nelasilasi

Sākušās romantiski nostaļģiskās pēcpusdienas un sentimentālie pārdomu vakari.
Tas uz pārmaiņām.

Guillaume Musso. Et Après.

Uz aizmugurējā vāka nodrukātais brīdinājums ir pilnīgi patiess: šī grāmata patiešām ir aizraujoša. Stāsts ir par mīlu un nāvi, labām sirdīm un cilvēcisku vājumu.

Ha! Pat tad, kad es nolemju būt ekstravaganta, man beigās vienalga sanāk atturīgā elegance.
Nē, būs jau smkuki, būs labi.

Bet tagad prom no tā visa. Patiesību sakot, ir tiešām uznākusi sirsnīga vēlme skaistā vasaras vakarā pasēdēt pie ugunskura. Tieši laikā!

Es domās esmu jau tiktāl atsvešinājusies no sava darba, un tas man ir kļuvis tik abstrakts, ka es nevaru iedomāties, kā es pirmdien to aizstāvēšu.

I rock my roll and I roll my rock

Saša Sokolovs. Muļķu skola.

Par šo grāmatu jau sanācis tik daudz izteikties mutiskās sarunās, ka tagad rakstveidā vairs neko īpaši negribas komentēt. Vienā vārdā - laba.

"Kādā šīs sava skaistuma apmulsušās vasaras naktī gaidīšu tevi mājiņā ar vējrādi, aiz zilās upes, adrese, vasarnīcu apvidus, piektā zona, atrast pastnieku Mihejevu, vaicāt pēc Pāvila Norvegova, vairākkārt zvanīt velosipēda zvanu, sagaidīt laivu no miglainā krasta, aizdegt signāla ugunskuru, nenoskumt."
/S.S./


"Rītausmā spārnos pacēlās baloži. Soļodams rudens iesaukuma saltajos rītos, viņš juta dīvainu ķermeņa bezsvara stāvokli, kas apziņā savijās ar visa, ko viņš zināja un juta, neizskaidrojamību."
/S.S./


"Jautri tērzējot un pārskaitot sīknaudu kabatās, uzsitot viens otram uz pleca un svilpodami muļķīgas dziesmiņas, mēs izejam tūkstoškājainajā ielā un brīnišķīgā veidā pārvēršamies par garāmgājējiem."
/S.S./

Sirdsmiers ir sen nesastapts.

Tikmēr lielveikalā pārdod blūzītes, uz kurām rakstīts "butterf lies make me happy". Un vispār diezgan daudz apģērbu ar visādiem uzrakstiem, tikai ne foršiem.

Patīk!
Ja vēl tas patiešām notiktu ābeļdārzā (krēslojošā vasaras vakarā, ar ābolu sidru glāzēs un vieglu, siltu vēju), vispār būtu brīnišķīgi.

Nodarboties ar sinhrono tulkošanu un uzreiz pēc tam bez atelpas doties dejot flamenko nav laba ideja. Tās abas ir lietas, kas prasa ļoti lielu prāta koncentrēšanos. Vārdu sakot, padejot bija gandrīz neiespējami. Līdzīgi kā pēc alkohola uzņemšanas (kustēties jau tas it kā netraucē, bet totāli zūd precizitāte, un kas gan ir flamenko bez precizitātes!).

Jean-Christophe Rufin. Sept histoires qui reviennent de loin.

Izvēlējos, jo iepatikās nosaukums. Sapratu, ka noveles ir lielisks žanrs laika kavēšanai lidostās.
Septiņi stāsti no tālienes. Tāliene šajā gadījumā ir dažādas krāšņas, eksotiskas norises vietas. Stāsti lielākoties asprātīgi, bet ne vienmēr priecīgi. Tā arī es šo grāmatu atcerēšos - grāmata, ko lasīju atgriežoties (no tālienes).

"Ce fut une simple nuit, en automne, il y a sept ans, mais je ne l'ai pas oubliée. Chaque année, à la même saison, elle me revient à l'esprit dans ses moindres détails. Elle m'apporte un bonheur mélancolique et presque douloureux que j'ai longtemps regretté de ne povoir partager."
/J.C. Rufin./

Šitā noreibt var tikai no bordo ar franču rrr!

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.

Paolo Džordāno. Pirmskaitļu vientulība.

Šī ir grāmata par cilvēkiem, kas paši sevi pietiekami nemīl. Ar to jau laikam viss ir pateikts, un man laikam patika (lai gan 'patika' nav tas precīzākais apzīmējums sajūtai, ko manī šī grāmata uzjundīja). Grāmata, kuru, ja tā uzrunā, izlasīt vienā elpas vilcienā, bet, ja neuzrunā - nolikt prom bez nožēlas.

"Pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi. Tie stāv savās vietās bezgalīgi garajā naturālo skaitļu virknē tāpat kā pārējie, iespiesti starp diviem citiem, bet tomēr solīti nostāk. Viņi ir aizdomīgi un vientuļi skaitļi, un tieši tāpēc Matijam tie šķita brīnišķīgi."
/P.D./

"Visa gaisma bija iekšpusē, un visa tumsa ārpusē. Matija viņai atbildēja ar rokas mājienu."
/P.D./

Man prieks, ka šo eleganto un uzmanīgo dokumentālo filmu bija iespēja noskatīties uz lielā ekrāna. Tik skaisti, tik jūtīgi!

Manā istabā ir jumta logs. Tagad tas ir gaiši, saulaini, spoži zils četrstūris, kuru ik pa laikam šķērso kāda balta, saules apspīdēta lidmašīna. Un tā jau otro dienu!

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos.

Iedarbīgi stāsti, ja tiem ļaujas. Es šoreiz biju lielākoties atturīga.

"Cik gan tālu var būt cilvēks no cilvēka? Vai tas būtu vienas kustīgas jūras attālums vai tik, cik šķir rītus no vakariem? Lai nu kā, bet pārvarējuši kaut nelielu kriksi šī ceļa, nonākuši līdz otrajam sēklim, aizdusas un sirds krampju saliekti, esam spiesti pretvējā apstāties, lai, vājredzīgās acis pret debesīm pacēluši, atvadītos no dažām atmiņu drumslām par sevi un pasauli."
/O.Z./

Brīžiem jau ļoti kārojas atpakaļ uz mājām. Atgriezties savā dzīvoklī, atrast ideālo punktu, kur piespraust manu jauno pastkarti ar Magrita gleznu. Satikt cilvēkus, ar ko iespējams runāt bez lingvistiskā iespringuma. Redzēt, kā manā pilsētā un arī manā mežmalā atnāk pavasaris.
Vienlaikus arī skumji pamest šo vietu.
Tipisks pārcelšanās sentiments.

Jonas Johansson. The Hundred-Year-Old Man Who Climbed Out of the Window and Disappeared.

Grāmata ir tikpat atbruņojoša kā tās galvenais varonis. Izklaidējoša šī vārda labākajā nozīmē. Pa laikam brīnījos, kā humors var būt tik melns un tomēr tik gaišs vienlaikus. Piedevās tiek pasniegta arī alternatīva un jancīga vēstures stunda.

""Everything will work out just fine," said Allan in the silence created by Bosse's words."
/J.J./

"And the more I think about it, the more I think that we should just leave it at that, and you'll see that things will turn out like they do, because that is what usually happens - almost always, in fact."
/J.J./

Vai dieniņ, cik daudz labu koncertu un cik maz naudas!