nelasilasi

Aristokrāts manī var līksmot - šķiet, kļūstu jo dienas, jo bālāka.

Turklāt vēl ir pieaugusi tieksme uz cēliem aromātiem. Kumelītes un ķirši atpūšas. Manai vannai ir jāsmaržo pēc lilijām, bet ziepēm - pēc oleandra, un pat mans nagu lakas noņēmējs ir ar rožu aromātu!

Michel Houellebecq. Extension du domaine de la lutte.

Redz, ar ko Velbeks sāka. Cīņa, atsvešinātība, depresija, patērētāju sabiedrība un solitude humaine. Viņam labi padodas - lasot ir jāsmejas, bet jau pēc brīža nogulsnējas drūmais teksta vēstījums. Neaizmirstama intonācija.

"Je n'aime pas ce monde. Décidément, je ne l'aime pas. La société dans laquelle je vis me dégoûte; la publicité m'écoeure; l'informatique me fait vomir(..) Ça n'a aucun sens. Pour parler franchement, ce monde a besoin de tout, sauf d'informations supplémentaires."
/M.H./


"Elle n'est vraiment pas très jolie. En plus des dents gâtées elle a des cheveux ternes, des petits yeux qui brillent de rage. Pas de seins ni de fesses perciptibles. Dieu n'a vraiment pas été très gentil avec elle. Je pense que nous allons très bien nous entendre."
/M.H./

"Vous avez eu une vie. Il y a eu des moments où vous aviez une vie. Certes, vous ne vous en souvenez plus très bien; mais des photographies l'attestent. Ceci se passait probablement à l'époque de votre adolescence, ou un peu après."
/M.H./

Nu tad - laiks rotaļām. Ne vienmēr gan var saprast, kurš ar kuru rotaļājas..

La tête est pleine,
Mais le coeur n'a pas assez...

Nē, es pagaidām nejūtos nonākusi savā īstajā vietā. Es domāju, ka tā pirmā diena būs visgrūtākā, un tad jau pamazām viss ieies kaut kādās sliedēs, pie kā pieturēties. Bet otrajā dienā es sapratu, ka otrā diena ir visgrūtākā. Katra diena ir visgrūtākā.
Šie apsvērumi, protams, ir tīri emocionāli. Es nevaru nosaukt 5 racionālus argumentus, kāpēc man tur nepatīk. Viens gudrs cilvēks man teica, ka aptuveni līdz Jāņiem es tur drīkstot justies nelaimīga, tas esot normāli. Bet, ja jūnija beigās es joprojām nebūšot laimīga, tad gan lai ejot prom!

Šodien virs pilsētas redzēju gājputnus. Un vispār debesis bija pilnas ar visu ko!

Kur tās brīvdienas paliek? Aizslīd pa nemanāmu caurumiņu aiz somas oderes un vienkārši vairs nav. Zudušas.
Ar darba dienām gan tā nemēdz notikt.

Esmu tādā kā ienaidā pati ar savu zemapziņu. Viņa, maita, rāda man sapņus, pēc kuriem man jājūtas nožēlojami. Par vakarnakti esmu apvainojusies joprojām. Bet, nu, redzēs, kā mums šonakt ies...

Ap desmitiem vakarā pārtikas veikalā atgadījās dienas aizkustinošākais mirklis. Tas bija vakar, bet, redz, joprojām domāju.

Noskatījos vecu filmu un atcerējos, ka vispār jau eksistē arī mīlestība.

Vislabāk šajā pēkšņi pienākušajā ziemā man patīk skaņas (slēpes un kupena, slidas un grubuļains ledus, vilcieni, zābaku papēži pret piemīdītu, čīkstošu sniegu).

Vēl man patīk pa dienu neveikli pašvīkāt dīķa ledu un vakarā TV vērot daiļslidošanas čempionātu.

Vismazāk man patīk aukstums iekštelpās. Tas lien man klāt, un es nezinu, kā sevi nosargāt.

Ja darba kolektīvā ir nevis viena, bet jau veselas divas grūtnieces, tad tematiskās sarunas kļūst neizbēgamas. Labi jau vēl, ka šīs abas ir apveltītas arī ar veselīgu humora izjūtu un daudz maz racionālu attieksmi.
Skaidrs, arī manā virzienā regulāri tiek raidītas piezīmes par to, ka man jau nu arī vajadzētu prasties... It kā bērns būtu kaut kāds aksesuārs, ko var tā ņemt un vienkārši "ieviest", jo sagribās vai, kas vēl ļaunāk, tāpēc, ka tā pieklājas.

Es negribu par viņu domāt. Goda vārds, negribu.

Džons Steinbeks. Par pelēm un cilvēkiem.

Viena no tām grāmatām, kam nevajag sarežģītu stilu un kompozīciju, jo visu izdara stāsts un raksturi. Es ilgi nācu pie šīs grāmatas, jau kopš pamanīju tās fragmentu pirms daudziem gadiem. Prieks, ka beidzot satikāmies.

"Dažreiz gadās, ka laiks apstājas, mirklis kļūst ilgs un stāv, uz vietas drebēdams. Skaņas noklusa, kustības sastinga, un pagāja nekustīgs mirklis pēc mirkļa."
/Dž.S./

"Pēc tam viņš nosēdās krastā ar sāniem pret upi, lai pārredzētu taku. Viņš apņēma ar rokām ceļus un atbalstīja zodu uz ceļgaliem. Dienas gaisma izkāpa no ielejas, un, tai aizejot, kalnu galotnes likās degam arvien spožākas."
/Dž.S./

Pēc četru mēnešu (sāpīga un ilgpilna) pārtraukuma esmu atgriezusies flamenko nodarbībās. Esmu švakā dejiskajā formā, kājas tik neveiklas un atmiņas asums nav tas. Bet tas jau loģiski, ja uz četriem mēnešiem pieaug klāt pie krēsla..
Toties jāsaka, ka flamenko dejošana ir labākā psihoterapija, ko es savā dzīvē esmu atklājusi. Daudz labāka par šokolādi vai alkoholu.
Programmā viena nikna, strauja Buleria. Tieši laikā.

lost, tired and lonely

Atcerējos šo dziesmu.

Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša.

Skaisti, viss tik daiļi un trausli. Veca māja ar čīkstošām kāpnēm un saplaisājušām flīzēm, jāņogas, kas aiz sērām no sarkanām kļūst baltas, ābeles, kas aiz kaisles uzzied naktī. Un visas tās sievietes - tādas, kāda es vēlētos būt.

""Kāds izskatās dārzs ziemā?" es jautāju mātei, slidotājai, kuras vārds atgādina slieču skrāpēšanos pa ledu."
/K.H./

"Paraustīju plecus un cauri dārzam lēnām gāju uz durvīm. Iedama gar rozēm, konstatēju, ka vakaros rozes smaržo grūtsirdīgāk nekā dienā."
/K.H./

Es jūtos sūdīgi, un tā ir tikai mana darīšana. Bet tiešām riebīga sajūta - būt tādai iestrēgušai sevī, nezināt, kāpēc galu galā ir slikti. Nemācēt atzīties sev.
Fizisks nelabums, kas mani nomoka jau nedēļu, to tikai ilustrē.
Drūmības uzlidojums, janvāris visā krāšņumā.