:
Interesanti piefiksēt kā lietas, kas agrāk likušās biedējošas, ar laiku kļūst romantiskas.
nekurlande
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 200 into the past
December 12th, 2017
December 11th, 2017
:
Es esmu sasniegusi līmeni, kurā katrā trešajā aptiekā ienākot man darbinieki saka : "Čau!"
Un pie reizes, lai ietaupītu interneta lapas zero waste yo, piebildīšu, ka Ziemassvētkos man vajag trīs makus - aptieciņai, kosmētikai un naudai. Nu un varbūt tabakai. Paldies.
Un pie reizes, lai ietaupītu interneta lapas zero waste yo, piebildīšu, ka Ziemassvētkos man vajag trīs makus - aptieciņai, kosmētikai un naudai. Nu un varbūt tabakai. Paldies.
December 3rd, 2017
:
Lasu kaut kādas ziņas un tenkas Delfos, starp kurām bija kaut kas par prinča Harija jaunās līgavas aktrises Meganas Mārklas nepiedienīgo kleitu un milzīgo gredzenu pirkstā. Man nekad īsti nav interesējusi karaliskās ģimenes virtuve, bet intereses pēc pagūglēju, jo gribēju redzēt kā izskatās jaunā princese (nekad nebiju dzirdējusi par šādu aktrisi). Paskatoties viņu kopīgos attēlus, ķermeņa valoda šur un tur norāda uz to, ka, ka viņa rižo princi sevišķi nemīl, vai nu baidās no viņa, bet bildēs, kur jāsmaida kamerai un karaliski jāvicina roka, viņas seja ieņem maniakālas godkāres un neprāta pārņemtas sievietes seju, kas ar savu pozu princi pat aizedz. Varbūt tas ir sliktas aktrises ķermeņa valodas stīvums, kas to lai zina. Iepriekš viņa ir precējusies ar producentu, ar kuru nodraudzējās pirms kāzām septiņus gadus ēdot, dzerot un braukājoties jahtās, kamēr nodevā bija jādod sava roka, kad beidzās tas, princi gan pati pielikusi pie dziesmas visai drīz (pēc nepilna pusotra gada) noorganizējot gredzenu sev pirkstā.
Šodien ekskursijā bija atnācis ļoti pievilcīgs, patīkams holandiešu vīrietis gados. Virs piecdesmit, varbūt vairāk. Ļoti kopts, manierīgs, skaistās, dārgās drēbēs. Kaut kā šādus cilvēkus satiekot, bieži vien, intuitīvi var nolasīt, vai manieres ir iedzimtas, vai iegūtas (iekaltas), ar to arī atšķiras bagātnieku dzimtas pārstāvji no jaunbagātniekiem - vai nu nēsā sevi mētelī, vai mētelis tevi - teiksim tā. Līdzi šim holandiešu vīram bija jauna, ļoti simpātiska blondīnīte pilnā makiāžā, smalkās drēbītēs, manikīrā un visā pārējā. Viņa, līdzīgi kā rudā prinča līgava, kaut kā turējās no viņa atstatus, bija bikla, atturīga, vēsa un principā viņam pie sāniem pienāca reizes divas, kad nebija kaut kur noklīdusi, vai iespiedusies kādā stūrī.
Pie reizes es atcerējos kādu paralēlklases biedreni. Viņa bija diezgan asprātīga, mierīga un labi mācījās, smuks purniņš, biezas lūpas, nedaudz apaļīga. Gadiem metot lokus viņa drausmīgi notievēja, izskatoties burtiski pēc ģindeņa, un sāka dejot Coyote Fly uz galdiem naktīs. Nogrieza garos, tumšbrūnos matus un izbalināja atlikušos dzeltenblondus. No viņas mīlīgā tukluma bija palikuši tikai sīkajam ķermenim nepiemērotie, apaļie vaigi. Cik zinu, viņa neaizgāja studēt, vai izglītoties. Laiku investēja izskatā. Drīz vien viņa sāka doties dārgos, smalkos ceļojumos un šobrīd braukā pa visu pasauli, katru dienu liek bildes ar kristāla baltvīna glāzēm un austerēm, slavenām pludmalēm, milzīgiem baltiem sauļošanās krēsliem un košiem saulessargiem, klintīm, gučī armanī versačī drēbēm, zeltu, firmīgām saulesbrillēm un tā. Visās bildēs viņa pārņemti, vājprātīgi, lepni smaida un stīvi pozē. Daudz dzer vīnu. Bildēs viņa vienmēr ir viena, vai kāds viņu ir nofotogrāfējis, bet liecības par to ir nogrieztas (bieži var pamanīt sliktu bilžu apstrādi).
