Jēzus līgava

The Menu (2022)

Vai ir kāda atšķirība kraukšķī garšā, kad žagariņus cep taukos un kad eļļā?

Šobrīd ar Lauvu skatāmies tiešām foršu anime par futbolu, "BlueLock", un cita starpa tur tiek pieminēts, ka pēc iesistiem vārtiem spēlētājs nereti ir tā safārejies ("pumped"), ka nevar pa nakti gulēt. Šonakt man varētu būt līdzīgi. Esmu novadījusi savu pasākumiņu, viss izdevās, un cilvēkiem patika. Vāāāārti!
( ... tālāk ... )

Negribu piesaukt nelaimi, bet Krievijā (un, izrietoši, Ukrainā) situāciju var normalizēt plaša mēroga ekoloģiskā katastrofa, kuras seku novēršanā būtu jāiesaistās lielākajai daļai iedzīvotāju, bet kas pēc tam uzspridzinātu uzrūgušo, ar iebiedēšanu apspiesto iedzīvotāju vēlmi pašiem noteikt to, kā dzīvot droši, labi un pareizi.

Reālistiski skatoties, pēc sadarbības atteikšanas Holivudas milžiem un lepnas paziņošanas par to medijiem ar lielu varbūtību "Straumei" neiedos nevienu Oskaru. Bet, ja iedos, tad tas, protams, būtu ne vien mīļi, bet arī tālredzīgi. Jo varbūt lepnie latvieši tomēr kādā brīdī sagurst paši vilkt nākamo filmu producēšanas vezumu.

Kāds varētu Trampam ieminēties, ka bez Gazas ir vēl pāris vietas, no kurām varētu evakuēt nemiera cēlājus, piemēram, Krima un Donbass.

Rīga. Dublis 1 (2017)

Jāpajautā cibiņiem kadā īsti ir pieredze ar savu iepriekšējo auto pārdošanu, kā veicies pašiem, varbūt varat ieteikt kādu servisu, kas nesāpīgi un jauki to nokārto?

Eu, skatieties uz mani!
Man ir viedoklis!
Un man ir viedoklis par visu.
Piemēram, par tavām krūtīm, par Valmieru.
Vai ko un kur sūtīt.
Par parkošanās laikiem
Un viedoklis par zilo zaļo sieru.
Par to, ko tu dari nepareizi
Un par to, ko nedari pareizi.
Par to jokot te nedrīkst,
Bet te iederētos kāds joks.
Man ir viedoklis par kroņiem, roņiem
un vienkārši par krāsu toņiem.

Es tevi redzēju šonakt sapnī. Tu biji ietīts tādā baltā, mazliet caurspīdīgā palagā un lēni elpoji. Ieelpas tevi uzpūta kā lielu balonu, bet izelpas samazināja līdz mata smalkumam. Es nācu tev tuvāk, bet tu netuvojies. Katru reizi, kad tevi pasaucu tu pārstāji elpot un it kā klausījies. Tad pēc pāris sekundēm atkal sāki elpot. Es paskatījos uz aizmuguri un tur atkal biji tu. Es skatījos pa kreisi, uz augšu, pa labi, uz leju - visur tu. Un tad es sapratu, ka tu gribi mani blakus, lai redzu kāds tu esi - dzīvs un mainīgs, radošs un noslēpumains. TIKAI tu neļauj sev pieskarties un nelaid nevienu klāt un tu rādi tikai to, ko vēlies. No tevis arī nevar aizbēgt, tu vienmēr būsi acu priekšā. Ne īsti ar tevi un noteikti ne bez tevis. Un visapkārt pelēcīgs un paliek gaišāks, kad ieelpo un mazliet tumšāks, kad izelpo. Un tad uz brīdi, meklējot, kur tu nepaspēsi parādīties, kad meklēju skatienam brīvību. Uz brīdi. Tiešām liekas uz tādu fantastiski īsu brīdi es redzēju plaisu tur tālumā. Un tajā plaisā daudz krāsu. Un tad tu atkal pielīdi priekšā elpot.

