:
Piedodiet, ka esmu tāda cūka, kas neraksta, bet man vienkārši nav datora un māju. Un darbā bija brīvdienas. Ir daudz kas par bomžiem, ģimenes ārstiem un varošanu, tas viss drīz nāks.
Bet, ja godīgi - piedodiet, es vienkārši esmu laimīga.
Bet, ja godīgi - piedodiet, es vienkārši esmu laimīga.
October 15th, 2017
October 11th, 2017
:
Es gribētu, lai man kaut kur fonā visu laiku skan Jura Boiko balss. Vispār, dīvainā kārtā, visiem Juriem, kurus pazīstu, ir ļoti patīkams balss tembrs.
October 10th, 2017
:
Es ļoti pazemīgi gribētu paskatīties un paklausīties, uzklausīt un varbūt pat nepieciešamības gadījumā - parunāt. Daudz agrāk, man šķiet, ka nebūtu spējusi gana novērtēt, bet tagad spēju daudz vairāk, tomēr iespējas šobrīd nerēgojas.
Kur ir Pasaules Valdnieks? Ņurbulis? Kur ir baskājanie Irbīši un Barontēvi? Kur ir mazā lēdija sārtajā cepurītē, kura griežas ap savu asi? Kur ir 'Čūsku Ieva' un vīrs, kas uzrakstīja atbildi uz visu (vienādojumu) pa Undīnes sienu? (..kur ir viņa pati).
Ir tā trakā kundzīte tunelī pie Stokmana, kura ar koku sit pa frisbija šķīvi, ir tas džeks, kas pie Origo pārejas spēlē 'Amelie' saundtrekus sesto gadu no vietas, ir tā sieviete pie Brīvības pieminekļa, kura nevienu instrumentu nepārvaldot dauza tos visus un kliedz, pa laikam uzrodas zelta punduris, ir Barona ielas Raitis, Ditta Rietuma un tas operdziedātājs, kurš, ja nemaldos, dziedāja 'Ceļojums uz Tukumu' atklāšanas ceremonijā.
Labi, kaut kas sanāk, bet kaut kā tajā visā trūkst. Kaut kādas esences.
Kur ir Ēriks un Daniels ? Kur ir tie milzīgie, dejojošie krišnaītu bari no The Hobos klipa? Un vēl, un vēl, un vēl. Labi, tie ne tuvu nav savstarpēji līdzvērtīgi piemēri, jo sevišķi Barontēvi, bet vienkārši gribu, lai saprot par ko es domāju. Tieši par tiem 'dīvaiņiem', nevis visu sabiedrību kopumā.
Vai nu tas ir mans atspulgs viņu acīs, vai kas cits, bet man liekas, ka šie cilvēki ievērojami mazāk par kaut ko deg (atskaitot Dittu Rietumu, protams). Mazāk savu darāmo, vai sakāmo izpilda ar pilnu atdevi. Gausāk sludina. (Ņem pati koku rokā un ej ielās, Līga, ja vari labāk)
Oktobra lietus pakš uz pakauša un liek meklēt matus zupas šķīvī.
Saprotu, ka viss iet uz priekšu un attīstās, sekot savām interesēm un izpausties visdažādākajos veidos šobrīd ir ievērojami vieglāk un, iespējams, tieši tāpēc šobrīd viss saplūst vienā līdz pusei ataugušu matu sakņu barā.
Notiek jau - spēlē, dzied un sludina, sarunājas ar sevi un cīnās ar dēmoniem, kā arī runā lielas un brīnišķīgas lietas, bet vai nav gadījumā tā, ka tas viss kļuvis nedaudz piezemētāk? Retāk? Mazāk dedzīgi? Varbūt man tā tikai liekas, jo ir daudz spilgtu atmiņu no bērnības un pusaudžu vecuma (visdrīzākais), bet kaut kāpēc šķiet, ka divtūkstošo sākumā pa centra rajona staigāja vairāk tādu... košu cilvēku, traku cilvēku, apgarotu. Pat nezinu kā lai apraksta. Tā nav obligāti vizuāla pazīme, lai gan bieži vien nāk roku rokā. Degšana, lēkšana nezināmās ūdenstilpnēs, risks.. cenšanās?
Tiem visiem trakajiem fonā, kaut kur atmiņā sēž krāšņi gājieni, Mākslas akadēmijas studentu trakie tērpi un vērienīgi dzejas lasījumi.
(Par vērienīgiem lasījumiem šobrīd neko daudz sacīt nemācēšu, lai gan pārītis ir atmiņā, bet tērpus gan var salīdzināt pēc bildēm un krišnaītu gājienos ir piecas reizes mazāk, un tas ir fakts).
Viņus nemana, jo visi tagad sajukuši pūlī un nomierinājušies? Pieauguši, miruši? Viņi ir kaut kur nolīduši, vai nobīdīti? Nākuši pie veselā saprāta un kļuvuši prakstiski? Nogriezuši matus? Viņi vizuāli neizceļas? Tagad ir kaut kāds jauna līmeņa trakums, ko nav tik viegli pamanīt? Vai ielās satiekamo 'trako' skaita mazināšanas liecina par dzīves līmeņa celšanos? Par to, ka sabiedrība aug un tīrās? Rauj laukā nezāles? Vai man sāk pasliktināties redze?
Protams, ka ikdienā sastopu daudz fantastisku, savdabīgu cilvēku. Varbūt tieši tik daudz, lai nebūtu par ko taisīt dokumentālo kino. Bet vai nu tiešām ar laiku cilvēku vairs nekas nespēj pārsteigt, vai kaut kas gaisā patiešām ir mainījies? Ir, vai nav - pasakiet man.
Kur ir Pasaules Valdnieks? Ņurbulis? Kur ir baskājanie Irbīši un Barontēvi? Kur ir mazā lēdija sārtajā cepurītē, kura griežas ap savu asi? Kur ir 'Čūsku Ieva' un vīrs, kas uzrakstīja atbildi uz visu (vienādojumu) pa Undīnes sienu? (..kur ir viņa pati).
Ir tā trakā kundzīte tunelī pie Stokmana, kura ar koku sit pa frisbija šķīvi, ir tas džeks, kas pie Origo pārejas spēlē 'Amelie' saundtrekus sesto gadu no vietas, ir tā sieviete pie Brīvības pieminekļa, kura nevienu instrumentu nepārvaldot dauza tos visus un kliedz, pa laikam uzrodas zelta punduris, ir Barona ielas Raitis, Ditta Rietuma un tas operdziedātājs, kurš, ja nemaldos, dziedāja 'Ceļojums uz Tukumu' atklāšanas ceremonijā.
Labi, kaut kas sanāk, bet kaut kā tajā visā trūkst. Kaut kādas esences.
