Otrdiena, 31. Mar 2009, 00:38

Es nezinu, vai šis ir brīdis, lai atslābtu vai lai taisītu kickass gājienu.
Un es tiešām gribētu, lai man beidzot kāds pasaka priekšā! Kāds, kurš nevis vienkārši izteiktu "viedoklīti", balstītu uz personīgajām ambīcijām, bet tiešām ļautu man sajust atbildi. Tā, ka tā pārliecina mani nešaubīgi un iekārto visas manas šūniņas pareizās rīcības virzienā.

Yes, God, I'm talking to you! :)
 ir doma | 48 raksta

Otrdiena, 31. Mar 2009, 12:45
[info]sickboy

Nē, ateisms ir lepnuma lamatas.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 12:49
[info]nenormaaliigaa

Arī. Bet arī reliģija. Lepnība slēpjas visur. Ar to jācīnās gan ateistiem, gan reliģioziem fanātiem.
Iepriekšējais - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 12:49
[info]romija

Jā, protams. Bet reliģija arī ieved lepnības strupceļā.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 12:52
[info]sickboy

Lepnums nāk no savtīguma. Vienīgās zāles ir true, materiāli nepiesārņota mīlestība pret visupievilcīgo Dieva personību. Tikai tas, kas izjūt augstāko mīlestības svētlaimi, spēj neapskaust nevienu dzīvo būtni un tāpēc nebūt lepns. Es nezinu, ko tu saproti ar vārdu "reliģija", droši vien kaut ko citu. Bet tad tu nepareizi saproti.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 12:57
[info]romija

Ar "reliģija" es domāju visu to labāko. :)
Tā ir teorija, bet praksē (sarakstē) no Tevis jūtams zināms pārākums, kuru es saucu par lepnību.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 13:03
[info]sickboy

Bet zini, ka cilvēks parasti norāda uz tiem citu trūkumiem, kuri viņam pašam piemīt. Savādāk viņš tos vienkārši neieraudzītu, jo neapzinātos, kas tas ir.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 13:11
[info]nenormaaliigaa

Ir vēl viens variants - cilvēks ir iepazinis "trūkumu" un ticis ar to galā (atmetis), bet atmiņā joprojām saglabājas indikatori, kas norāda uz šādas īpašības klātbūtni.
Iepriekšējais - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 13:12
[info]nenormaaliigaa

Vai arī izlasījis par šo trūkumu grāmatā, apguvis tā teorētiskās izpausmes un spēj atpazīt praksē.
Iepriekšējais - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 13:12
[info]romija

Nu labi, tad es esamu vienīgā lepnības pārņemtā. :)
Gadījums iz dzīves. Šuvēja uzšuvusi savai klientei pasūtīto kleitu, brauc 100 km, lai to aizvestu klientei pielaikot. Kliente - ārkārtīgi ticīga sieviete, saka: "Piedod, man tagad nav laika, steidzos uz baznīcu, atbrauc rīt." Kā Tev šķiet, vai šīs ir reliģioza cilvēka lepnības lamatas?
Iepriekšējais - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 13:10
[info]nenormaaliigaa

Dieva mīlēšana automātiski neizslēdz lepnību. no Tevis teiktā (kā jau minēja arī romija) izstaro iedomība, Tu jūties pārāks par "ateistiņiem", kas ir materiāli piesārņoti, jo neizjūt kaislīgu mīlestību pret Tevis pielūgto dievu. Arī ateisti var nebūt skaudīgi, var nebūt lepni.

Tu esi definējis vārdu "reliģija"? Uz kāda pamata Tu atļaujies uzsvērt, ka romija saprot nepareizi? Vai tā atkal nav lepnība un iedomība, kas norāda, ka Tu noteikti esi šeit TAS, kurš saprot pareizi.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 21:22
[info]sickboy

Man nav jājūtas lepnam, ka esmu ar Dievu, jo zināšānas par Dievu es esmu saņēmis kā žēlastību. Es esmu personāloists (ticu Dievam kā personībai). Impersonālisti varētu justies lepni, jo pēc viņu koncepta tikai personīgā piepūle nodrošina apgaismību, nevis žēlastība. Ateistiem nav tā paveicies, bet tās ir tikai materiālās dabas īpašības (viņu ateisms utt.), viņi paši kā dvēseles nav ateisti.
Iepriekšējais - Atbildēt

Otrdiena, 31. Mar 2009, 21:33
[info]sickboy

Un tu varbūt nedaudz jauc dažas lietas. Es rakstu ugunīgi. Es tāpat rakstu savā blogā, tas nav aiz lepnuma, bet uguns stihijas.
Iepriekšējais - Atbildēt