nelasilasi

Šitādi te small talk pasākumi mani mūždien iedzen stūrī.
Ar visu manu vīna glāzi.

Tāds muzeju apmeklējuma blīvums manā ikdienā sen nav bijis. Skaistā dzīve!

Šodienas muzejs, piemēram, izcēlās ar lielisku arhitektūru (iekšienē neparasti daudz gaismas), kā arī ar runīgiem apsargiem, kas tā vien nevar noturēties un grib pastāstīt par tiem mākslas darbiem, ko nu viņi tur katrs uzrauga. Kā tas tika taisīts, kura daļa no vēsturiskās instalācijas šajā izstādē diemžēl nav apskatāma un ko par to parasti saka skatītāji. Ar patiesu entuziasmu!

Jauki tā staigāt un ļauties, lai māksla iedarbojas - vairāk vai mazāk intensīvi - bet neko obligātu no tās nesagaidīt.

Lūgšana

Dod dzīvei laiku. Nesadedzini sevi pirms laika.
Ļauj zvaigznēm jaunu un jaunu nakti.
Ļaujies saulei parādīt citu dienu un tevi citādā gaismā.
Nenoskumsti pirms laika. Dod dzīvību laikam.

Ruta Sepetys. Between shades of gray.

Nē, šai grāmatai nav ne mazākā sakara ar kādu citu grāmatu, kam līdzīgs nosaukums.
Te ir kas pavisam cits - Sibīrijas stāsts. Īsti nezinu, ko lai komentē par grāmatu, kuras pabeigšana vairāk vedina uz klusuma brīža ieturēšanu.

“What was life asking of me? How could I respond when I didn't know the question?”
/R.S./

Pēters Hēgs. Klusā meitene.

Bija lietas, kas mani sadusmoja, bet tās ir saistītas ar latviešu izdevējiem.
Ko nu par to, tur Hēgs nav vainīgs. Hēgs, savukārt, mani vilināja un mulsināja, un tik lēja tumsu un mūziku plašām straumēm.

"Tas bija tāds nekustīgums, kādu Kaspers vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņa stāvēja nevis kā vaska lelle. Nevis kā franču mīms. Viņa stāvēja kā filma, kad projektorā kaut kas pēkšņi ir pārlūzis un uz ekrāna paliek stāvam viens kadrs."
/P.H./

Ja ārā ir tik krāšņi kā šodien, tad nekādi mākslīgie ziemassvētku rotājumi nudien nav vajadzīgi.

Man kaut kā ir pazudis iemīlēšanās know-how. Rezultātā es uzvedos diezgan briesmīgi, un tā jau visu šo gadu.

Pēdējā laikā novērots, ka es izdaru dažādas savādas pirmās reizes.

Nu, piemēram, pirmo reizi mūžā ņemu un iegādājos loterijas biļeti. Nevis tur saglabāju kaut kādus saldējuma papīrīšus vai laimīgās uzlīmes...nē, īstu biļeti, kam nav nekādas citas jēgas kā tikai būt par loterijas biļeti (tas ir tā, ka aiz drūmuma gribas izdarīt kaut ko nebijušu un ačgārnu. Un tad es nopērku to biļeti, un nākamajā rītā paņemu no plaukta jaunu grāmatu, noplēšu plēvi, atšķiru, pasmaržoju, sāku lasīt un izlasu, ka galvenais varonis visu laiku kabatā nēsā loterijas biļeti).

Levans Beridze. Fora.

Iesākās simpātiski, noslēdzās savādi. Starp citu, es nezinu, kas ir fora, un man tas nekļuva skaidrs (šis vārds grāmatā bija pieminēts vienu reizi). Mazliet no gruzīnu šarma, mazliet no skarbo deviņdesmito garšas, inteliģentu cilvēku sabiedrība. Īstenība kā dīvains sapnis, sapnis kā realitāte.
Interesanti.

"Tātad atlika vienīgi, kā bija ieteicis Tomass, neuzdot jautājumus un ļaut, lai mirklis atklāj man savas mīklas."
/L.B./

"Tad dziesma nedaudz nomierinājās, paslēpās dziļākos fona toņos, no kuriem drīz atkal izlauzās pirmā balss, tad otrā, trešā, un tās kopā palaida dziesmu lidot, ar dziesmu bija pilna visa istaba un arī katrs no mums, jo sevišķi es."
/L.B./

Alfrēds Dēblīns. Berlīne, Aleksandra laukums.

Nosaukums ir mānīgs, jo grāmata nav par pilsētu. Primāri tā, protams, ir par cilvēku un viņa ceļu. Tomēr Berlīnes tur ir ļoti daudz. Rodas tā magnētiskā sajūta, ka šo pilsētu nav iespējams pamest un pat viens laukums atkal un atkal ievelk sevī.
Sen nebiju lasīju romānu par ne-mūsdienām, un mana iztēle visu laiku kaut kur iestrēga, jo es es nezināju, kā to visu vizualizēt. Turklāt teksts ir ļoti, ļoti vizuāls, audiāls un aromātisks!

"Viņš iet pa pilsētu. Tajā ir daudz lietu, kas var izdziedēt cilvēku, ja vien sirds ir vesela."
/A.D./

"Un Aleksā notiek arī daudz kas cits, bet galvenais: tas ir turpat, kur bijis. Un ļaudis staigā pa to krustu šķērsu, un ir šausmīgi dubļi, jo Berlīnes maģistrāts ir tik cildens un humāns, ka ļauj sniegam pašam peu à peu liegi izšķīst dubļos, lai neviens nedomā tam pieskarties."
/A.D./

"Bet cilvēks, tam, ziniet, ir acis, viņā iekšā ir daudz kas un viss jukjukām; viņš var un ir spiests izdomāt velns zina ko (viņam ir šausmīga galva) par to, kas ar viņu ir noticis."
/A.D./

Manās mājās ir auksti, manas virsdrēbes kļūst arvien smagākas.
Un šovakar es netīšām piedzēros, mēģinot izārstēt sāpošu kaklu.

Vakar vakarā iznācu no pirts un pamanīju, ka mēnestiņš - čigāniņš jau sācis caur eglēm vērties.
Tas bija vienkāršo patiesību vakars.
Šovakar savukārt domas kā no māla, lēni un smagi mīcāmas. Savāda jušanās.

man vajag bagātu vīru
bet man ir tikai rudentiņš
:)

Es nesaprotu, kā vispār var dzīvot, ja netic brīnumiem.

Reizēm rīta pusnomodā var tik spēcīgi sajust, ka gribas, lai tikko nosapņotais būtu īsts. Ne tikai gribas, pat vajag!

Izskatās, ka esmu pārklājusies ar vēsu, klusu vienaldzības glazūru. Pa gabalu nevar manīt, bet tuvumā visas kājas uz tās paslīd.
Viss šķiet kaut kāds iluzors. Tēli, kas peld garām.

Viljams S. Kārters. Iemīlējies Prusts.

Es gan laikam negribētu, lai pēc manas nāves kāds ņem un tik lietišķi uzskaita visas manas mīlestības, tieksmes un iekāres. Prustam tā visa daudz, jā, tomēr man viņš šķiet bezgala skumjš. Laimīgs viņš tiešām bija reti.

"Ne jau tas, ka Tu aizbrauc uz Romu dara mani skumju, bet tas, ka zinu - es tevi aizmirsīšu."
/Prusts kādā vēstulē/