Jaungads
kad šodien nācu uz savu buduāru, zināju, ka tā nakts ir pienākusi, kad beidzot kāds vārds jāuzraksta par dienām pirms, pašā dienā un dienām pēc Jaunā gada.

tajā piektdienas rītā, kad sniga skaists sniegs un turpinājās skaistā ziema un kad viss jau bija beidzies, man gluži kā ar mazu bomīti pa galvu iedeva tāda kā déjà-vu sajūta. man citreiz tā ir, ka liekas - nu, kaut kas tāds jau ir bijis! es taču tur esmu tā stāvējusi tajā pieturā iepretim vilcienu sliedēm un pašiem vilcieniem, gaidījusi trešo autobusu, man blakus ir stāvējušas vēl divas zeltenes un gaisā ir virmojusi tāda kā jauku brīžu gaidu sajūta.

varbūt tās ir manas iedomas, jo ir grūti noticēt kaut kam, ko nevari sataustīt, saredzēt, sasmaržot. kaut kam, kas balstās tikai uz kādu izjūtu. bet tas jau ir arī tas, ko es tiecos glabāt. jā, dejas, kuras griezām, vārdus, kurus teicām, smieklus, kurus smējām, ielieku savā atmiņu skapī (man ir vesels skapis kā Dainu tēvam ar ļoti daudzām atvilknītēm un plauktiņiem, no kuriem neviens nav noputējis), taču tas viss ir saistīts ar niansēm. gluži kā vārdi starp rindiņām, lasot dzeju.

man bija ļoti labi. pat tad, kad sēdēju sirreālajā mašīnā, skatījos uz sirreālo ceļu caur priekšējo logu, centos notvert sava skatiena stabilu pieturas punktu, pieturējos pie meitenes pa labi un cerēju, ka nebūs jātaisa šmuce.

man bija labi, jo vēl nekad manai Jaunā gada sagaidīšanai nebija bijis satura, pat ja vārds "saturs" īsti neatbilst tam, ko ar to gribu pateikt.

kad savu/mūsu Latgales piedzīvojumu pieklājīgu atstāstu biju beigusi, tētis teica: tā jau arī ir jāsagaida Jaunais gads - kopā ar draugiem! un viņš būtu vēl varējis turpināt - un tā pa ritīgam!