nelasilasi

Nodarbojos ar jaunas komforta zonas nostiprināšanu. Kopumā tāds arī ir noskaņojums - iekārtoties savā jaunajā ikdienā un kādu laiku vienkārši dzīvot un baudīt to. Bez lieliem izaicinājumiem pārredzamā nākotnē.
Sals un ziemas saule man patīk. Viss tāds dzidrs un tiešs. Tas gan mobilizē, gan ļauj pašai sevī sašķirot, kas ir svarīgi un kas - nē.

Grūti pierast pie režīma. Liekas, ka nekam, nekam nav laika.

Rītdienas uzdevums: būt mierīgai un koncentrētai, un jaukai.

Pēdējā laikā man ir veicies ar smukumlietām: man tagad ir jaunas mīļākās smaržas un jauna mīļākā skropstu tuša.
Bet šodien laikam būs tā diena, kad pirmoreiz par pirkumu Latvijā norēķināšos ar eiro. Tās būs vai nu pogas vai plānotājs - es pat nezinu, kurš būtu stilīgāk.

Es bieži vien izdomāju kādu tekstu, kas te varētu būt ierakstāms, bet man tā izdomāšana allaž gadās tādos brīžos, kad nav tehnisko ieraksta veikšanas iespēju. Un tad tas paliek galvā, bet dzīve mani kaut kur ved, un tās krāsas pārklāj visu ar jaunām domām un emocijām.
Vārdu sakot, pēdējo mēnešu laikā mana dzīve ir bijusi pārāk interesanta, lai es par to rakstītu.
Ja tagad kļūs atkal garlaicīgāka, varbūt pierakstīšu biežāk. Vai arī, ja būs, par ko pasūdzēties.
Turklāt es atgriežos beztelevizora dzīvē, tādēļ varbūt arī grāmatas atkal vairāk lasīšu.

Es zināju, ka filmās tā notiek visu laiku, bet nedomāju, ka es īstenajā dzīvē arī varētu lidojumu pavadīt, runājoties ar nejaušo lidmašīnas blakussēdetāju. Bija tīri interesanti, katrā ziņā mazliet vairāk par tukšām sīksarunām, es pat teiktu - bija stāsti. Ja jālido vienatnē, tad šāds te blakussēdētājs ir tīrais prieks un veiksme.
Tā mēs lieliski īsinājām citādi garlaicīgo lidojuma laiku, par to tad nu viņam paldies!

Atkal jau visa dzīve vienā koferī.
Gads noslēdzas, un aplis arī.

Charles Bukowski. Post Office.

Par cilvēku, kurš vienkārši "pasaka visu kā ir". Vairāk jau attieksmes pret dzīvi piefiksēšana nekā stāsts. Un labi.

Jo dienas, jo dusmīgāka. Turklāt dusmojos vienādās devās pati uz sevi, uz savu priekšniecību un uz visu šo situāciju.

Erin Morgenstern. The Night Circus.

Neskatoties uz to, ka fantāzijas (?) žanrs nav mana iecienītā lasāmviela, šis stāsts brīžiem spēja aizraut. Citos brīžos - arī garlaikot, bet tas, iespējams, saistīts ar kārtējo pārāk saraustīto un laikā izstiepto lasīšanu. Apkopojot varētu teikt, ka šis ir krāšņi izstāstīts retro stāsts par burvjiem burvju realitātē un to, ka viņiem arī ir jūtas.Filmu pēc šīs grāmatas motīviem, domājams, varētu uzņemt bez problēmām.

- It is destroying me that I cannot ask you to dance.
- Then you are far too easily destructible.

Es vakar redzēju divsimtgadīgu ciedra koku ar vairāk kā 30 metrus platu zaru vainagu. Cēls, mierīgs un tāds kā neiederīgs apkārtējā vidē.

Šovakar atklāju, ka feisbukā ir tāda ienākošā pasta Other mapīte. Un tur, vai zinies, dažas pilnīgi īstas un nopietni un/vai jauki domātas vēstules stāv nelasītas gandrīz gadu. Sajutos kā rupekle un ignorētāja.

Mizantropiskā sestdiena. Iespējams, ka es vienkārši esmu nogurusi no pilsētas. Viņu šeit ir tik daudz.

Sāra Vinmane. Kad dievs bija trusis.

Man šī šķita tāda sievišķīga un sirdsgudra grāmata - gan stāsta, gan intonācijas ziņā. Jautās tāda paļāvība uz dzīvi uz pasauli pat tad, ja tā sāpina. Skaisti un dzīvi personāži un attiecības starp viņiem. Īpašais prieks par to, ka tulkotājas vārds redzams uz pirmā vāka.

""Tu izskaties tā, kā es jūtos," viņš sacīja, seja bija nogurusi, skumja."

Federiko Garsija Lorka. Lekcijas.

Baudāmi izglītojoša literatūra.(un es nekad nebiju domājusi par duendi vīriešu dzimtē)

"Pirms vēl biju iepazinies ar mūsu maestro apgalvojumiem, čigānu sigirija manī (nelabojamā liriķī) izsauca asociācijas ar bezgalīgu ceļu, ceļu bez krustcelēm, kas aizved pie trīsuļojoša poēzijas pirmavota, ceļu, uz kura nomira pirmais putns un sarūsēja pirmā bulta."

"Māksla jau kopš neatminamiem laikiem pratusi izmantot bezvadu telegrāfus vai zvaigžņu spogulīšus."

"Duende ir pazīstams it visām mākslām, taču, kā tam arī jābūt, visdabiskāk un visbrīvāk jūtas mūzikā, dejā un mutvārdu poēzijā - tajās mākslās, kurām nepieciešams dzīvs izpildītājs. Šīs mākslas dzimst un mirst mūžīgi, bet dzīvo vien rašanās mirklī."

Kad tad vēl dzert vēsu alu, ja ne šovakar!

maigumu

Nejēdzība nejēdzības galā.

Čella skaņas mani nekad nav pievīlušas, un arī šovakar bija labi. Tāds neliels koncerts, bet burvīgs.
Klausīties kamermūziku dzīvajā izpildījumā vispār ir luksuss.
Vislabākie bija tie brīži, kad publika prata palikt klusu: skaņdarba pēdējai notij ļāva ne tikai izskanēt, bet arī atbalsoties un tikai tad sāka aplaudēt. Četras sekundes piepildīta klusuma.

Ir tādas dziesmas, kuru pantiņi man patīk daudz labāk nekā piedziedājumi. Piemēram, šī.
Var jau būt, ka tāds nodalījums vispār ir muļķīgs.
Un var jau būt, ka šajā dziesmā ir īstena deviņdesmito elpa.
Mani nevar vainot -
es biju jauna deviņdesmitajos.