nelasilasi

Divas ligas, kas mani pēdējā laikā piemeklējušas, ir rijīgums un auksta sirds.

Es cienu cilvēkus, kas prot skaidri izteikties. Šīs cieņas īpašu saasinājumu izjūtu katru reizi, kad saskaros ar tiem, kuri to nespēj. Ļoti grūti sadarboties, un vispār kaitina.

Tie pēdējie metri tiešām ir visgrūtākie. Prāts jau aizsteidzas uz priekšu - uz brīdi, kas viss būs izdarīts, uzrakstīts un nokārtots – un aizmirst, ka vēl jau ir mazliet jāpiepūlas, lai tur nonāktu. Citiem vārdiem sakot – mani piemeklējis slinkuma uzbrukums finiša taisnē.

Jean Echenoz. Ravel.

Kaut kas īsti nav. Vai nu neuzrunāja vai arī vienkārši nesapratu. Protams, savā ziņā aizkustināja tas tēls: mazais, aizmāršīgais un neciešamais Ravēliņš savā mazajā mājiņā un laka kurpēm kājās, kurš apgalvo, ka „Bolero” jau nav nekāda mūzika.

Ir lietas, ko man ļoti patīk darīt.

Piemēram -

Vēlā, tumšā vakarā iekāpt tālsatiksmes autobusā un braukt "uz laukiem". Austiņās klausīties skaistu mūziku un pavadīt to ar garām slīdošajām gaismām un tumsām, ar siltumu un komfortu, un pilnīgu ļaušanos un neatbildēšanu ne par ko.

Vai arī -
Saņemt no labiem cilvēkiem dāvanu karti grāmatnīcā, pēc grūtas darba nedēļas doties to likt lietā. Ilgi, ilgi staigāt gar plauktiem, atšķirt, palasīt, padomāt, izvēlēties pēc sirds patikas. Un bez tās nejaukās sajūtas, ka jādomā - cik tas maksās. Doties mājās ar grāmatām pilnu maisiņu. Burvīgi.

Jean-Philippe Toussaint. Faire l’Amour.
Jean-Philippe Toussaint. La Télévision.


Joprojām obligātā literatūra, bet šoreiz jau ar gluži patīkamu skaņu. Tiešām prieks iepazīties ar šo autoru, kurš raksta tādas mazas, bet ņipras grāmatiņas. Divi īsromāni katrs ar savu skanējumu. Pirmais par mīlestības beigām, skumji, smalki un vizuāli. Otrais – par ikdienas mazajām izvēlēm un piedzīvojumiem, mīļi, mazliet smieklīgi un ļoti cilvēciski. Un abos romānos burvīgi pilsētu portreti - Tokija un Berlīne vēro cilvēkus, kas tajās kustas un jūt.

"Je regardais l’immense étendue de la ville derrière la baie vitrée, et j’avais le sentiment que c’était la terre elle-même que j’avais sous les yeux, dans sa courbe convexe et sa nudité intemporelle, comme si c’était depuis l’espace que j’étais en train de découvrir ce relief enténébré, et j’eus alors fugitivement conscience de ma présence à la surface de la terre, impression fugace et intuitive, qui, dans le douceâtre vertige métaphysique où je vacillais, me fit représenter concrètement que je me trouvais à l’instant quelque part dans l’univers."

/J-P.T.Faire l’Amour/

Lūk, arī sezonai atbilstošs laiskums klāt!

Šodien beidzot ielaidu sevī vasaru. Citādi es te visu laiku tik noslēgta, tik iespringusi un stīva.
Ar baudu dziļi izelpoju to visu ārā.
Un pēc tam ieelpoju visu īsto - nu, ceriņi, svaigi pļauta zāle un tā tālāk...
Miers.

Ārā vētras un dziņas, iekšā - skaistuma ilgas.

-Oi!! Es iesitu dāmai!

teica puika,kurš bija nejauši man pieskāries ar savu gaismas zobenu.

Jāteic, ka tik advancētu gaismas zobenu es vēl nebiju redzējusi.Tik daudzkrāsainu!

Spītējot savam organismam, kurš ir nospriedis, ka saslimt tieši uz garajām brīvdienām ir baigi forša ideja, šodien iesāku tēju vākšanas sezonu.Šis ir otrais pavasaris, kad ievācu jaunās bērzu lapiņas.

[Bērzu lapām un pumpuriem piemīt organismu attīrošas īpašības. Lieto nieru un urīnpūšļa slimību gadījumā, tējai piemīt spēcinošs un tonizējošs raksturs.]

Galu galā tā vienkārši ir jauka, svaiga un uzmundrinoša tējiņa. Īpaši labi garšo nesteidzīgos svētdienu rītos.
Skatījos, kādas tās lapiņas mazas, glītas un simetriskas. Plūcu tās ilgi, līdz pirksti kļuva sveķaini un domas gaišākas.

Ar tukšu seju izstaigājos pa pilsētu.
Slikta jušanās ceturtdienu vakaros sāk kļūt par tendenci.

Atliek izmazgāt matus, aizskalot sīvumu..

Michel Houellebecq. Plateforme.

Lūk, obligātās literatūras kaitīguma piemērs. Tā vienmēr ir kaut kādā nelaikā. Nebija tagad īstais brīdis Velbekam, bet ja reiz jālasa – tad jālasa. Turklāt lasot sanāca uzreiz kritiski domāt par konkrētajām lietām, nevis vienkārši ļauties grāmatai, uztvert un baudīt. Eh.

Prioritātes.
Tas atkal ir atslēgas vārds periodam, kas grasās tūlīt iesākties. Varbūt pat rīt.


Ne īpaši pavasarīgs vārds, protams.

Šovakar man uznākusi nenotveramība. Ne mirklis mani var notvert, ne es - viņu.

Vakar pa Brīvības ielas trotuāru gāja trīs jauneklīgi Džimi Morisoni. Nu, vismaz no aizmugures viņi izskatījās tā, it kā no priekšas justos kā Džimi Morisoni! Un vienam tā nevērīgi uz pleca uzmesta ģitāra, otram rokās bungu vālītes.

Skaista ir jaunība

Ne jau tikai kustības virziens ir svarīgs. Vēl ir jāmāk izvēlēties pareizais braukšanas ātrums! Un vispār - kas tikai nav jāmāk; un cik tas tomēr fascinējoši!

Šodien pilsēta mani aiztiek aukstām, asām rokām, bet es tikai smaidu un ļaujos.
Man vispār vajadzētu izkopt ļaušanās talantu.

Šonakt sapnī kāds man teica: In vento veritas... 

Out of touch with the world