nelasilasi

Bet vispār es vēl nebiju gatava pārkāpt šo slieksni. Man nebija ne iepriekšējā gada kopsavilkuma, ne jaunā gada apņemšanos un cerību. Nekas nav sakārtots. Tā es esmu attapusies jau te, otrā pusē, un joprojām neesmu gatava, tādēļ atliek vien būt un paskatīties, kas te tāds interesants notiks.
Lai vai kāds šis gads izvērstos, garlaicīgs tas noteikti nebūs! Tas vienkārši nevar būt garlaicīgs.

O, jānosauc tak būtu gada grāmata! Jāsaka uzreiz, ka ar lasīšanu 2011. gadā nav gājis diez ko spoži - neviena grāmata nav īsti atstājusi paliekošus nospiedumus. Tomēr esmu izlasījusi 13 grāmatas - tikai par vienu mazāk nekā 2010., par ko esmu visai pārsteigta. Likās, ka stipri mazāk.

Par gada grāmatu atzīstu "The Flamenco Academy" by Sarah Bird. Tā visvairāk spēja mani iedvesmot. Un, galu galā, es vienkārši nespēju pretoties šim tematam!

Es nevaru ciest, kad mani nepatiesi apvaino. Es to tiešām slikti panesu. Šodien tas bija tik rupji un agresīvi. Vispār, visa diena ir pagalam savāda. Man vajag kaut ko vienkāršu!

Aleksandrs Pjatigorskis. Kādas šķērsielas filozofija.

Lasot visu laiku šaubījos, cik no tā visa es nesaprotu un neuztveru. Brīžiem šķita, ka pusi, brīžiem - ka divas trešdaļas. Neskatoties uz to, tas, ko es uztvēru, man visai labi patika.

"Negaidīti sarunā iejaucās Andrejs Dmitrijevs, viens no gudrākajiem cilvēkiem ne vien Ļeņina bibliotēkas smēķētavā (kas gan arī nebūtu maz), bet arī visā tā laika Maskavā."
/A.P./

"Pagalms ir Maskavas 20., 30. un pat 40. gadu sabiedrības primārā šūniņa. Līdz divdesmitajiem gadiem pagalmu - tieši tādā sociālā kvalitātē - nebija, un drīz to atkal vairs nebūs. Bija mākslinieku pagalmi, grafomānu pagalmi, izvarotāju, huligānu pagalmi. Bija, protams, arī nekādi, tas ir, bezpersoniski pagalmi - bet par tādiem es nerunāju."
/A.P./

"Kas tas ir - mistiska saruna? Kādēļ citās Maskavas vietās un vispār kosmosā cilvēki vai nu dzīvo, vai mirst, bet jūsu idiotiskajā šķērsielā nav skaidrs, vai dzīvo, vai varbūt ne?"
/A.P./

Cilvēks - kastanis.

Man patīk, ka Maksimā pie kases pārdod šķiltavas, uz kuru iepakojuma rakstīts:

I'm your FIRESTARTER
twisted firestarter..

Kaut kas ar mani šovakar nav labi. Es aizmiegu, tad pamostos - pēdējais laiks sākt posties uz pasākumu. Tad es vēl stundu pavadu dīvānā, skatos uz istabu un izjūtu nepatiku pret katru sakustēšanos. Un tad es vairs nekur neeju. Protams, ka neeju - man galu galā nav ne kurpju, ne noskaņojuma, ne kompānijas. Nodoms bija. Vislabākie nodomi. 

Akdievs, cik stulbi ir raudāt darbā! Pēc tam vispār nav saprotams, kā iziet no situācijas.

Pēc šīm brīvdienām nejūtos ne atpūtusies, ne nogurusi. Ne šis, ne tas, vienaldzīgs autopilots. Priekšā visādā ziņā intensīva nedēļa.

Bet tās sveces... šovakar jau ar dubultu spēku... nu, kas ir tajā nodzēsto sveču aromātā, tas uzjundī tik dažādas lietas! Mazliet no bērnu dārza ziemassvētku pasākuma, mazliet no mīlēšanās sveču gaismā, mazliet no mājīguma un patstāvības, un daudz no laika nežēlīgā ritma.

Christine Orban. Le Pays de l'absence.

Lasīta ne no brīva prāta, bet kā uzdevums, šī grāmata izrādījās smalki uzrakstīts smagais stāsts. Temats tāds skumjš un neērts, bet franču valoda tāda trausla, tāda emocionāla!

"Peu de gens vont si loin avec leur regard. Peut-être ceux qui contemplent le ciel. Mais c’est autre chose qu’elle observe ou qui l’observe. Ça fait peur.”
/C.O./

Skan blūza radio un kaut kur pakrūtē neskaidri duras nopūstas sveces smarža. Gribas, lai uzsnieg sniegs.

Reiz bija tāda dokumentālā filma "Dzimumzīmītes uz skaistās K. sejas" (vai kā tamlīdzīgi). Par Kurzemi.
Tāpat arī es reizēm pamanu vēl neredzētas dzimumzīmītes uz skaistās R. sejas.
Kā tā lielā, baltā dūja, kas uzkrāsota uz mājas fasādes Melnsila ielas stūrī.
Kā tā ceļazīme - acs pie Dailes teātra, ko pamanīju tikai šodien, kaut gan tā tur droši vien ilgi jau stāvējusi.

"Melanholija" ir vienlaikus baisa, skumja un skaista, un es nevaru pateikt, kurš no trim vairāk..

Guļu vannā, klausos džezu, domāju par vientulību.

šīs darba dienas jaukākās 10 minūtes:
Kolēģe negaidīti pajautā, ko es domāju par dziesmu "Fake plastic trees". Es īsumā atbildu, tomēr tas liek man aizdomāties. Mēs klausāmies dziesmu. Mēs lasām dziesmas vārdus. Mēs apspriežam, vai to var saukt par mīlas dziesmu vai tomēr nē. Dziesma atstāj skumju garšu.


Un tas ir viss; bet taču - cik burvīgi, ka darbā var gadīties arī tāds brīdis.

Ak, septembri, kur tu atkal aizej? šķiet, šajā mēnesī mani visbiežāk izteiktie vārdi ir "man nav laika". Nav laika visam, kam agrāk bija laiks. Tādēļ jo īpaši zīmīgi šo septembri noslēgt ar aizkustinājumu par to, kādas skaistas un nesteidzīgas vēstules cilvēki mēdz rakstīt. Ir tādi cilvēki un ir tādas vēstules. Es to par Streiča vēstuli Klīdzējam šodienas Kultūras dienā.

Izslaucīju naktstauriņus no plauktiem. Ne mani plaukti, ne mani naktstauriņi.
Tikai pagātnes sajūtas vējo apkārt.

I have failed to communicate.

Rupjmaize "Alberts" šoruden būs mana jaunā mīļākā rupjmaize!

Vismaz tas ir skaidrs. Citādi šis rudens nāk ar daudziem nezināmajiem un jaunajiem. Tā, ka bail pazaudēt, kur īsti ir mans pamats zem kājām un mana rotācijas ass. But it's all good... all good!
Trenēšos prioritāšu noteikšanā.

Šī uzstāšanās reize sanāca tāda smieklīga. Pirmo reizi sastapos ar skatuvi, kuras grīda ir slīpā plakne. Drusku jocīgi, īpaši skatuves priekšā, īpaši griezienos. Un tad vēl mūsu kļūdas un jaukā publika, un skatuves priekšā līdzi dejojošie bērni, un vakara saulīte. Tas viss kopā bija tā jautri un atbrīvoti.