Vai tu pasmaidīji uz manu pusi vai tā bija tikai tāda gaismas ilūzija tajā brīdī, bet es saņēmu impulsu no sirds dziļumiem un iedarbināju kājas uz tavu pusi. Man nav daudz, ko dot, bet būt blakus es varu.

Vai tas bija tāpēc, ka es mazliet sakustējos, domājot par tevi, vai tā bija tikai tāda ēnu spēle, bet es sajutu tevi nākam uz manu pusi un piecēlos pirms biji klāt. Tev ir tik daudz un es baidos nebūt gana.

Būt kopā ir riskanti - kurš ir tukšums?

Kāpnes pie Katalonijas mākslas muzeja pēc muzeja apmeklējuma ar dzīvajiem izpildītājiem nostabilizē Stendāla sindromu.
Pakāpjoties Montdžuis aiz muzeja, pie olimpiskā stadionā gara rinda uz K-pop supergrupu, daudzi tērpušies melnbalti ar rozā.
Botāniskais dārzs mitrs un ļoti rāms, caurvīts gaumīgām pastaigu terasēm.
Atpakaļ uz kāpnēm, saulrietā dzeltenoranži atspīd gaišpelēkā pilsētas panorāma.
Iemetu mūziķei piecus eiro.
Kādu laiku eju blakus meitenei, kuru ievēroju jau muzejā, ar briesmīgi sarkanu degunu, kas kontrastē ar pelēku mēteli un baltajām botām, līdz mūsu vektori diverģē.

"Followed the girl on a motorbike
Saw her enter a bar
It's dark inside with candles burn and
To liberate her scars
She Spanish-dance on the table
With butterflies that burn"

Kā teiksim - vetlīze, vai slapjnoma?

Peldsezona atklāta. Sasildījos pie Dr. Stravinsky.

Kas jādara, lai nemaksātu muitu, ja no ASV sūta mazpaciņu privātpersona privātpersonai?

(Sūda tirgotājs neatsūtīja preci uz ASV adresi laikus, lai to atvestu uz Ziemassvētkiem rokasbagāžā, un uz sūdzību izliekas par beigtu.)

Mājās pazudis cukurtrauks. No rīta vēl bija, tagad vairs nav. Kā gaisā izkūpējis. Ar visu karoti, vāciņu un cukuru. Pagaidām cukuru sabēru kastītē, kas paredzēta vates kociņiem.
Esmu atsākusi rēķināt procentus. Gan X procentus no skaitļa, gan veselus skaitļus no X procentiem. Pēc turpat divu nedēļu izvairīšanās. Līdz šim es turējos kā vīrs un skaidroju, ka 6. klasi jau vienreiz emu pabeigusi, atgriezties tur netaisos, vēl vairāk - neko neatceros, viss ir pārāk sarežģīts un par skolotāju arī nestrādāju. Bet šodien pat es sapratu, kas jādara. Pat Lauvu man vēl 100% pārliecības nav.
Ļoti nāk miegs. Biju cerējusi šodien aizmukt no darba un pasnaust diendusu, bet bija nenormāli daudz darba.
Un rīt jāceļas sešos, jo Lauvam no rīta konsultācija matemātikā, uz kuru viņu pieteicu jau vakar, kad viņš kārtējo reizi diedelēja, ka viņam vajagot palīdzību ar procentiem.
- Nu, re - es pašapmierināti teicu. - Es tev palīdzēju. Pierakstīju tevi uz konsultāciju!
Pieļauju , ka šis man joks ierindosies, Lauvasprāt, nesmieklīgāko joku topā. Rīt, kad man būs jāceļas kopā ar viņu, man droši vien liksies tieši tāpat.
Bet nu kopējiem pūliņiem Lauvas sekmībai eksaktajās zinātnēs vajadzētu celties.

Busimess

Nu, un atnāk uz darbiņu tādi pavisam mazi mazi kaķīši un uz atvadām apskauj un pieglaužās, un kā lai te neizkūst?

