīdī, kad dejo. Vienalga vai tevi iespaido mūzika, kas skan fonā, vai nē - tas mirklis ir tik patiess, cik tu tajā ieliec. Galu galā, mūzika var arī neskanēt, kas kustību padara vēl jo spēcīgāku. Kailāku. Uztverts tiek katrs elpas vilciens, leciena piezemēšanās spēks un ķermeņa kustības dinamika telpā. Kā gan tādā brīdi var melot?! Nevar. Ir jābūt patiesam, pirmkārt, jau pašam pret sevi. Tikai tad seko viss pārējais.

Deja ir uzdrīkstēšanās. Risks. Un šeit nav vietas runāt par bailēm, šaubām vai to, ka nesanāks. Sanāks, jo ir tikai jādara! Tas ir neatlaidīgs treniņš ar sevi un savu ķermeni. Tā ir koncentrēšanās augstākajā pakāpē un ķermeņa sasprindzinājums līdz pēdējai šūniņai. Tas ir spēks, ko sevī apjaut. Un bezgalīgs prieks par katru mazo sasniegumu. Tāpat kā par pianistu neviens nepiedzimst, tāpat ir ar dejošanu - neviens par tādu nepiedzimst!

Deja ir vēl viens veids, kā iepazīt sevi. Saprast, kas ir pa spēkam un tiekties arvien tālāk. Jo tas ir dialogs ar savu ķermeni. Tas ir sevis saprašanas process. Te neviens nepateiks priekšā, kas ir un kas nav pareizi.

Augot un kļūstot arvien vecākiem un apzinīgākiem (!?) mēs zaudējam brīnišķīgo spēju uz uzdrošināšanos. Mēs sev iestāstam, ka nemākam, nesanāk, būs tizli un ko vēl citi teiks. Kā man gribētos tādas domas izdzēst no galvas ikvienam, jo tas tā nav. It sevišķi, ja dejots tiek savam priekam.

Jā, es nespēju būt objektīva. Visas lietas jau mēs mēram pēc savām mērauklām.

Lai vai kā deja runā pati par sevi. Un daudz skaidrāk nekā vārdi...

...jo deja ir kaisle, noslēpums, miers, garīgums, trakums. Tā ir it viss. Atliek vien palūkoties apkārt.