Kur ir Ēriks un Daniels ? Kur ir tie milzīgie, dejojošie krišnaītu bari no The Hobos klipa? Un vēl, un vēl, un vēl. Labi, tie ne tuvu nav savstarpēji līdzvērtīgi piemēri, jo sevišķi Barontēvi, bet vienkārši gribu, lai saprot par ko es domāju. Tieši par tiem 'dīvaiņiem', nevis visu sabiedrību kopumā.
Vai nu tas ir mans atspulgs viņu acīs, vai kas cits, bet man liekas, ka šie cilvēki ievērojami mazāk par kaut ko deg (atskaitot Dittu Rietumu, protams). Mazāk savu darāmo, vai sakāmo izpilda ar pilnu atdevi. Gausāk sludina. (Ņem pati koku rokā un ej ielās, Līga, ja vari labāk)
Oktobra lietus pakš uz pakauša un liek meklēt matus zupas šķīvī.
Saprotu, ka viss iet uz priekšu un attīstās, sekot savām interesēm un izpausties visdažādākajos veidos šobrīd ir ievērojami vieglāk un, iespējams, tieši tāpēc šobrīd viss saplūst vienā līdz pusei ataugušu matu sakņu barā.
Notiek jau - spēlē, dzied un sludina, sarunājas ar sevi un cīnās ar dēmoniem, kā arī runā lielas un brīnišķīgas lietas, bet vai nav gadījumā tā, ka tas viss kļuvis nedaudz piezemētāk? Retāk? Mazāk dedzīgi? Varbūt man tā tikai liekas, jo ir daudz spilgtu atmiņu no bērnības un pusaudžu vecuma (visdrīzākais), bet kaut kāpēc šķiet, ka divtūkstošo sākumā pa centra rajona staigāja vairāk tādu... košu cilvēku, traku cilvēku, apgarotu. Pat nezinu kā lai apraksta. Tā nav obligāti vizuāla pazīme, lai gan bieži vien nāk roku rokā. Degšana, lēkšana nezināmās ūdenstilpnēs, risks.. cenšanās?
Tiem visiem trakajiem fonā, kaut kur atmiņā sēž krāšņi gājieni, Mākslas akadēmijas studentu trakie tērpi un vērienīgi dzejas lasījumi.
(Par vērienīgiem lasījumiem šobrīd neko daudz sacīt nemācēšu, lai gan pārītis ir atmiņā, bet tērpus gan var salīdzināt pēc bildēm un krišnaītu gājienos ir piecas reizes mazāk, un tas ir fakts).
Viņus nemana, jo visi tagad sajukuši pūlī un nomierinājušies? Pieauguši, miruši? Viņi ir kaut kur nolīduši, vai nobīdīti? Nākuši pie veselā saprāta un kļuvuši prakstiski? Nogriezuši matus? Viņi vizuāli neizceļas? Tagad ir kaut kāds jauna līmeņa trakums, ko nav tik viegli pamanīt? Vai ielās satiekamo 'trako' skaita mazināšanas liecina par dzīves līmeņa celšanos? Par to, ka sabiedrība aug un tīrās? Rauj laukā nezāles? Vai man sāk pasliktināties redze?
Protams, ka ikdienā sastopu daudz fantastisku, savdabīgu cilvēku. Varbūt tieši tik daudz, lai nebūtu par ko taisīt dokumentālo kino. Bet vai nu tiešām ar laiku cilvēku vairs nekas nespēj pārsteigt, vai kaut kas gaisā patiešām ir mainījies? Ir, vai nav - pasakiet man.
:
Piefiksēju, ka vienmēr atvadoties no krievvalodīga cilvēka, novēlu viņam veiksmi, bet ar latviešiem runājot - ne vienmēr. Ar ko tas varētu būt saistīts? Ar to, ka mums šāda tradīcija nav iesakņojusies, vai to, ka man ir krievu asinis?
October 8th, 2017
:
Tas vienmēr ir tik svinīgs brīdis, kad uzkāp uz vecajām sliedēm. Esi, esi, audz, labojies, bla, bla, bla un tad atkal paslīd kāja. Tur ir kaut kāda perversa bauda tajā visā notikumā, kad pirmo reizi tīra pusgada laikā iešaujies, vai ar bariņu astoņpadsmitgadnieku šņauc kaut kādus štrutus kaut kāda nezināma kluba tualetē, vai pamodies kāpņu telpā nosalis, vai blakus kaut kādam matainam jaunietim no pankroka grupas esot precēts četrus gadus, vai, nu nezinu, pieķer sevi ar pilnām kabatām izejot no lielveikala, kad gadu esi nostrādājis bankā. Un pa vidu tam visam sāpini 87 cilvēkus. Vecos niķus nevar mainīt. Un nekad nevarēs. Un tiem, kas spēs izturēt un nenokrist uz mutes sprinta laikā, visu dzīvi trīcēs rokas un griezīsies zobi. To es jums apsolu.
October 7th, 2017
:
Vienkārši sēžu un atbildu uz Stūra mājas apmeklētāju mīlestības vēstulēm. Vot,dažiļi.
October 4th, 2017
:
Tā mīlu, ka sarunas ar draugiem ir šādas :
L: Klau, šī vēsturē bijusi auglīga diena -
1535. — Bībele pirmoreiz nodrukāta angļu valodā.
1675. — holandiešu fiziķis Kristiāns Heigenss patentēja kabatas pulksteni.
1824. — Meksika pieņēma jaunu konstitūciju, kļūstot par federālu republiku.
1853. — Krimas karš: Osmaņu impērija pieteica karu Krievijai.
1830. — Beļģija deklarēja neatkarību no Nīderlandes.
1883. — atklāta vilcienu satiksmes līnija Austrumu ekspresis, kas savienoja Parīzi ar Stambulu.
1910.:
Portugālē deklarēta republika; karalis Manuels II aizbēga uz Apvienoto Karalisti.
pieņemts pašreizējais Bermudu salu karogs.
1957. — PSRS palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis (Sputņik-1).
1958. — Francijā dibināta Piektā republika
1965. — Romas pāvests Pāvils VI izdeva bullu, kurā atzina, ka ebreji nav vainīgi Kristus nāvē.
1966.:
Basutolande ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes un tika pārdēvēta par Lesoto.
Pieņemts pašreizējais Lesoto ģerbonis.
1983. — Ričards Noubls uzstādīja jaunu ātruma rekordu uz zemes (1019,47 km/h), braucot ar Thrust 2 Melnās klints tuksnesī, Nevadā, ASV.
1993. — Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam lojālās karaspēka vienības uzbruka parlamenta ēkai.
2001. — raķete, kura "nomaldījās" Ukrainas pretgaisa aizsardzības mācībās, notrieca Krievijas aviokompānijas Sibirj pasažieru lidmašīnu Tu-154, kas bija ceļā no Telavivas uz Novosibirsku; bojā gāja 78 cilvēki.
Daudz laimes Austrumu ekspreša dienā!
