nelasilasi

šajās dienās es izskatos veca un sausa. Nekāda maiguma.

Nāk virsū arvien lielāka vienaldzība pret visu.
Tas nav labs dvēseles stāvoklis,
kur nu vēl ziedošā pavasarī.

Viktors Merežko. Soņka - zelta rociņa.

Sākās kā zagļu-dēku-afēru-girlpower-romāns, beidzās kā traģiskas personības emocionāls portrets.

"-Kad burvīgā kundze vēlas mesties kaislības, mīlestības un skumju ugunī?"
/V.M./

"Atpakaļceļā zirgi skrēja strauji. Važonis snauduļoja uz bukas, ceļa grambās palekdamies, Soņka sadrūvējusies sēdēja zem pārjuma un smagu skatienu lūkojās uz pavasara zaļuma greznoto biezo mežu."
/V.M./

dzeltens taurenis
šujmašīna, kas klausa
balts diegs
vietas, kuras pēdējo reizi redzētas sniega apsegtas
šokolādi labāk nevajadzēja
saldējums gan bija tieši laikā un vietā
punktaina kleita, burvīga un lēta
olas nenokrāsojās, toties saplaisāja
šūpoļu nebija
saule
gaiss
grāmata
pāris sliktu filmu pa TV
autobuss, kurš neiet
zupa, kura izlīst nevietā
gribas kaut kā vieglāk just un domāt

Gājputnus aizlidojam esmu redzējusi daudz biežāk nekā atlidojam. Tāpēc šī nedēļa ir patīkams pārsteigums, jo vai ik dienu redzu kādu kāsi, kas, kaklus staipīdami, laižas pāri. Tā labi ap sirdi. Kāds pie mums arī atgriežas.

Banketi nespēj kliedēt skumjas.

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu.

Jokainas tādas brīvdienas. Viss jau kārtībā, viss labi, tikai atkal mazliet par daudz pašai sevis.
Un par maz kustības un svaiga gaisa.
Agrāk es mācēju kvalitatīvāk pavadīt laiku vienatnē. Tagad ātri piezogas kaut kāds trulums.

Vajadzētu darīt kaut ko jēdzīgu, piemēram, rakstīt vēstuli vai mazgāt drēbes. Tā vietā es apdullinos ar seriāliem.

Šodien pavasaris man liek justies visādā ziņā neglītai. Esmu ļoti tālu no uzziedēšanas.

Pastaigāju gar upi.
Upe bija pavisam balta un debesis - pavisam pelēkas. Gaiss mitrs.
Liekas, ka māksla ir nerauties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Būt tieši tajā gadalaikā, kāds ir.

Sarah Bird. The Flamenco Academy.

Ulfs Eriksons. Stikla cilvēki.

Pēc pirmā iespaida šī grāmata likās asa un auksta kā stikls, bet vēlāk atklājās arī tās poētiskums, jā, tāda kā melanholija. Vispār šī ir grāmata - mozaīka, kurā tikai noteikti gabaliņi stāsta sižetisko stāstu (un tas ir patiesi interesants), daudziem citiem gabaliņiem ir citas funkcijas.


"Pirmā saruna apklusa. Ziemas pēcpusdienas zilā grūtsirdība nogūlās pār mūsu baltajiem ģipša apsējiem, Dienvidu slimnīcas ortopēdiskās nodaļas septītajā palātā."
/U.E./

"Ārpusē ļaudis steidzās garām ar saviem portfeļiem un mobilajiem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu."
/U.E./

"Nesaprazdams, kā tas īsti noticis, pieķēru sevi pilnīgi atklāti stāstām par savu depresiju, par dienām, kad gaismai ir piecu procentu svina piejaukums, asinīm piecu procentu smilšu, atmiņai tāds pats daudzums sniega, smiekliem asaras, izsalkumam piesātinājums, dzīvesgribai ilgas doties prom."
/U.E./

"..ap mums virpuļo lapas un pielīp katra pie savas iepriekš nosacītās vietas upes melnajā virsmā."
/U.E./

" Viņš gribēja tikai dzert Chablis un ēst Appenzeller, savāda un diezgan bērniškīga kombinācija, kuru mēģināju viņam piegādat vēlīnajā ziemā, kamēr gaisma ausa pāri līčiem aiz viņa skaistās istabas loga un mūzika no mazā stereo atvēra iekšēju logu pēc iekšēja loga mūsos abos klusējošos draugos."
/U.E./

Ar visu šo uzmanības koncentrēšanu uz gaisa temperatūrām nemaz nebiju pamanījusi, cik strauji manas dienas kļuvušas gaišākas! No rīta, kad dodos ārā no mājas, vēl ir tumšs, tomēr austrumu malā - jau sārta gaisma, saule jau gatavojas nākt. Toties pievakarē, kad pametu darbu, ir vēl pilnīgi gaišs, un tas šķiet tik nepierasti un tik labi.
Tā manā ikdienas gaitā soļi kļūst vieglāki.

Vispār jau man cilvēki patīk un interesē. Tikai pareizajās devās, lūdzu. Nebāzieties man virsū, kad man vajag pašai savu telpu un laiku un neberzieties garām anonīmā pūlī, kad esmu nogurusi un ilgojos plašuma.
Bet arī neatstājiet mani, kad ir bail un kad ir vientuļi.

Nodozēt pareizi ir gandrīz neiespējami. Mūždien sanāk vai nu par daudz vai par maz.

Braucot autobusā, nodomāju, cik šovakar sirds neparasti pilna ar maigumu.
Dažas minūtes vēlāk blakus sēdošā svešā meitene aizmiga man uz pleca.

André Brink. L'amour et l'Oubli.

Veca cilvēka atmiņu stāsts par sievietēm (un šo to citu), apburoši nesteidzīgs un nehronoloģisks. Skices par aizgājušām mīlestībām un iekārēm. Tomēr jāteic, ka visvairāk šajā grāmatā mani aizkustināja nevis mīlestība, bet draudzība, kas kaut kā visu laiku tur bija klāt.

"Tu m'adresses un regard intrigué, mais préfères garder le silence. Un lent point d'interrogation en fumée se déplace doucement de ta cigarette vers le plafond, se déroule, se dissipe."
/A.B./

"Il m'arrive de rester longtemps assis, de penser et de rester encore assis longtemps."
/A.B./

"Aucun bruit. Même les stridulations coutumières des criquets et des insectes dans l'herbe, le coassement des grenouilles dans un cours d'eau invisible qui glougloute au fond du jardin peuplé de buissons, d'arbres, de parterres, de gnomes et de nymphes, tout se tait. Daphné danse."
/A.B./

Ai, vispār psiholoģiskais stāvoklis svārstās starp kaut kādu identitātes mulsumu, pēkšņu raudulīgumu, mīļumu un īslaicīgiem enerģijas uzplūdiem.
Un zem manas gultas dzīvo briesmoņi.