nelasilasi

Pārskatīju pierakstus par visām šogad lasītajām grāmatām un par gada grāmatām atzīstu

Jērana Tunstrēma "Mēnesspiens"

un

Venedikta Jerofejeva "Maskava - Gailīši"



Protams, man ļoti patika arī Markess un Ābele, bet no viņiem jau šis tas bija lasīts agrāk, tāpēc nebija tik liela atklājuma prieka.

Kopā šogad esmu izlasījusi 14 grāmatas. Esmu nesteidzīga, tomēr konsekventa lasītāja.

Trakums, ko tik nepārdod kioskos!
Šorīta saruna.
Piedalās - Elegantais Vīrietis un Pluspunkta Pārdevēja.

EV: Man, lūdzu, vienu partneri par 72!
PP: Kādu partneri?
EV: Stipro, stipro..

Laikos, kad pilsētā izstāda nevis svētku eglītes, bet kaut kādus spīdīgus konusus, manī ir silts iekšējais smaids par to izspūrušo nestandarta briesmonīti, ko mums piešķīra darbā.
(un vēl podiņā augošu, ne nocirstu, vai nav jauki)

Šo dienu svītrojam ārā.
What a waste.

Ak tad šāds sniedziņš te šovakar tiek servēts! No spīžīgi - čīkstīgās zortes, un dikti nebēdnīgi pa gaisu dejojošs un mutē skrienošs. Man patīk!
Un tas arī jaukākais šīs dienas iespaids, citādi - vien darbs, darbs un sāpošas acis.

Jā, novēroju, ka gadalaiku maiņas brīži man liek apdomāt, izvērtēt mūsu attiecības. Daba un jūtu daba saistītas. Dekorācijas nomaina, bet aktieri turpina spēlēt.
Arī citās dzīves jomās daudz dabiskāk šķiet ņemt par atskaites punktiem(nogriežņiem) rudeņus un pavasarus, nevis semestrus un lietvedības gadus.

Kaut kas man patīk lidošanā, neskatoties uz to, ka lidmašīnās ir nepatīkams gaiss un lidostas ir bezpersoniskas. Es tomēr esmu to darījusi vēl pietiekami maz un joprojām izjūtu brīnuma pieskārienu.
Tas, ka pēkšņi ir iespējams ikdienā neiespējamais.
Tas, kā ir tur, virs mākoņiem.
Tas, cik strauji var nomainīt skatu punktu un paraudzīties no augšas uz savu zemi, savu māju un tukšo nospiedumu, kam mana forma. Padomāt, vai tas viss ir tāds, kādam jābūt.

Neprasme saprasties ar frizieriem var nest pārsteidzošus rezultātus.

Tā jau nekas, es tikai nesaprotu, kad tā meitene spogulī atkal kļūs par mani... Tas rada manī diskomfortu.
Vēl es nesaprotu, kā, pie velna, es no šitādiem matiem sataisīšu copi, kurā iespraust rozi un dejot. Tas taču ir svarīgi!

Tā neprasme, tā ir hroniska, un tāpēc man nekad nav paticis iet uz frizētavām un saloniem. Vēl man nepatīk iepirkšanās un vēl es nezinu ziedu nosaukumus. Tās ir tās lietas, kas mani atšķir no "normālām sievietēm".

Inga Ābele. Atgāzenes stacijas zirgi.

Brīnišķīgi un smalki. Nezinu pat, ko vairāk te teikt, jo šī grāmata lasījās kā dzejas grāmata -pa vienam gabaliņam pie tējas krūzes vai pirms iemigšanas. Tāpēc tagad nevaru īsti notvert to vienu kopējo domu vai sajūtu, zinu tikai to, ka tajā jautās atzīšanās mīlestībā kaut kam vārdā nenosauktam. (Pilsētai, dzīvei, kaut kādai būšanai..)

"Starmeši pie Ulmaņa gatves gana naktij aizdzītos sapņus pa ābeļdārziem kā čigāni zirgus(..) Sildu pirkstus uz trauslas dzīslas starp manu un pilsētas nakti. Rīga skrāpējas durvīs, lūdz, lai sargāju. Tad es aizveru acis un paslēpju viņu savā tumsā."
/I.Ā./

"Atnāc, pasēdi brītiņu, kamēr es salāpu saplēsto priekšautiņu. Iedod man uguni tā, kā tikai tu proti."
/I.Ā./

"Un, kad tu aizmiedz man blakus, pirkstiem paspējušiem saķert manu gurnu vēl pirms tevi pašu sapnis sagrābis kā vanags un aiznesis tālajai upei pāri - kad tu guli un miegs nesaudzīgi atklāj pasaulei tavu patieso seju - ne dēkainis tu ar bīstamiem stāstiem uz lūpām, ne miesnieks, ne eņģelis - mazs zēns tu esi, mazs zēns."
/I.Ā./

sen nebiju raudājusi

Kā Tev ar mani iet?


Laikam radio dzirdēju - kāds tā jautāja. Trāpīgi.

Annie François. Bouquiner.