J: Starp citu, drīz būs oktobra revolūcijas simtgade
L: Opā. Kā tas jāsvin? Ar vēl vienu revolūciju?
J :JA PSRS vēl eksistētu, būtu gadsimta balle
L: AAAA. nu bāc. Lūk, ko mēs laižam garām un nedomādami vēl tos kataloņus lielam. Viņi nezina kādas fiestas ies secen.. Tu vispār iedomājies kāda balle ar sintētisko kokaīnu un gumijas locekļiem šobrīd būtu Līgatnes bunkurā?
J: Idioti sovjeti, ne. Varēja iztikt bez visādām Sibīrijām, gulagiem, pārkrievošanām un visa pārējā sūda, būtu tagad labi iesvinējuši
Nē bļe, vajadzēja sapist komunismu un likt cilvēkiem atkal gribēt kapitālismā. NU PALDIES
L: Normāls banketiņš būtu. Thanks mom.
J: Paldies Obamam
L: Un neaizmirsti vēl, ka šodien 69.gadā ir nomiris Rembrants. Atlaist sajmu!
L: Klau, šī vēsturē bijusi auglīga diena -
1535. — Bībele pirmoreiz nodrukāta angļu valodā.
1675. — holandiešu fiziķis Kristiāns Heigenss patentēja kabatas pulksteni.
1824. — Meksika pieņēma jaunu konstitūciju, kļūstot par federālu republiku.
1853. — Krimas karš: Osmaņu impērija pieteica karu Krievijai.
1830. — Beļģija deklarēja neatkarību no Nīderlandes.
1883. — atklāta vilcienu satiksmes līnija Austrumu ekspresis, kas savienoja Parīzi ar Stambulu.
1910.:
Portugālē deklarēta republika; karalis Manuels II aizbēga uz Apvienoto Karalisti.
pieņemts pašreizējais Bermudu salu karogs.
1957. — PSRS palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis (Sputņik-1).
1958. — Francijā dibināta Piektā republika
1965. — Romas pāvests Pāvils VI izdeva bullu, kurā atzina, ka ebreji nav vainīgi Kristus nāvē.
1966.:
Basutolande ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes un tika pārdēvēta par Lesoto.
Pieņemts pašreizējais Lesoto ģerbonis.
1983. — Ričards Noubls uzstādīja jaunu ātruma rekordu uz zemes (1019,47 km/h), braucot ar Thrust 2 Melnās klints tuksnesī, Nevadā, ASV.
1993. — Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam lojālās karaspēka vienības uzbruka parlamenta ēkai.
2001. — raķete, kura "nomaldījās" Ukrainas pretgaisa aizsardzības mācībās, notrieca Krievijas aviokompānijas Sibirj pasažieru lidmašīnu Tu-154, kas bija ceļā no Telavivas uz Novosibirsku; bojā gāja 78 cilvēki.
Daudz laimes Austrumu ekspreša dienā!
J: Starp citu, drīz būs oktobra revolūcijas simtgade
L: Opā. Kā tas jāsvin? Ar vēl vienu revolūciju?
J :JA PSRS vēl eksistētu, būtu gadsimta balle
L: AAAA. nu bāc. Lūk, ko mēs laižam garām un nedomādami vēl tos kataloņus lielam. Viņi nezina kādas fiestas ies secen.. Tu vispār iedomājies kāda balle ar sintētisko kokaīnu un gumijas locekļiem šobrīd būtu Līgatnes bunkurā?
J: Idioti sovjeti, ne. Varēja iztikt bez visādām Sibīrijām, gulagiem, pārkrievošanām un visa pārējā sūda, būtu tagad labi iesvinējuši
Nē bļe, vajadzēja sapist komunismu un likt cilvēkiem atkal gribēt kapitālismā. NU PALDIES
L: Normāls banketiņš būtu. Thanks mom.
J: Paldies Obamam
L: Un neaizmirsti vēl, ka šodien 69.gadā ir nomiris Rembrants. Atlaist sajmu!
:
Lietus apmīļotais trešdienas vējš aizved mani atpakaļ uz 2016.gada septembra otro pusi, kad kopā ar 30 Kongo iedzīvotājiem, vienu latvieti, poli, divām sportiskām franču piecdesmitgadniecēm, izbijušu franču cietumnieku, holandiešu bezpajumtnieku un vienu ārkārtīgi manierīgu francūzi braucu zaļā Volksvāgena busiņā kalnos lasīt vīnogas.
Brīdi pirms saullēkta nosaluši, trīcoši un iestumti mašīnā, pirkstiem iekrampējušies spaiņos un šķērēs, nupat izstrēbuši švaku kafijas bļodu, kuras patērēšanai atvēlētas sešas minūtes, vārgi smaidām un drebināmies. No rīta ir visvairāk bail.
“Vai es tikšu galā? Vai nepakritīšanu un nepalikšu uz lauka? Vai mana sirds izturēs?”
Un jau pēc pāris minūtēm pirksti ieķeras pirsaullēkta sarmas aptvertajos ķekaros un sāk veikt iepriekš paredzamās, straujās, mehāniskās kustības.
“Lē, lē, plus rapidē! “ un tamlīdzīgi saucieni pāri laukam pienāk manās franciski nedzirdošajās ausīs. Āfrikāņu dzīvespriecīgie smiekli, vingro fanču lēdīju straujie pietupieni ceļu sargu apvītajos “Addidas” legingos, hašiša smarža no aizmugurējās vagas, lēcošās saules pirmie stari, tumšo lēdīju gurnu šūpas un skaļās, dziļās balsis, kuras apvij visu lauku, dziedot savas tradicionālās dziesmas, košie lakati ap dāmu galvām, āfrikāņu vīriešu gaudas lēcošās saules virzienā, spaiņu speršana, rīta rasas lāses, kas notek gar gatavajām ogām, kuras tā vien lūdzas, lai tās noplūc, kikerīgū un sākas jauns rīts.
Saule kalnā kāpj gandrīz tik pat strauji kā mēs, arvien augstāk pretī stāvajiem vīnogulājiem un mazajām mājelēm Francijas dienvidu augstākajos, pārredzamajos punktos.
Pirmās brokastis, pirmais vīns un pirmā pieres nostraukšana sēžot uz spaiņa, rokā sargājot iedalīto maizes riecienu, siera šļēli un glāzi, kuru iespējams piepildīt ar vienu, vai citu jēzūdeni pēc izvēles. Izvēles izdarīšanai un mielastam kopā dotas 12 minūtes.
Izvēlēsies pēcproduktu - mazāk sāpēs miesa un nomāks domas, bet kalnā kāpjot, iespējams, streiku pieteiks sirds.
Izvēlēsies visa pirmsākumu - mierā neliks domas par mehānisko darbu, sāpēs mugura un kājas, tomēr būs vairāk spēka spēlēt kārtis ar šķietami neizbēgamo nāvīti, kura lūdz uz deju starp augšējiem vīnogulājiem + 35 grādu karstajā saulītē.
