| |
[28. Mar 2008|19:20] |
Man bija ļoti interesantas Lieldienas, bet līdz ar sniega lēno kušanu, izkūst un izplēn arī manas atmiņas. Pēdējais laiks kaut ko saglābt.
****
Lieldienas bija diezgan interesantas. Dzeršana vispārākajā pakāpē ar vispārāko alkoholu (galu galā vecie dzer vēl labāk nekā mēs), neliels cigarešu trūkums un daudz radu sīko. Tur jau arī bija tas viss lielais, foršais Lieldienu sāls. Man sīkie nepatīk. It sevišķi tie līdz piecu gadu vecumam, tomēr viņi man pasvieda diezgan interesantu situāciju zem kājām, un es paslīdēju - burtiski.
Vārdu sakot, es izvilkos ārā uz sliekšņa papīpēt, satinies šallē, uzģērbis garo mēteli, lēnītēm, lielām, cakainām pārslām sniga sniegs, debesis bija baltas un ziles, un es domāju par kādu skaistu iedomu sievieti, kura nebūtu tāda sasodīta dura kā citas rozā, pelēkās un melnās, lēni vilkdams iekšā Winston dūmus. Te pēkšņi ieraudzīju savu dārgo māsīcu, mazliet saīgušu un nebūt ne ieinteresētu, spēlējamies ar kaut kāda tur mūsu radinieka piecgadīgajiem sīkajiem (trijiem). Šie viņu appikoja, un viņa izskatījās pēc liela, melna labrodora ar sniegā saķepušiem garajiem matiem. Viņai mugurā bija brūna mana fātera pufaika, kājās nonēsāti manas muteres kolhoza laiku zābaki ar noplukušu vilnu. Vārdu sakot, neviena vīrieša sapnis.
Sīkie ap viņu skraidīja un apmēta ar sniega pikām, bet viņa izlikās, ka viņu šī ''aizraujošā sniega kauja'' ar bērneļiem, labi, ja līdz nabai, sagādā prieku.
Es tā būtu mierīgi izpīpējis vēl divas cigaretes, bet netiku galā pat ar to vienu. Sīkie ieraudzīja mani un metās man virsū. Nācās mest cigareti malā un bēgt aiz mašīnām, un izlikties, ka man ir jautri mest viņiem atpakaļ sniega pikas, ar kurām es pat nevienam nevarēju trāpīt pa galvu. Tad iesaistījās mana māsīca un beidzot viņas drūmajā sejā atplauka prieks. Arī man palika interesanti.
Tā nu es kā idiots skraidīju pa pagalmu un smējos, slēpojoties aiz suņu būdām un ābeles, kas aug pie kūts. Kā tas gadījās, kā negadījās, bet tieši tajā atbildīgajā mirklī, kad es ķēru māsīcu, gribēdams viņai galvā samasēt sniegu, man aizmetās kāja aiz koka celma, kas bija noslēpies sniegā, un es vareni nostiepos, aizķerot arī māsīcu. Tā nu es uzkritu viņai virsū. Un... Seju pret seju, degunu pret degunu, aci pret aci, elpu pret izelpu. Labi, ka nebiju dzēris. Tas bija diezgan uzbudinoši. Vienu mirkli es iedomājos, ka tā ir sieviete, ko es gribu. Nu, iedomājos māsīcas vietā. Tad attapos un ieraudzīju, ka visi sīkie blenž un māsīca ir nosarkusi. Pa kuru laiku es biju piespiedis viņas rokas pie zemes?
Pārējais nav pieminēšanas vērts. Nu, labi. Vēl redzēju Jēzu sapnī. Viņš man lasija sprediķi, taču, kad pamodos, konstatēju, ka kāds idiots ir ieslēdzis telvīzoru un tur kāds mācītājs pa LTV1 gudri runā. Ha. Te tev nu bija.
***
Tagad esmu atpakaļ apritē. Sēžu un domāju, ka derētu uzpīpēt. Ko vēl? Ne-ko. Tas jau ir tas pats labākais šodien. Nedarīt neko, nerunāt ne ar vienu un nekur neiet. Ārā laiks draņķis pēc manām domām (pretīgie, izpistie atkušņi). Cilvēki paši ir draņķi. Un viss, ko vien var darīt ir kaut ko darīt + pielieties.
Paldies par uzmanību. |
|
|
