Paskat, paskat. Viņa ir aizgājusi, bet es pārņemu šo savādo paradumu no viņas - rakstīt cipa interneta dienasgrāmatu. Pašlaik tas ir mirkļa impulss, taču iespējams, ka tam ir arī nākotne, ja vien būs kaut kas ko teikt un, ja vien es par to jau līdz vakaram nebūšu aizmirsis.

 Ā nu jā - es teicu viņa ir aizgājusi? Jā, ir aizgājusi. Vēl tikai pirms trīs dienam. Labi, ka vēl nebija paspējusi ievākties ar visām savām pekelēm. Tad šī aiziešana ietu vēl ilgāk, bet man nepatīk pīties ar tādām lietām un visu laiku baudīt viņas ''baigi aizvainotos'' ''naidpilnos'' skatienos. Miera labad, lai jau nav jāvelk ārā kara cirvis no pagultes, izliekos, ka šie skatieni dara mani pielaidīgāku. Bet patiesībā man ir vienalga. Viņa man ir apnikusi un punkts.
 
 Nesen pamodos. Šodien brīva diena. Dzeru melnu kafiju, smēķēju Winston un esmu atvēris vaļā balkona logu, lai sasmakušajā istabā varētu atkal uzalpot. Sniega un ūdens lietus mani pagalam nepārsteidz, taču nebūt nevilina doma, ka pa dubļiem un peļķēm būs vakarā jābrien ārā. Nekad nav tā, ka kāds man vakarā nepiezvanītu vai vismaz es pats kaut neizkustinātu pakaļu ārā. Vienmēr, vienmēr viss ir kustībā.
 Man patīk tikko iesāktas cigarešu pakas. Tām ir perfekcionistiski svēts izskats. Norauj papīrīti un ieelpo sasmakušu zāļu un nikotīna smaržu. Ieelpo savu Nāvi. Cipa. Man vienalga. Mirt tikpat labi es varētu tagad, nejauši sapinoties telfona lādētājā (kas mētājas pa zemi), nokrītot un sasitot galvu. Da nu.
 
 Baigi labi tā gulšņāt. Beidzot tāda dzīve kādu gribu. Nekādas īpašās kārtības, dažādi cilvēki, orģinālas situācijas, sekss un, kas ir tas pats galvenais - ir nauda. Tomēr vēl joprojām esmu un palieku zaļš un pesimistisks. Bet nav ne vainas, nav ne vainas. Trīs dienas jau atkal esmu brīvs un tagad varu arī beidzot atzīties, ka jēga gan bija tikai no viņas ķermeņa - lielajām krūtīm, mīkstās ādas un garajiem, gaišajiem matiem. Tā Viņa bija viena no tām ierastajām, blondajām, skaistajām maitām, taču koda pirkstos arī man, ja kaut kas pašas dzīvē neapmierināja. Bet ko jau nu par to patiesībā.

 Jāizsmēķē vēl viena cigarete, mazliet jāpadomā, jāpaklausās Crim un tad varbūt arī jāparādās tādās starp sakaru interneta vietnītēs kā skype vai draugiem.lv. Un vēl jāieslēdz telefons. Nemaz ar negribu, lai kāds pie manis vēl atnāk. It sevišķi jau nu G un P ar savu sūda bļad darbiņu kādā dzīvoklī. Negribu nekādus darbiņus, lai cik tur par to doto. Neinteresē mani celtniecība. Tad jau labāk kļūstu par žigolo. Un nav jau ne G, ne P man nekādi draugi. Tikai iedomājas man par tādiem esam.
 
 Melns t-krekls, melni iznēsāti džinsi un čības, mati nesukāti. Okay.

 Man patīk pēcpusdienas. Drīz būs tumšs, bet, kad ir tumšs, ir nakts un naktis ir mans privātīpašums.