Pusdienas, nogurums, pretsāpju dzira - visi sanāk kopā, izsmejas un novērtē katru kumosu, kas vēlāk konvertēsies tik ļoti nepieciešamajā dzīvības enerģijā.
Tiem, kas gaļu neceļ godā, šeit ir grūtāk - lokam iekšā dubultmaizi un sieru pēc iespēju robežām (uz 10 cilvēku galdu nes 10 biezas siera šķēles, gaļēdājdinozauru reakcija parasti ir ātrāka kā zālēdāju). Visi skandina glāzes un ir braši.
Mēģinu ēst ļoti ātri, lai vēl 15 minūtes svētā, komai līdzīgā miegā, apautām kājām, atkristu uz garāžas ‘raskladuškas’, kurai blakus gultā mitinās francūšu bezpajumtnieks, kurš sarakstās ar kādu biedru cietumā, dzer pastis (tāds kā anīsa šņabis, kuru atjauc ar ūdeni un rodas pienaina,duļķaina paskata substance), aizdomīgi dziļi klepo, priekšā mutei turēdams biezu mutautu, un visu laiku aizmieg ar kūpošu cigareti zobos. Viņam vairs nav ko zaudēt.
Murgaina norausīšanās 30 sekundes pirms skrējiena uz zaļo busu, kur atkal mūs visus sastums vienu virs otra un vēdīs uz lauku.
Nogurušās acis un priekpilnie smiekli kontrastē - vīna ieauklētais miers pirms kara.
Pa laikam kāds āfrikānis izkrīt pa strauji braucošā busa atvērtajām aizmugures durvīm.
Ja no rīta ir visvairāk bail, tad pēcpusdienā bailes kļūst par realitāti. Katru dienu tu stāvi pie tā altāra, pie kura iecerētā nomet balto pušķi un skrien pretējā virzienā. Nekas neredzēts, vai nezināms - vienkārši tas šobrīd notiek tieši ar tevi.
Karstums, ātrums, smagie spaiņi. Par visām domām, kuras izskrien cauri prātam kāpjot tajā kalnā, sākot ar aso sirpīti labajā rokā, labāk paklusēt. Sviedri, vaidi, smiekli, regejs. Vairākas stundas ellē un “La fin!”.
“Šodienai pietiks! ”: viņi saka.
Tas ir noticis! Laiks doties vakariņās. Visi aplaudē un dzied slavas dziesmas kaut kur stāvošajam darba dievam par to, ka šīs dienas beigās aizvien esam dzīvi. Tas ir noticis!
Spaiņi un lakati pa gaisu, atvieglots nopūtas, vīna līšanas skaņa.Tas viss, protams, simboliski - malks, vai divi, bet tomēr tik svarīgi.
“Un atkal mēs esam brīvi!”
Galva zem aukstā ūdens pumpja, rinda uz dušu, kurā bezcerīgi no ķermeņa tiek mēģināts izbert vīnogu sulu. Pudeļu šķindoņa, jauna drēbju kārta, tabakas dūmi, manierīgā Renē smiekli un sapņainās acis stāstot par jaunību un Bridžitu Bardo.
“Uzliec vēl kādu Geinsbūra gabalu, Līga!”, tas man atgādina to oktobri pie Sēnas, kad ar to pustrako skuķi apdejojām visus stabus un kanālā izmetām savas kurpes. “Barba bija īsta lēdija un arī rokas sasmērēt nebaidījās.”
Dūmu mākonis, anīsa smarža, piesmakušā balss un smiekli. Ejam vakariņās.
Vakariņas ir labākais diennakts laiks - uz brīdi mēs esam sev kungi.
“Vēl bagetes, vēl vīnu! Le plus rapide! “
“Modes dāmīte vīnogu laukā, burvīgi, ženfī!”, kāds vecāks vīrs norāda uz mani, kad piekārtoju matus un uzsmērēju higiēnisko lūpu krāsu uz savām sakodītajām lūpām. Allaž manierīgais Renē man vienmēr ēdienu pasniedz pirmajai, piepilda glāzi un smaida, skatoties man pretī savām sapņainajām, 1986.gada oktobrī palikušajām acīm.
Spaiņu nesējs Lusjēns, košā sporta tērpā, pīrsingotu degunu, mēli un krūšgaliem (ko izceļ apspīlētais sporta krekls) kā parasti neko nesaka un smīn, lejot savā zupā vīnu.
Pēc vakariņām, kad vairums kritīs letarģiskā miegā, Lusjēns dosies naksnīgā skrējienā uz tuvāko Bellevillas pilsēteles centru- Saint Datjēn, kā viņi saka, (kāds no mazajiem centriņiem Božolē reģionā - Ronas Alpos) un veiks četrus kilometrus turp un atpakaļ.
Holandiešu bezpajutnieks Rolands, jau piepildījis miega “Evian” pudeli ar vīnu, dodas staidzināt savu jaukto kucīti Asju, kurai blakus nakšņo teltī un staigā pa pasauli ar mugursomu pēdējos 11 gadus. Asja vienmēr atrod ceļu uz saimniecību, lai arī cik tālu un kādā stāvoklī saimnieks būtu aizmaldījies (viņš nevar nosēdēt mierā ilgāk par stundu, tādēļ dodās garās pastaigās, ja nenāk miegs. Un no rītiem dzied). Vēlāk Rolands, starp citu, izglābs man dzīvību.
Nu kaut kā tā.
Šķindoņa norimst, āfrikāņu sieviešu dzīvespriecīgā bļaustīšanās kļūst arvien tālāka, pavāres aizslauka prom maizes drupatas un stikla šķembas, no dzeramtraukiem tiek iztukšoti pēdējie malki. Kaut kur kalnā rej suns un skan klusa džambu rīboņa. Uz garāžu ejot piestāju piemājas zālienā un atkrītu zālē ar skatu augšup uz Francijas dienvidu plašajām, gaišajām nakts debesīm. Nedomāju pilnīgi neko. Un nekā jau šobrīd arī nav - tikai šīs debesis.
Apaļais mēness izgaismo līgano vīnogulāju ceļu kalnup, baltā elpa silda pie lūpām piespiestos pirkstus. Pēc pāris brīžiem esmu ieritinājusies saliekamajā gultā, vīri skandina pēdējās pastis glāzes, pa lielceļu sitas Lusjēna sporta apavu zoles, dziļi ieelpoju un iemiegu, kamēr tumsā kaimiņa pavērtajā mutē cerīgi kūp maza gaismiņa.
Brīdi pirms saullēkta nosaluši, trīcoši un iestumti mašīnā, pirkstiem iekrampējušies spaiņos un šķērēs, nupat izstrēbuši švaku kafijas bļodu, kuras patērēšanai atvēlētas sešas minūtes, vārgi smaidām un drebināmies. No rīta ir visvairāk bail.