Raitis nebija vienīgais, kurš izvēlējās turpināt. No visas grupas, kas sāka slēpot, bija palikuši tikai trīs.
“Sieviete (vai meitene)?” - pie sevis nodomāja un mēģināja aizgaiņāt šīs, it kā nepieklājīgās domas. “Tās tāpat viņi nedzird” - pats sev atgādināja.

Un tieši šīs - tieši, tieši šādas domas viņš tiecās pazaudēt, kad uzklikšķināja uz pogas “Apstiprināt maksājumu”, vēl sēžot mājās pie datora mazliet pārkarsētā dzīvoklī. Darba logi vēla rīta saulē un dzīvoklis atradās vakara saules pusē. Tāpēc pārnākot mājās, viņš nomainīja atrašanās vietas adresi, paliekot tajā pat ellē. Mirklī, kad nospieda pogu, viņa dopamīna izsalkušais suns pilnu vēderu aizgāja gulēt, lēni un mierīgi smilkstot labsajūtā. Sasvīdis, nauda iztērēta, domas prom. Var mierīgi aiziet gulēt.

Otrs palikušais un kurš turēja tempu, izskatījās mēģina tikt ātrāk prom. Viņš bija vīrietis vecuma kategorijā 65+ un viņa spilgti zaļo jaku Raitis atcerās. Viņš stāvēja rindā aiz “jakas”, kad vīrietis mazliet skaļāk atbildēja, ka neteiks precīzu vecumu, bet atzīmēs vecuma kategoriju 65+. Tas būs viss, ko viņš vēlas atklāt.
Raitis mēģināja uzsākt sarunu ar joku:
- “Jūs ietilpstat arī veģetāriešu kategorijā!” - pieliecies mazliet no sāna, Raitis ar platu smaidu norādīja vīrietim uz zaļo jaku.
- “...”
- “Es atvainojos, neizdevies joks par jaku. Atvainojiet, lūdzu!”

Raitis izspēlēja galvā vēl pāris frāzes, ko gribēja paskaidrot, ka viņš tā parasti nedara un viņam nepatīk pašam, kad cilvēki viņu tā uzrunā un vēl jo vairāk - joko ar/par viņu. Un ka īstenībā viņš jūtas daudz labāk klusumā - tā ir viņa komforta zona. Man patīk grāmatas un labāk piektdienas vakaru pavadīt mājās un introvertizēties. Un tā aizdomājies atkal sakautrējies par savām domām, ka tagad viņš vienkārši runā ar sevi. Bet bija sev pateicīgs, ka neko vairs neteica. Norakstīja uz to, ka ir ļoti priecīgs un satraukts par tuvojošos ceļojumu uz Arktiku. Un reizē arī mazliet apvainojās, ka kungs varēja arī kaut ko atbildēt, nevis tikai mazliet samiegt acis un novērsties. Kaut kādai pieklājībai jābūt(!!).

Tālumā jau varēja redzēt nākamo nometni, kurā atpūsties. Kopā Svalbardā bija pieejami vairāki vairāku dienu slēpošanas “apļi”. Raitis sākumā bija domājis izvēlēties mazāko un vieglāko, bet redzot, ka tur piesakās vairāk cilvēki ar ģimenēm un tādi.. vecāki cilvēki, izlēma paņemt vidējās sarežģītības trasi. “Protams, tur būs tracis un nebūs iespējams izbaudīt skatus un sniega klusumu..” - tā Raitis savās domās.

Viņam bija pārsteigums redzēt “zaļo veģetārieti” startā un uz brīdi viņš apsvēra uzsākt sarunu. Nekas labāks par atvainošanos viņam nenāca prātā, tāpēc viņš iepauzēja.

Starts nebija visiem kopīgs, bet ieteicams bija izbraukt dotajā laika intervālā, jo tad būs jāpagaida apmēram divas stundas. Raitis grasījās izmantot šis divas stundas, lai tiktu galā ar ekipējumu, kuru līdz galam nebija sapratis un papētīt karti, palasīt ko pa ceļam būtu jāapskata vai jāuzmanās. Tomēr pamanīja, ka “veģetārietis” devās uz trasi un Raitis nevarēja pretoties - devās nopakaļ. Varbūt pa ceļam izdosies parādīt, ka viņš nav kaut kāds trakais jokotājs.

