nekurlande

02:46 pm: Tātad par Rolandu -


Kad knapi kājās stāvošus mūs atbrīvoja no darba vīnogu laukā, iešķieba aploksni un pudeli gāzētā sarkanvīna, savas pudeles uz vietas iztukšojuši, sametām nepieciešamākās mantas somās un devāmies tālajā gājienā uz tuvāko pilsētu. Darbs bija beidzies, visi pametuši platmales un spaiņus gaisā, aizlaidušies, aiz sevis atstādami vienīgi atkritumu kalnus. Mūsu dārgie saimnieki nebija pabrīdinājuši, ka atpakaļ uz staciju, kur mūs pirmajā dienā noalgoja, neviens mūs nevedīs (aptuveni 12 kilometri) (patiesībā pabrīdinājuši bija, kā viņi vēlāk teica, tikai tas bija naktī pirms gulētiešanas un mūsu nebija klāt, jo dzīvojām garāžā, nevis saimnieku mājā kā visi pārējie). Tā nu spīdinot cukurainu smaidu, vēl pēdējo reizi uz mūsu dzīvības rēķina ietaupījuši, viņi nosmējās par mūsu lielajām somām, pievienoja tām vēl vienu šampanieša pudeli - lielu kā sodība, un novēlēja mums labu ceļavēju.
Tā nu mēs trīsarpus idioti +35 grādos bijām spiesti vilkties kalnā, caur vīnoglaukiem, uz tuvējo pilsētu pēc ūdens un ēdiena (jo brokastis un ūdens pēdējā rītā saimnieku viesmīlībā vairs nebija iekļauti). Izsmērēti, negribīgi piedzērušies (lai nebūtu jānes) mēs vairākas stundas vilkāmies pa zemes ceļu, gar vīnogulājiem un vienīgās ēnas tuvējā pārredzamajā teritorijā bija mūsu pašu. Īgns klusums. Man pat brīžiem sametās smiekli -
“Vai tiešām esmu nodzīvojusi divdesmit cik tur gadus, izmācījusies visādās skolās, pārcietusi vairākas operācijas, izsprukusi no nelabvēlīgas vides, bērnu aizbildņu nagiem un bla, bla, bla, lai šobrīd pēc desmit dienu vergošanas vīnogu laukā ietu uz tuvējo pilsētu cik tur kilometru karstumā, lai padzertos ūdeni? Vai tas vispār mūslaikos civilizētā valstī vēl maz ir iespējams?”
Bet tie nebija nekādi joki un smiekli pēc kāda laika vairs nenāca. Pāris mokpilnas stundas vēlāk mēs stāvējām Sandatjēnas klusajās pusdienlaika saules pielietajās ieliņās, starp krāsainajiem namiņiem, un veldzējāmies no domas vien, ka tulīt, tulīt. Nonākuši līdz publiskajai tualetei ar dzeramo ūdeni, secinājām, ka krāns nedarbojas. Bet vēl bēdīgāk bija tas, ka Francijas dienvidos (pieļauju, ka arī daudz kur citur) veikali nedarbojas līdz vakaram.
Trešo atstājot par mantu sargu devāmies katrs uz savu debespusi, lai meklētu kādu iestādi, kura par spīti paražām būtu vaļā.
“Jābūt taču kādam ūķim, citādi nāksies klauvēt pie aizdomīgi klusajām dzīvojamo namu durvīm” (mest ar akmeņiem, jo pirmos stāvus neviens neapdzīvo).
Pēc pāris minūtēm atgriezās Rolands ar maisu. Situācija bija sekojoša - esot atrasts viens kruasānu iestādījums, ūdeni viņi nepiedāvā, bet ja bija jāizdara izvēle starp karstu melnu kafiju un aukstu alu, izvēle bija pašsaprotama.
“Lieliski”, nodomāju. + 30 cik tur grādi, smaga soma, nekāda plāna un jādzer.
“Lai notiek! Velns ar viņu. Dzeram!”
Sēžam, dzeram - kā tautas folklorā mēdz sacīt, kamēr manam latviešu ceļabiedram strauji aizveras širmis. Dažāda tipa histērijas lēkmes, drāmas un visādi citādi izlēcieni jau tika novēroti visu iepriekšējo mūsu kopdzīves laiku, bet arī atrodoties 10 tūkstošus kilometru no mājām nekas nevien nemainās, bet saasinās. Pie biedra smadzeņu poda pieklauvējis svētais gars delīrijs, smadzenes saspiedušās sev vien zināmā fomā un neviens nespēj viņam palīdzēt. Biedrs izlem pamest mani ar visām somām, franču valodu nesaprotošu, ar topogrāfiskā idiotisma iezīmēm apveltītu, nekurienes vidū ar mūsu trešo biedru, holandiešu bezpajumtnieku Rolandu, kurš grasās turpināt savu klejojumu tieši pretējējā virzienā.
Ceļabiedrs aizstopē prom. Un man runāts pēc vīnogu lasīšanas satikt kādu paziņu netālu no sākumpunkta Belavillā pie kaut kāda ezera, nenoteiktā laikā, vietā, bez sakariem, aptuveni 34 kilometrus no šīs vietas.
Uz brīdi sajūtos diezgan bezspēcīga.