“Vai es tikšu galā? Vai nepakritīšanu un nepalikšu uz lauka? Vai mana sirds izturēs?”
Un jau pēc pāris minūtēm pirksti ieķeras pirsaullēkta sarmas aptvertajos ķekaros un sāk veikt iepriekš paredzamās, straujās, mehāniskās kustības.
“Lē, lē, plus rapidē! “ un tamlīdzīgi saucieni pāri laukam pienāk manās franciski nedzirdošajās ausīs. Āfrikāņu dzīvespriecīgie smiekli, vingro fanču lēdīju straujie pietupieni ceļu sargu apvītajos “Addidas” legingos, hašiša smarža no aizmugurējās vagas, lēcošās saules pirmie stari, tumšo lēdīju gurnu šūpas un skaļās, dziļās balsis, kuras apvij visu lauku, dziedot savas tradicionālās dziesmas, košie lakati ap dāmu galvām, āfrikāņu vīriešu gaudas lēcošās saules virzienā, spaiņu speršana, rīta rasas lāses, kas notek gar gatavajām ogām, kuras tā vien lūdzas, lai tās noplūc, kikerīgū un sākas jauns rīts.
Saule kalnā kāpj gandrīz tik pat strauji kā mēs, arvien augstāk pretī stāvajiem vīnogulājiem un mazajām mājelēm Francijas dienvidu augstākajos, pārredzamajos punktos.
Pirmās brokastis, pirmais vīns un pirmā pieres nostraukšana sēžot uz spaiņa, rokā sargājot iedalīto maizes riecienu, siera šļēli un glāzi, kuru iespējams piepildīt ar vienu, vai citu jēzūdeni pēc izvēles. Izvēles izdarīšanai un mielastam kopā dotas 12 minūtes.
Izvēlēsies pēcproduktu - mazāk sāpēs miesa un nomāks domas, bet kalnā kāpjot, iespējams, streiku pieteiks sirds.
Izvēlēsies visa pirmsākumu - mierā neliks domas par mehānisko darbu, sāpēs mugura un kājas, tomēr būs vairāk spēka spēlēt kārtis ar šķietami neizbēgamo nāvīti, kura lūdz uz deju starp augšējiem vīnogulājiem + 35 grādu karstajā saulītē.
Pusdienas, nogurums, pretsāpju dzira - visi sanāk kopā, izsmejas un novērtē katru kumosu, kas vēlāk konvertēsies tik ļoti nepieciešamajā dzīvības enerģijā.
Tiem, kas gaļu neceļ godā, šeit ir grūtāk - lokam iekšā dubultmaizi un sieru pēc iespēju robežām (uz 10 cilvēku galdu nes 10 biezas siera šķēles, gaļēdājdinozauru reakcija parasti ir ātrāka kā zālēdāju). Visi skandina glāzes un ir braši.
Mēģinu ēst ļoti ātri, lai vēl 15 minūtes svētā, komai līdzīgā miegā, apautām kājām, atkristu uz garāžas ‘raskladuškas’, kurai blakus gultā mitinās francūšu bezpajumtnieks, kurš sarakstās ar kādu biedru cietumā, dzer pastis (tāds kā anīsa šņabis, kuru atjauc ar ūdeni un rodas pienaina,duļķaina paskata substance), aizdomīgi dziļi klepo, priekšā mutei turēdams biezu mutautu, un visu laiku aizmieg ar kūpošu cigareti zobos. Viņam vairs nav ko zaudēt.
Murgaina norausīšanās 30 sekundes pirms skrējiena uz zaļo busu, kur atkal mūs visus sastums vienu virs otra un vēdīs uz lauku.
Nogurušās acis un priekpilnie smiekli kontrastē - vīna ieauklētais miers pirms kara.
Pa laikam kāds āfrikānis izkrīt pa strauji braucošā busa atvērtajām aizmugures durvīm.
Ja no rīta ir visvairāk bail, tad pēcpusdienā bailes kļūst par realitāti. Katru dienu tu stāvi pie tā altāra, pie kura iecerētā nomet balto pušķi un skrien pretējā virzienā. Nekas neredzēts, vai nezināms - vienkārši tas šobrīd notiek tieši ar tevi.
Karstums, ātrums, smagie spaiņi. Par visām domām, kuras izskrien cauri prātam kāpjot tajā kalnā, sākot ar aso sirpīti labajā rokā, labāk paklusēt. Sviedri, vaidi, smiekli, regejs. Vairākas stundas ellē un “La fin!”.
“Šodienai pietiks! ”: viņi saka.
Tas ir noticis! Laiks doties vakariņās. Visi aplaudē un dzied slavas dziesmas kaut kur stāvošajam darba dievam par to, ka šīs dienas beigās aizvien esam dzīvi. Tas ir noticis!
Spaiņi un lakati pa gaisu, atvieglots nopūtas, vīna līšanas skaņa.Tas viss, protams, simboliski - malks, vai divi, bet tomēr tik svarīgi.
“Un atkal mēs esam brīvi!”
Galva zem aukstā ūdens pumpja, rinda uz dušu, kurā bezcerīgi no ķermeņa tiek mēģināts izbert vīnogu sulu. Pudeļu šķindoņa, jauna drēbju kārta, tabakas dūmi, manierīgā Renē smiekli un sapņainās acis stāstot par jaunību un Bridžitu Bardo.
“Uzliec vēl kādu Geinsbūra gabalu, Līga!”, tas man atgādina to oktobri pie Sēnas, kad ar to pustrako skuķi apdejojām visus stabus un kanālā izmetām savas kurpes. “Barba bija īsta lēdija un arī rokas sasmērēt nebaidījās.”
Dūmu mākonis, anīsa smarža, piesmakušā balss un smiekli. Ejam vakariņās.
Vakariņas ir labākais diennakts laiks - uz brīdi mēs esam sev kungi.
“Vēl bagetes, vēl vīnu! Le plus rapide! “
“Modes dāmīte vīnogu laukā, burvīgi, ženfī!”, kāds vecāks vīrs norāda uz mani, kad piekārtoju matus un uzsmērēju higiēnisko lūpu krāsu uz savām sakodītajām lūpām. Allaž manierīgais Renē man vienmēr ēdienu pasniedz pirmajai, piepilda glāzi un smaida, skatoties man pretī savām sapņainajām, 1986.gada oktobrī palikušajām acīm.
Spaiņu nesējs Lusjēns, košā sporta tērpā, pīrsingotu degunu, mēli un krūšgaliem (ko izceļ apspīlētais sporta krekls) kā parasti neko nesaka un smīn, lejot savā zupā vīnu.
