mazās skaistās lietas
jā, mazās skaistās lietas. atkal jau. kā vienmēr. un vienmēr.

es šajā otrajā skaistajā rītā vēlos uzrakstīt par to otru lietu, par kuru minēju iepriekšpēdējā ierakstā. kura sākotnēji ir tapusi uz papīra un tagad noteikti izskatīsies citādāk, nekā sākotnēji. jo tas bija pirmais skaistais rīts, kad traukdamās caur sniegtauriņu jūru un apbrīnojot to mainīgo ātrumu, atkal un atkal es atgriezos pie domām par neparedzamību un pārsteigumu, vārdu un klusumu, vienkāršajām patiesībām. cilvēkattiecībām.

šodien ir cits rīts, bet man ir tikpat labi, kā tajā rītā. tā ir tāda neaprakstāmi laba sajūta, ka ir vienkārši labi. ar sevi. ar pasauli.

neko jaunu jau nepateikšu, bet tomēr ir sajūta, ka vajag. man pašai. lai nebūtu komatu, daudzpunkšu, semikolu. lai būtu trekns punkts un varētu virzīties tālāk. šādā ziņā rakstīšana ir ģeniāla lieta.

man ļoti patīk mazās skaistās lietas. tās mani fascinē. ar savu šķietami nejaušo sākumu, vidu un beigām (kuras vienmēr ir kā jauna sākums). es nezinu, kāpēc tas mani kādā konkrētā laikā ir sācis interesēt. tā vienkārši ir. dažbrīd domāju, ka tas ir labi. dažbrīd - ka ne tik labi. jo skaistās lietas vienmēr sastāv no divām pusēm - tās tevi paceļ vēl neredzētos augstumos, iedvesmo, bet tās var darīt tevi arī skumju. tieši tāpēc, ka ir tik skaistas. un tāpēc, ka nezini, cik ilgi tās ilgs.

Dieviņš man ir devis iespēju izjust gan augstumus, gan kritumus. vēl vairāk - Viņš ir devis ko vairāk - iespēju vērot, mācīties, analizēt un paņemt to vislabāko no visa, lai dotos tālāk. izklausās jau sasodīti vienkārši. un jau sen es zinu, ka saprast to un atrast atbildes uz tiem jautājumiem, kuri man ir, ir prakstiski neiespējami.

paralēli gaļas un saldumu neēšanai, klusajā decembra laikā bija vēl pāris lietas, kurām pievērsos. tās, protams, nebija tik redzamas, un man ir prieks, ka tās ir pavirzījušās uz priekšu. pareizāk sakot, es sevi esmu pavirzījusi uz priekšu.

ir grūti atrast vēl skaistāku lietu kā divu cilvēku attiecības. vienalga, vai esi viens no tiem vai arī vienkārši vēro. un tas ir tas, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu. dod tai jēgu.

patiesībā, man likās, ka man būs vieglāk uzrakstīt to, ko vēlos uzrakstīt. lai gan - es to zinu un šoreiz ar to pietiek.

cilvēkattiecības ir augstākā māksla. lielākais brīnums. kaut kas, ko aprakstīt ir grūti.

būt otram, bet neatdot sevi.

---

pāris atziņas par Lēnerti pēdējā pusgada laikā (Lēnertes skatījumā):

nemācēja iemācīties gribēt jauno sākumu
nemācēja un negribēja saredzēt un paņemt labo, lai dotos tālāk
nemācēja zināt, ko pati vēlas
nepatika sākt dzīvot vienai
vienaldzība kā apjukuma maska
negribēšana saprast, ka neviens nevar dzīvot, domāt, strādāt, mācīties, smieties utt. manā vietā
mistiska gaidīšana atbilžu paketes saņemšanai no kāda cita
aizmiršana par sevi
negribēšana saprast par neiespējamību būt citā laikā
nemācēšana pārstāt domāt un runāt īstajā brīdī


---

es pielieku punktu. paņemu savu dzīvi rokās un veidoju to tālāk.

turpinu baudīt laika mirkli. tā burvību.
turpinu baudīt jūs - jā, jūs! - jo jūs esat kolosālas

es zinu, ka varu daudz vairāk.