Kādas francūzietes "autobibliogrāfija" - pieraksti par to, kur, kā un kāpēc viņa lasa grāmatas, kādas grāmatzīmes, grāmatu smaržas un apvākojumi viņai patīk, kā viņa uzvedas grāmatnīcās, bibliotēkās un metro, kāpēc viņai patīk aizdot grāmatas un kā tiek veidots lasāmo grāmatu tornis uz viņas naktsskapīša.

Skaidrs, ka katram grāmatmīlim (arī man) ir savi ieradumi un preferences, bet nekļuva skaidrs, ar ko tieši šīs dāmas pieredze būtu tik interesanta, ka par to jāizdod grāmata.
It kā jau tāda mīļa papļāpāšana, un tomēr - garlaicīgi.

"Pour un lecteur, même modeste, le désamour de la lecture constitue un symptôme. “Je n’ai même plus envie de lire” signifie qu’on a atteint le fond de la dépression, de la fatigue, du chagrin.”
/A.F./

"Il n’y a que sur les livres et les bouteilles de vin que la poussière soit noble et supportable."
/A.F./

Disharmonija vai nu pašai ar sevi vai ar pasauli, es nezinu. Varbūt viena, kas noved pie otras. Nav motivācijas, nav iedvesmas, gribas tikai čīkstēt un pierīties saldumus.

Vārdsakot - ej labāk gulēt, sieviete!

Labi vismaz, ka rīt piektdiena.

Man patīk cilvēki, kam ir kastaņi kabatās.

Tiktāl manas attiecības ar rudens iestāšanos ir smagnējas. Man nepatīk, ka tik strauji, gribas mierīgākas pārejas, sapludinātas krāsas.
Auksts vējš staigā pa pilsētu un sēj manī baciļus un arī kādu nenosakāmu skumju sēklas.
Jāravē ārā!

Hanifs Kureiši. Mīlestība skumju laikā.

No visiem šiem stāstiem man patika divi vai trīs, nav diez ko labs rādītājs. Bet labākais tajos visos ir tas, kā tie beidzas - nevis beidzas, bet vienkārši apstājas.
Skumjas te nav nekāds liegais plīvuriņš, bet gan biezi un smagi dubļi.


"Garām pabrauca vairāki taksometri, bet viņš tos neapturēja. Tikai gāja tālāk. Lietus sniedza mierinājumu. Atgāzis galvu, viņš paskatījās debesīs. Apziņā atausa neskaidrs iespaids, ka laime vairs nav iegūstama, ka viss iet uz leju un ka dzīvi nevar apjēgt, to var tikai dzīvot."
/H.K./

Man iet labi, goda vārds.

Venedikts Jerofejevs. Maskava - Gailīši.

Viens šerps malks krievu dvēseles! Noteikti būtu vērts lasīt krieviski.

"Es izvilku no koferīša visu, kas man bija, un visu aptaustīju - no sviestmaizes līdz rozā stiprajam par rubli trīsdesmit septiņām. Aptaustīju - un pēkšņi mani pārņēma lielas skumjas."
/V.J./

"Priekš kam vispār pasaulē ir sieviete?
Visi svarīgi paklusēja. Ikviens nodomāja savu, vai arī visi nodomāja vienu un to pašu, es nezinu."
/V.J./

"Liesmoja riets, un mīņājās zirgi, un kur ir tā laime, par kuru raksta avīzēs? Es skrēju un skrēju, cauri viesulim un tumsai, atraujot durvis no eņģēm, es zināju, ka vilciens "Maskava-Gailīši" lido nost no sliedēm(..)
Joprojām skanēja cimboles un dārdēja bungas. Un zvaigznes krita uz ciema padomes jumta."
/V.J./

"Atkal - ārā. O, tukšums un niecība! O, esības zvēriskais vieplis!"
/V.J./

Deivids Lodžs. Mazā pasaule.

Akadēmiskās vides sitkoms. Profesori lidinās pa pasauli, piekopj savas dīvainības un saduras viens ar otru visdažādākajos veidos. Jā, diezgan smieklīgi!

Sen jau vēlējos pamēģināt dejot nevis uz iekštelpu skatuves, bet ārā, vējā, gaisā.
Tiešām bija burvīgi!
Flamenko tas piestāv. Dejojot buleria por solea, uz brīdi nonācu tiešos saules staros un tad dejoju nevis uz publiku, bet uz sauli - augšup. Maravilloso!
Un pilna estrāde ar tikko no jūras nākušiem ļaudīm...


Vispār - flamenko deju nometne ir viens no maniem mīļākajiem mazohisma veidiem! Tas kontrasts starp to, cik neizsakāmi grūti ir fiziskajā jomā un cik ļoti pacilājoši - emocionālajā.

Staigāju, skatos un taustos, joprojām mēģinot saprast, vai šī ir tā īstā pietura, kurā man bija jāizkāpj uz palikšanu.

Bet šovakar vienkārši ilgojos būt daiļrunīgāka. Lai varētu...
Taču nebeidzamais karstums mani padara par sevī ierāvušos sardeli, un sardeles neraksta dzeju.