Pēc vakariņām, kad vairums kritīs letarģiskā miegā, Lusjēns dosies naksnīgā skrējienā uz tuvāko Bellevillas pilsēteles centru- Saint Datjēn, kā viņi saka, (kāds no mazajiem centriņiem Božolē reģionā - Ronas Alpos) un veiks četrus kilometrus turp un atpakaļ.
Holandiešu bezpajutnieks Rolands, jau piepildījis miega “Evian” pudeli ar vīnu, dodas staidzināt savu jaukto kucīti Asju, kurai blakus nakšņo teltī un staigā pa pasauli ar mugursomu pēdējos 11 gadus. Asja vienmēr atrod ceļu uz saimniecību, lai arī cik tālu un kādā stāvoklī saimnieks būtu aizmaldījies (viņš nevar nosēdēt mierā ilgāk par stundu, tādēļ dodās garās pastaigās, ja nenāk miegs. Un no rītiem dzied). Vēlāk Rolands, starp citu, izglābs man dzīvību.
Nu kaut kā tā.
Šķindoņa norimst, āfrikāņu sieviešu dzīvespriecīgā bļaustīšanās kļūst arvien tālāka, pavāres aizslauka prom maizes drupatas un stikla šķembas, no dzeramtraukiem tiek iztukšoti pēdējie malki. Kaut kur kalnā rej suns un skan klusa džambu rīboņa. Uz garāžu ejot piestāju piemājas zālienā un atkrītu zālē ar skatu augšup uz Francijas dienvidu plašajām, gaišajām nakts debesīm. Nedomāju pilnīgi neko. Un nekā jau šobrīd arī nav - tikai šīs debesis.
Apaļais mēness izgaismo līgano vīnogulāju ceļu kalnup, baltā elpa silda pie lūpām piespiestos pirkstus. Pēc pāris brīžiem esmu ieritinājusies saliekamajā gultā, vīri skandina pēdējās pastis glāzes, pa lielceļu sitas Lusjēna sporta apavu zoles, dziļi ieelpoju un iemiegu, kamēr tumsā kaimiņa pavērtajā mutē cerīgi kūp maza gaismiņa.
October 3rd, 2017
:
Nu ko, Daudz laimes jubilejā, Edi! Šodien es dzeršu vienu glāzi par katru no Taviem 150 gadiem. Visi diženie cilvēki ir dzimuši laikposmā no 29.septembra - 6.oktobrim. Mēs visi septembra vidū saaukstēsimies un mūžīgi paliksim 24 gadus jauni.
September 23rd, 2017
:
Man uznācis bizdings, tāpēc pa visu Stūra māju uz tumbām ir uzgriezts MSK. Cilvēki rausta plecus un bola acis. Nacistu mūzika komunistu mītnē, kā tad tā, kā tad tā?
September 21st, 2017
:
Un atkal neko citu par "Suki Dve Štuki" paklausīties nevar un nevajag.
:
"Jo tālāk kāda lieta stāv - jo mazāka tā izskatās. Rīgas torņi no tāluma kā tavi pirksti izskatās"
September 11th, 2017
:
Un tas atkal nāk. Un sākas uzlidojums. Dipu dapu. Būm, būm. Šik, šik. Ņau, ņau. 11.septembrī aprīļa gaiss.
September 7th, 2017
: Dienišķā demagoģija
Vispār jau ap šo laiku pofig un vairs necepjos, bet izlēmu tomēr ierakstīt, lai uz mana virtuālā papīra ir mans paraksts. Paraksts zem lietām, kas man ir svarīgas.
Man ārkārtīgi negribas izplatījumā laist kaut ko, kam piemīt negatīva nokrāsa, bet kaut kas saka priekšā, ka par šo tēmu būtu jāpadomā. Atkal jau cilāta un iztirzāta, bet aizvien mulsina. Šis būs viens no 879 piemēriem. Pieminu tieši šo, jo tā bija pēdējā šāda tipa pieredze ar kuru saskāros.
Vakardien biju akustiskā koncertā 'Takā' un lieliski apzinājos - lai arī cik skaisti nodomi piemistu ļaudīm, kuri mākslinieku paaicina uzstāties šajā vietā, tā primāri ir un paliek dzertuve, ēstuve un publiskais nams, kur ļaudis pulcējas, lai kopotos (kopīgi publiskā vietā pavadīt laiku), tā kā sūdzēties par to, ka cilvēki trokšņo publiskajā namā (kā es mīlu šo vārdu) ir ne vien neizmērojami dumji, bet arī diezgan neētiski.
Es saprotu, ka visus māmiņas nav izaudzinājušas par krietniem un cieņpilniem cilvēkiem, ne visiem piemīt mēra un takta izjūta, empātija un vēl visādi citādi zilzaļi brīnumi, kas mūsu zombiju laikmetā kaut kāpēc kļūst arvien retāki, bet ja aitu bars ir konstatēts, vai nama saimniekam nebūtu jāuzņemas gana loma? Nu tā, tīri pragmatiski. Visu labā. Un, pirmām kārtām - savā labā.
Saprotu, ka koncerti/lasījumi un jebkas cits tiek rīkots, lai iekasētu naudu bāram/ koncertzālei un jebkam citam, bet ja tas ir pašsaprotami, vai nebūtu jāpāriet otrā līmenī - liekot justies labi saviem klientiem? Es neko no uzņēmējdarbības nejēdzu, bet no viesībām un pasākumiem, kurus esmu rīkojusi, nav bijušas tādas, no kurām kāds būtu aizgājis nepaēdis, nepadzēris, neuzklausīts, neapmīļots un neatpūties. Kaut vai ar uzsistu aci un iztērētu naudu, bet apmierināts un atpūties. Vienkārši visam savs laiks un vieta.
Uzreiz varu pateikt, ka nerunāju par 'Takas', vai jebkādiem citiem konkrētiem bārmeņiem, bet par situācijas risināšanu kopumā.
Tiek spēlēts kluss, akustisks koncerts (vai lasīta dzeja, piemēram), visa tā laikā tiek tirgoti dzērieni, ēdieni, dauzīts kases aparāts, cilvēki drūzmējas, pļāpā, šķindina glāzes, stāv ar muguru pret mākslinieku, utt. Labi, neviens nav tiesīgs citus pieaugušos mācīt pieklājības normas, tas ir vienkārši zemi un smieklīgi, bet vai tiešām nevarētu ieņemt kādu pozīciju un pateikt cilvēkiem, kas drūzmējas ap bāru, lai viņi nedaudz samazina balss toni uz to pusstundu, kamēr tiek spēlēts koncerts. Īsas trīsdesmit minūtītes nedaudz, nedaudz klusāk, vai iziet ārā pīpētavā no sirds patikas izrunāties. Neviens taču nespiež palikt.