Nometnē varēja pašiem ķert zivis āliņģī vai savākt turpat sasalušās. Raitis, netaisījās makšķerēt un tas mazliet atgādināja par tēva hobijiem. Un tajā virzienā viņš tiešām negribēja iet. Ne viņš tika toreiz tēta hobijiem līdzi, ne tagad viņš tiktu līdzi no tiem atgaiņāties. Viņš pieliecās un paņēma pāris zivtiņas, kad nejauši pamanīja, ka (pēc izskata ne-tūristi, bet drīzāk vietējie) , smīkņāja un skatījās uz viņa pusi.

Katram iedalīja koka kabīni, kas vairāk izskatījās pēc lauku mazmājiņas, kas nogāzta uz zemes. Iekšā bija jātiek rāpus. Viņš iesprauda savu izdalīto karodziņu un numuru pretī ieejai un devās pie ugunskura. Puskrēslā spīguļoja vairāki desmiti ugunskuru un varēja skaidri redzēt, kur sēž instruktori, vietējie un kur tūristi. Tūristi arī bija visskaļākie, tomēr Raitis tur jutās drošāk. Atradis ugunskuru un salicis sasalušās zivis katliņā, lai tās uzvārītu kā mācīja instruktori, viņš pamanīju spligti zaļu jaku tieši pretī. Raitis bija pārsteigts un samulsis. Ja viņš to būtu redzējis, te nesēstos. “Laikam nogurums” - Raitis atrada vismaz kaut kādu attaisnojumu. Vīrietis blenza (jā, blenza!) viņam tieši virsū un kaut ko košļājot. Griežot nost, košļājot. Griežot nost, košļājot. Raits nenovērsa skatienu, drīzāk no šoka, nekā no vēlmes dominēt skatienu kaujā. Tad salūza un novērsās, turpinot sildīt zivis. Dīvainākais, ka vīrietis nenolaida no viņa acu skatienu. Lai cik reizes Raitis “nejauši” šķielējot nepaskatītos - veģetārietis turpināja blenzt. Paēdis, sasildījies, Raitis savācās un gāja gulēt. Pusceļā vēl uzmeta pāris reizes atpakaļ uz “zaļo” un viņš neskatījās. “Dīvains”.

Šajā naktī Raitis sapņoja par savu tēvu. Kā viņi makšķerē, kā viņi taisa žogu. Kā viņi maina cauruli izlietnei. Kā viņi iet medībās ar suņiem. Kā viņi šauj. Kā viņi mazgā netīras ar darba dubļiem rokas. Kā viņi viens otru apskauj pēc tikko nolasīta kartupeļu lauka. Kā viņi velk beigtu cūku uz kapiem. Kā viņi baltās drēbēs iziet no pirts.
“Kā tu jūties?” - tēvs pārliecināti, bet klusi vaicā.
“Šitā labi” - Raitis smaidot, bez liekām domām atbild.
“Un kas tev jauns dzīvē?”
“Tēt, piedod..” - Raitis raud “.. piedod, ka nevaru to visu, ko tu!”
“Viss labi, beidz, Raiti, tu esi tu un es esmu es” - tēvs smaida.
“Un kas tev jauns?”
“Man? Man viss brīnišķīgi!” - tēvs skaļi smejas
“Ja?” Raitis šņukstot smaida
“Jā, viss brīnišķīgi, es beidzot te nomiršu.”

Raitis pamostas raudot ietīts zaļā jakā veģetārieša skavās. Tepat puslokā sastājušies vairāki cilvēki skatās bālām acīm. Ir jau rīts. Mazliet gaišs un lēni snieg. Un vienīgais, kas Raitim nāk prātā ir -
“Ja Ellē ir bezgalīgi karsti, tad tagad ir Debesis zemes virsū”.