nelasilasi

17. jūlija vakarā biju Dzintaru koncertzālē uz flamenko koncertu (Antonio Gades flamenco ballet.) 

Ir iekšēja pretestība pārslēgties no tās realitātes atkal uz šo realitāti. Pilnīgi apdullusi.

Antons Čehovs. Stāsti.

Mazliet padraudzējos ar Čehovu.

"Man jau sāka aizmirsties māja ar mezonīnu, un tikai dažbrīd, kad gleznoju vai lasu, pēkšņi ne no šā, ne no tā atmiņā ataust gan zaļā uguns logā, gan manu soļu troksnis, kas atskanēja laukos naktī, kad iemīlējies atgriezos mājās un berzēju rokas aiz aukstuma."
/A.Č./

"Viss, viss atgādināja, ka tuvojas skumjais, drūmais rudens. Un šķita, ka krāšņos, zaļos krastmalu paklājus, dimantstaru atspulgus, dzidro, zilgo tāli un visu grezno svētku rotu daba tagad Volgai atņēmusi un salikusi tīnēs līdz nākamajam pavasarim un vārnas lidinājās gar Volgu un ķircināja to: "Kailā! Kailā!" "
/A.Č./

Vagonā sēdēja meitene, kam no pleca uz kaklu lidoja putni. Gandrīz nekad, ieraugot tetovējumu, nav sanācis nodomāt, ka tas ir tiešām skaists. Bet šoreiz gan iepriecināja skatienu.

Imants Ziedonis (sastādītāja Anita Rožkalne). Ne tas kādam jāzina.

Jauka laika pavadīšana Ziedoņa kompānijā. Sirsnīgi tā.

"Visādi tādi jušanu momenti paliek prātā, nemaz nerunājot par sižetiem - ne par medņu medībām, ne par lāčiem, ne tamlīdzīgi, bet šie te atsevišķie momenti paliek prātā, un nemaz citus nevajag."
/I.Z./

Žorža Sanda. Viņa un viņš.

Tā jau laikam tāda sava laika lubene. Tiesa gan, ar koncentrēšanos uz dvēseli un emocijām, ne miesu. Mani šajā grāmatā valdzināja glaunas sarakstīšanās māksla, un vispār - takta un smalkuma izjūta, kāda mūsdienās reti sastopama.

Aiz loga upe, mākoņi un koki spēlē drāmu, bet man te iekšā šaubas un bažas, un kāda deva cerību.

Šitādas vakara pārēšanās ir pavisam sliktas. Piestumšanās ar nemīlestību.

tas bija tiešām saviļņojoši
tīrs skaistums

Ineta Lipša. Rīga bohēmas varā.

Šo jau sen biju nolūkojusi, interesanta lasāmviela.

"Visskaistāk viņš ģērbās pavasarī. Krējuma baltā vilnas mētelī, baltām getrām un melnām laka kurpēm. Kā sapnis viņš iznira no tumšajiem vārtiem, vieglā gaitā ar paceltu galvu izslīdēja caur staiguļu baru, pazuda Vērmanes dārzā."

Tagad mācos vīrišķīgo skumju deju.
Tā es viņu uztveru, un man patīk.

Jāņi man sanāca tādi introverti. Izrotāju matus ar ziedošu zariņu, pusnaktī to iemetu ugunskurā.
Jaunais darba cēliens iesācies ar sev doto solījumu cītīgu pildīšanu, mēģinu salīgt ar sevi mieru.

Bernhards Šlinks. Pārnākšana.

Ļoti kārtīga un prātīga grāmata. Pat skumjas tajā tādas brūnas un ierāmētas. Sakārtotas.


"Pēc tam man klājās tāpat kā citās iemīlēšanās reizēs; es domāju, ka spēšu vēl apstāties un mierīgi apdomāt, vai tiešām gribu ļauties šai mīlestībai vai tomēr ne. Bet tā jau bija mani sagūstījusi."
/B.Š./

"Pagātne un tagadne, kuplums un kārnums, dzīvesprieks un askētisms, virzība ārup un virzība iekšup - viss sakļāvās kopā, viss savienojās, pasaule kļuva apaļa, nedalīta un vesela, un es sēdēju tās vidū pie vīna glāzes."
/B.Š./

"Kļuva vēsāks un tumšāks, bet es joprojām katru dienu vakarpusē skrēju pa parku, pēc tam stāvēju uz terases un ilgojos."
/B.Š./

Jasmīns jau ziedos! Taisni neticami, cik spēji jasmīnu smarža iezīmē prātā kaut ko reiz bijušu, kaut ko tagadnes mirklī esošu vai kaut ko nākotnē ilgotu. Vārdsakot - iedur ar dzīvi.

Jā, tas man tāds tuvs un svarīgs zieds.

šovakar Rīga smaržo pēc Liepājas. Dīvaini.

Ilze Jansone. Insomnia.

Lasīju bez entuziasma un atšķaidot ar citām lasāmvielām.
Homoerotika mani nekaitināja un netraucēja, toties brīžiem kaitināja stils. Tāds kā uzcītīgas vidusskolnieces domraksts, kura (par prieku literatūras skolotājai) cenšas katrā teikumā ielikt vismaz pa vienam epitetam, metaforai un "neparastam" salīdzinājumam. Iespējams, man vienkārši skauž, ka es pati tā nemāku, bet vienalga tas lāgiem traucēja. Tomēr jāteic, ka nodot to sūro garšu par to, kā tas ir - šķirties, grāmatai izdevās diezgan labi. Un par to jau ir stāsts.

"Kāpēc tev vajadzēja to pateikt šeit, vietā, kur Daugava blēdīgi mirdzina melnas, sievišķīgas acis gar tilta apskāvienu margām? Viņas skatiens ir maigs, āda atstaro nakts samtu, āda, kurai gribas pieskarties, kuru gribas glāstīt, āda, kas manī iekurina uguni."
/I.J./

"Kad sāp iekšā, kad kaķis atnācis uz dvēseli nagus asināt, vajag darīt kaut ko, lai sāpētu ārā. Skriet līdz spēku izsīkumam. Spēlēties ar uguni. Mesties zem pātagas, lai riskētu, lai pārbaudītu, cik stipri tad iekšā sāpējis."
/I.J./

"Šiva dejo un dejo, un dejo aizgūdamies."
/I.J./

Mielava raidījumā man vislabāk patīk tas, ka viņš nebaidās būt sentimentāls.

Tik brīnišķīgi silts, mierīgs un smaržīgs vakars, ka nemaz negribējās nākt iekšā. Pie manas mājas ceriņu aromāts mijas ar pļautas zāles smaržu.

Kafejnīcā pazīšanos ar mani mēģināja dibināt divi bardi. "Mēs taču nemaz nevaram būt ļauni, mēs mūziku spēlējam".

Rīt koncerts, kurā izpildīšu divas dejas. Vienu baltu, otru - melnu. Uztraukuma nav.

dziesmā "My ship isn't pretty" mana mīļākā frāze ir