Man bija tāds kauns un aizkaitinājums. Es cietos, cietos, ignorēju, atslēdzu apkārtnes skaņu, bet kad pamanīju cik nelaimīgi izskatās daži citi apmeklētāji un, ka pašam māksliniekam sāk kļūt neērti, es kā 3.b klases audzinātāja gāju pieklusināt pāris cilvēku, kuri neapklusa pēc mana skatiena (grūtības koncentrēties intensīva puslitra cilāšanas radītās spriedzes dēļ).
Atkal jau uzsveru kāds kauns man bija aizrādīt pieaugušiem cilvēkiem. Gan pie skatuves, gan bāra. Sajutos kā kaut kāda klukstoša vistu māte, bet pamanīju, ka neviens cits to negrasās darīt, tādēļ bija brīvprātīgi jānostājas zem mēslu spaiņa kopīga labuma vārdā. Un tā pretīgā pēcgarša un smaka pēctam, kad esi kādam aizrādījis. Tas iet abos virzienos un tik ātri neizgaro.
Un tādos brīžos es tik ļoti vēlētos kaut man būtu vienalga.
Kas tad man, es varu ieslēgties savā violetajā pasaulītē, aizvērt acis un baudīt. Bet, acīmredzami, ne visiem tas vedas tik viegli. Tāpat kā ar tiem histēriskajiem bērniņiem, kurus vecāki ignorē un cer, ka tie paši pārstās raudāt. Un, starp citu, šajā koncī vislabāk uzvedās tieši bērni un suņi. Nopietni.
Un cauri visam šim garajam šurum burum, tātad -
Vai nevajadzētu izvērtēt ko aicina, lai ne pasākums netraucētu apmeklētājiem, ne apmeklētāji pasākumam? (aiciniet kaut ko, kur iekļautas elektroierīces un problēmu būs daudz mazāk (ja vien kādu ar nenositīs ar strāvu).
Vai redzot, ka cilvēki bļaustās pie bāra nevajadzētu viņiem mīļi parādīt pirkstiņu pie lūpas? Vai redzot, ka pirmo rindu cilvēki izmisuši skatās apkārt nevajadzētu kā reaģēt? Vai redzot, ka mākslinieks pats divas reizes aicina klausīties un pēc pāris dziesmām tējas malkošanu nomaina ar strauju alus dzeršanu nebūtu kaut kas jādara? Ja iestādē ir vēl viena telpa ar aizveramām durvīm, vai nevarētu skaļākos runātājus aicināt doties atpūsties turp? Jo galu galā, cilvēki taču ir ieradušies atpūsties un grib justies brīvi. Es, piemēram, esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē un saprotu tās lieliski. Teiksim, ierodoties uz iecienītāko kafejnīcu iedzert kafiju, vai alu mani pārsteidz kāds skaļš pasākums ar kuru nebiju rēķinājusies. Parasti tas tiek risināts nosēžoties kaut kur maksimāli tālu no tā, kas neinteresē un, varbūt pat, traucē.
Un atkal jau - vairums bārmeņi, kuri ir bijuši šādās situācijās mēdz būt tiešām lieliski. Vakardienas zēni bija fantastiski bārmeņi. Nopietni. Bet te es vairāk domāju par kopējās situācijas risināšanu - Kas būtu jādara, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar cilvēku neaudzinātību? Jāievieš aitu gans? Iepriekš jābrīdina par to, ka pasākums būs kluss? Jāaicina cienītājus neierasties uz šādiem publiskiem pasākumiem? Jāapliek dzeloņu drātis ap skatuvi? Iepriekš pusstundu jāpraktizē kolektīva meditācija? Es tiešām nezinu un man ir pretīgi par ko tādu domāt, bet es skaidri zinu, ka vairs negribu justies kā dusmīgā 3.b klases audzinātāja un nenovēlu to sajūtu nevienam citam.
*nometu mikrofonu*
Vispār jau ap šo laiku pofig un vairs necepjos, bet izlēmu tomēr ierakstīt, lai uz mana virtuālā papīra ir mans paraksts. Paraksts zem lietām, kas man ir svarīgas.
Man ārkārtīgi negribas izplatījumā laist kaut ko, kam piemīt negatīva nokrāsa, bet kaut kas saka priekšā, ka par šo tēmu būtu jāpadomā. Atkal jau cilāta un iztirzāta, bet aizvien mulsina. Šis būs viens no 879 piemēriem. Pieminu tieši šo, jo tā bija pēdējā šāda tipa pieredze ar kuru saskāros.
Vakardien biju akustiskā koncertā 'Takā' un lieliski apzinājos - lai arī cik skaisti nodomi piemistu ļaudīm, kuri mākslinieku paaicina uzstāties šajā vietā, tā primāri ir un paliek dzertuve, ēstuve un publiskais nams, kur ļaudis pulcējas, lai kopotos (kopīgi publiskā vietā pavadīt laiku), tā kā sūdzēties par to, ka cilvēki trokšņo publiskajā namā (kā es mīlu šo vārdu) ir ne vien neizmērojami dumji, bet arī diezgan neētiski.
Es saprotu, ka visus māmiņas nav izaudzinājušas par krietniem un cieņpilniem cilvēkiem, ne visiem piemīt mēra un takta izjūta, empātija un vēl visādi citādi zilzaļi brīnumi, kas mūsu zombiju laikmetā kaut kāpēc kļūst arvien retāki, bet ja aitu bars ir konstatēts, vai nama saimniekam nebūtu jāuzņemas gana loma? Nu tā, tīri pragmatiski. Visu labā. Un, pirmām kārtām - savā labā.
Saprotu, ka koncerti/lasījumi un jebkas cits tiek rīkots, lai iekasētu naudu bāram/ koncertzālei un jebkam citam, bet ja tas ir pašsaprotami, vai nebūtu jāpāriet otrā līmenī - liekot justies labi saviem klientiem? Es neko no uzņēmējdarbības nejēdzu, bet no viesībām un pasākumiem, kurus esmu rīkojusi, nav bijušas tādas, no kurām kāds būtu aizgājis nepaēdis, nepadzēris, neuzklausīts, neapmīļots un neatpūties. Kaut vai ar uzsistu aci un iztērētu naudu, bet apmierināts un atpūties. Vienkārši visam savs laiks un vieta.
Uzreiz varu pateikt, ka nerunāju par 'Takas', vai jebkādiem citiem konkrētiem bārmeņiem, bet par situācijas risināšanu kopumā.
Tiek spēlēts kluss, akustisks koncerts (vai lasīta dzeja, piemēram), visa tā laikā tiek tirgoti dzērieni, ēdieni, dauzīts kases aparāts, cilvēki drūzmējas, pļāpā, šķindina glāzes, stāv ar muguru pret mākslinieku, utt. Labi, neviens nav tiesīgs citus pieaugušos mācīt pieklājības normas, tas ir vienkārši zemi un smieklīgi, bet vai tiešām nevarētu ieņemt kādu pozīciju un pateikt cilvēkiem, kas drūzmējas ap bāru, lai viņi nedaudz samazina balss toni uz to pusstundu, kamēr tiek spēlēts koncerts. Īsas trīsdesmit minūtītes nedaudz, nedaudz klusāk, vai iziet ārā pīpētavā no sirds patikas izrunāties. Neviens taču nespiež palikt.