Un tad Rolands pašaizliedzīgi paceļ pusi no mantām, papildus savai somai, sameistaro to visu tā, lai abi varam mantas pacelt, no kruasānu vietas pārnes sešas alus pintes un saka : “Ejam”. Un mēs ejam. Viņš man nāk līdzi visus tos kilometrus karstumā, mēs tukšojam vienu pēc otra alus, piesēžam, ja ir ēna un runājam. Viņš man stāsta savu dzīves stāstu, par to kādēļ klaiņo un no kā baidās, un mēs smejamies. Un vēlāk raudam. Un tā visu dienu līdz pašai tumsai. Un viņam jāklausās mana gaušanās par ceļabiedru, un viņš to dara uzmanīgi un pacietīgi.
Rolands man stāstīja par savu meitu, kura arī tiekoties ar tādām ņuņņām kā es (mīļi uzsitot uz pleca, protams) un esot man diezgan līdzīga valdonīgā temperamenta dēļ, par dzīvi pirms klaidonības, savu māti Holandes laukā, tulpju vākšanu, savu bijušo suni un mazo bāru, kura īpašnieks reiz bijis.
Katru rītu, saulei ceļoties, viņš dzied Dženisas Džoplinas - mersadesu Benzu, jo dziesma viņu sagatavojot jaunam, pārsteigumu pilnam rītam.
Tā nu pļāpājot ar Rolandu un dzerot alu ceļmalas koku piedāvātajās ēnās, visas manas raizes paliek kaut kur aiz muguras un arī tās raizes, kas vēl nāks izgaist acu priekšā kā debesskrāpis miglā.
Mans smaids, iedegusī seja un mugursomas noberztie pleci pilnīgi liek izjust iedomīgu lepnumu ikreiz, kad garām patraucas kāds vientuļš traktors, vai vieglais auto.
“Es esmu šeit ārā karstumā un slāpēs, bet viņi savos vēsajos, ērtajos mašīnu sēdekļos nejūt ne puteklīti no šī smilšainā ceļa, kuram te vairāk ir noveicies?”
Un te nu liels, rozā saulesriets un tumsa. Divdesmit astotais, vai kurš tur kilometrs. Esam nonākuši pilsētā. Ēdieni, dzērieni, kafūži - te nu būs. Bet atkal Francija pārsteidz - nu ir tik vēls, ka vairums veikalu ir slēgti. Vaļā vīd vai nu kāds piepilsētas krogs, kas jau slēdzās un šūpo mums ar galvām, kad mēģinam raustīt durvis. Nu, vai arī kebabs. Aizdodamies līdz tuvākajam kebabam un atkrītam krēslos pie galdiņa. Nu tik būs!
Kad pienāk mana rinda, secinu, ka viņiem nav ne veģitārās pārtikas, ne vistas. Cūka, vai liels lops. Nolāpīts. Ilgi un gari varētu klāstīt savu reliģisko pārliecību, bet teikšu godīgi - vienkārši kopš sevi atceros, nevaru dabūt iekšā neko vairāk par vistu un zivi. Esmu vairākkārt mēģinājusi un daudz par to pārdzīvojusi - nevaru un viss. Katrs mēģinājums beidzies ar saindēšanos, vemšanu, briesmīgāk vēdergraizēm, un tā tālāk. Vienkārši man ir zālēdāja kuņģis un ar to ir jāsamierinās.
“Es pierādīšu, ka neesmu mīkstā, es pierādīšu to sev!”,
-”Bonjur, man vienu vidējo liellopa kebabu! “
Pavārs sirsnīgi uzsmaida un sāk brūvēt pasūtījumu. Šeit kebabus gatavo nedaudz citādāk - viens šefpavārs, kas ir gan kasieris, gan virtuves tīrības pārzinis, gan viesu sagaidītājs kebaba gatavošanai pieet ar īpašu rūpību. Katru lavaša kabalu pilnīgi apmīļojot un nokristot vārdā.
Pus alu vēlāk tiekam pie saviem pasūtījumiem. Daru, ko varu, bet ciešu sakāvi un palieku ēdusi tikai lavašu, kas tā apbēdina šefpavāru, ka viņš no manis neatsveicinās, bet ko nu par to.
Nakts, melna nakts, Rolands mani ved uz ezeru, pāris kilometru tālāk, kad pilnīgā bezspēkā nonākam lielā, tumšā ezera krastā, kur burtiskā nozīmē nokrītu uz sejas zālienā un aizmiegu - bez segas, bez spilvena, bez piepūles. Francijas dienvidu plašās, gaišās debesis man šobrīd ir vienaldzīgas.
Pāri ezeram kāds nemitējas klaigāt, kas beigās izrādās mans ceļabiedrs, kurš meklē mani. Esmu pārāk nogurusi, lai pretī ezeram nokliegtos pāris lamu vārdus, vai lai dzītu viņu prom, kad viņš uzmeklējis manu pakritušo fizionomiju.
Saulei lēcot netālu dusošais Rolands pieceļas, bēdīgi nošūpo galvu mana ceļabiedra virzienā, pienāk klāt, saņem manu galvu, uzspiež pa bučai uz katra vaiga, saka, lai sargāju sevi un dodas prom lēcošās saules virzienā pie sevis dungojot Mersadesu Benzu. Es vairs neesmu un nedomāju, ka kādreiz vēl redzēšu Rolandu. Tieši tik romantiski.