Man bija tāds kauns un aizkaitinājums. Es cietos, cietos, ignorēju, atslēdzu apkārtnes skaņu, bet kad pamanīju cik nelaimīgi izskatās daži citi apmeklētāji un, ka pašam māksliniekam sāk kļūt neērti, es kā 3.b klases audzinātāja gāju pieklusināt pāris cilvēku, kuri neapklusa pēc mana skatiena (grūtības koncentrēties intensīva puslitra cilāšanas radītās spriedzes dēļ).
Atkal jau uzsveru kāds kauns man bija aizrādīt pieaugušiem cilvēkiem. Gan pie skatuves, gan bāra. Sajutos kā kaut kāda klukstoša vistu māte, bet pamanīju, ka neviens cits to negrasās darīt, tādēļ bija brīvprātīgi jānostājas zem mēslu spaiņa kopīga labuma vārdā. Un tā pretīgā pēcgarša un smaka pēctam, kad esi kādam aizrādījis. Tas iet abos virzienos un tik ātri neizgaro.
Un tādos brīžos es tik ļoti vēlētos kaut man būtu vienalga.
Kas tad man, es varu ieslēgties savā violetajā pasaulītē, aizvērt acis un baudīt. Bet, acīmredzami, ne visiem tas vedas tik viegli. Tāpat kā ar tiem histēriskajiem bērniņiem, kurus vecāki ignorē un cer, ka tie paši pārstās raudāt. Un, starp citu, šajā koncī vislabāk uzvedās tieši bērni un suņi. Nopietni.
Un cauri visam šim garajam šurum burum, tātad -
Vai nevajadzētu izvērtēt ko aicina, lai ne pasākums netraucētu apmeklētājiem, ne apmeklētāji pasākumam? (aiciniet kaut ko, kur iekļautas elektroierīces un problēmu būs daudz mazāk (ja vien kādu ar nenositīs ar strāvu).
Vai redzot, ka cilvēki bļaustās pie bāra nevajadzētu viņiem mīļi parādīt pirkstiņu pie lūpas? Vai redzot, ka pirmo rindu cilvēki izmisuši skatās apkārt nevajadzētu kā reaģēt? Vai redzot, ka mākslinieks pats divas reizes aicina klausīties un pēc pāris dziesmām tējas malkošanu nomaina ar strauju alus dzeršanu nebūtu kaut kas jādara? Ja iestādē ir vēl viena telpa ar aizveramām durvīm, vai nevarētu skaļākos runātājus aicināt doties atpūsties turp? Jo galu galā, cilvēki taču ir ieradušies atpūsties un grib justies brīvi. Es, piemēram, esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē un saprotu tās lieliski. Teiksim, ierodoties uz iecienītāko kafejnīcu iedzert kafiju, vai alu mani pārsteidz kāds skaļš pasākums ar kuru nebiju rēķinājusies. Parasti tas tiek risināts nosēžoties kaut kur maksimāli tālu no tā, kas neinteresē un, varbūt pat, traucē.
Un atkal jau - vairums bārmeņi, kuri ir bijuši šādās situācijās mēdz būt tiešām lieliski. Vakardienas zēni bija fantastiski bārmeņi. Nopietni. Bet te es vairāk domāju par kopējās situācijas risināšanu - Kas būtu jādara, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar cilvēku neaudzinātību? Jāievieš aitu gans? Iepriekš jābrīdina par to, ka pasākums būs kluss? Jāaicina cienītājus neierasties uz šādiem publiskiem pasākumiem? Jāapliek dzeloņu drātis ap skatuvi? Iepriekš pusstundu jāpraktizē kolektīva meditācija? Es tiešām nezinu un man ir pretīgi par ko tādu domāt, bet es skaidri zinu, ka vairs negribu justies kā dusmīgā 3.b klases audzinātāja un nenovēlu to sajūtu nevienam citam.
*nometu mikrofonu*
September 6th, 2017
September 5th, 2017
:
Es laiku pa laikam uz minūtēm piecām gribētu sajusties kā kaut kādu tur smagu substanču atkarīgais, kuram uz brīdi ir pilnīgi vienaga par visiem, kuri par viņu uztraucas un mīl, un arī par tiem citiem. Pilnīgi vienalga. Vienkārši atgāzt galvu atpakaļ un zaudēt spēju fokusēt skatienu.
Žēl, ka šādu stāvokli prast sasniegt 'dabīgā' ceļā prasa mežonīgi ilgu un intensīvu praksi. Nu, vismaz man. Vai varbūt daru kaut ko nepareizi. Varbūt kaut ko par daudz daru.
Žēl, ka šādu stāvokli prast sasniegt 'dabīgā' ceļā prasa mežonīgi ilgu un intensīvu praksi. Nu, vismaz man. Vai varbūt daru kaut ko nepareizi. Varbūt kaut ko par daudz daru.
:
Katrs no jums noteikti zina to sajūtu no sērijas 'nekas labāks nenāks'. Tā pretīgā nolemtības sajūta, tā skaidrā apziņa, ka nu... nav ko tur slēpt - ir diezgan droši zināms, ka labāk vairs nekļūs. Tā man bija izlasot Jerofejeva Maskavas Gailīšus, zaudējot kaut kādu tur bojfrendu, kuram bija tāda seja kā Džekam Vaitam, tikai giču viņš spēlēja drusku labāk un tā man ir tagad, kuro nakti pēc kārtas skatoties The Room. Es nezinu vai ir kāds rehabilitācijas programma, kas palīdz tikt galā ar labo, kas dzīvē piedzīvots.
Katram baklažānam ir skaidrs, ka pasaulē ir tik laba mūzika un ēdiens, ko nekas cits nekad nespēs pārsist. Un tad paliek jautājums - Vai maz ir vērts dzīvot tālāk, ja tas jau ir piedzīvots? Do you believe in life after love? Vai tu tici dzīvei pēc The Room? Jo labāk nepaliek.
(un, ja paliks, nolieciet pie mana sliekšņa visas Rīgas aptiekās nopērkamās Validola paciņas, lūdzu).
Katram baklažānam ir skaidrs, ka pasaulē ir tik laba mūzika un ēdiens, ko nekas cits nekad nespēs pārsist. Un tad paliek jautājums - Vai maz ir vērts dzīvot tālāk, ja tas jau ir piedzīvots? Do you believe in life after love? Vai tu tici dzīvei pēc The Room? Jo labāk nepaliek.
(un, ja paliks, nolieciet pie mana sliekšņa visas Rīgas aptiekās nopērkamās Validola paciņas, lūdzu).