Un te es iedomājot par to cik gan sen sociāli akceptējami ir citus slaukt finansiāli. Par to kā jūtās abas puses - puses, kas viens otru izmanto un abas par to zina. Falšie smaidi un brendi, iespiešanās stūrī, stīvums, apziņa, ka sieviete pucējas ēdiena, dzēriena un jaunu kurpju dēļ, visa atšķaidīšana ar dzērieniem un smalkām vakariņām, lai vieglāk panest, mājas dzīve, noteikti ļoti piepildītā intīmā dzīve un tā, un tā. Es jau nezinu neko, es tikai fantazēju. Vienkārši aizdomājos par to.. kāda varētu būt sajūta. Dod dievs, lai mana fantāzija maldītos.
Vienmēr esmu teikusi, ka gudras sievietes ir maukas, bet cik ilgi var savu cilvēcību un jūtas var slēpt aiz pūderiem, botoksiem un gučī saulesbrillēm? Laikam jau ilgi. Es pati reizēm iedomājos, ja būtu Rozas vietā uz Titānika klāja, vai tik es arī šo to vienas okeāna sirds dēļ nebūtu gatava paciest?
Šodien ekskursijā bija atnācis ļoti pievilcīgs, patīkams holandiešu vīrietis gados. Virs piecdesmit, varbūt vairāk. Ļoti kopts, manierīgs, skaistās, dārgās drēbēs. Kaut kā šādus cilvēkus satiekot, bieži vien, intuitīvi var nolasīt, vai manieres ir iedzimtas, vai iegūtas (iekaltas), ar to arī atšķiras bagātnieku dzimtas pārstāvji no jaunbagātniekiem - vai nu nēsā sevi mētelī, vai mētelis tevi - teiksim tā. Līdzi šim holandiešu vīram bija jauna, ļoti simpātiska blondīnīte pilnā makiāžā, smalkās drēbītēs, manikīrā un visā pārējā. Viņa, līdzīgi kā rudā prinča līgava, kaut kā turējās no viņa atstatus, bija bikla, atturīga, vēsa un principā viņam pie sāniem pienāca reizes divas, kad nebija kaut kur noklīdusi, vai iespiedusies kādā stūrī.
Pie reizes es atcerējos kādu paralēlklases biedreni. Viņa bija diezgan asprātīga, mierīga un labi mācījās, smuks purniņš, biezas lūpas, nedaudz apaļīga. Gadiem metot lokus viņa drausmīgi notievēja, izskatoties burtiski pēc ģindeņa, un sāka dejot Coyote Fly uz galdiem naktīs. Nogrieza garos, tumšbrūnos matus un izbalināja atlikušos dzeltenblondus. No viņas mīlīgā tukluma bija palikuši tikai sīkajam ķermenim nepiemērotie, apaļie vaigi. Cik zinu, viņa neaizgāja studēt, vai izglītoties. Laiku investēja izskatā. Drīz vien viņa sāka doties dārgos, smalkos ceļojumos un šobrīd braukā pa visu pasauli, katru dienu liek bildes ar kristāla baltvīna glāzēm un austerēm, slavenām pludmalēm, milzīgiem baltiem sauļošanās krēsliem un košiem saulessargiem, klintīm, gučī armanī versačī drēbēm, zeltu, firmīgām saulesbrillēm un tā. Visās bildēs viņa pārņemti, vājprātīgi, lepni smaida un stīvi pozē. Daudz dzer vīnu. Bildēs viņa vienmēr ir viena, vai kāds viņu ir nofotogrāfējis, bet liecības par to ir nogrieztas (bieži var pamanīt sliktu bilžu apstrādi).
Un te es iedomājot par to cik gan sen sociāli akceptējami ir citus slaukt finansiāli. Par to kā jūtās abas puses - puses, kas viens otru izmanto un abas par to zina. Falšie smaidi un brendi, iespiešanās stūrī, stīvums, apziņa, ka sieviete pucējas ēdiena, dzēriena un jaunu kurpju dēļ, visa atšķaidīšana ar dzērieniem un smalkām vakariņām, lai vieglāk panest, mājas dzīve, noteikti ļoti piepildītā intīmā dzīve un tā, un tā. Es jau nezinu neko, es tikai fantazēju. Vienkārši aizdomājos par to.. kāda varētu būt sajūta. Dod dievs, lai mana fantāzija maldītos.
Vienmēr esmu teikusi, ka gudras sievietes ir maukas, bet cik ilgi var savu cilvēcību un jūtas var slēpt aiz pūderiem, botoksiem un gučī saulesbrillēm? Laikam jau ilgi. Es pati reizēm iedomājos, ja būtu Rozas vietā uz Titānika klāja, vai tik es arī šo to vienas okeāna sirds dēļ nebūtu gatava paciest?
December 1st, 2017
:
Nupat atradu pārdozējošā kaimiņa zilgano ķermeni kāpņutelpā. Bāc un es jau nopriecājos, ka visa tā nelaime un kārdinājumi ir prom no acīm.
November 25th, 2017
:
Simona 'Korpulentrijs' ir un paliks viens no skaistājajiem lovsongiem, kas te uzrakstīts.
:
Kādam Stūra mājas rajonā nav lielā plākstera? Man nav naudas ēdienam pāris dienu un plāksterim ne tik.
November 24th, 2017
:
Man tā patīk draugiem. lv, nekas nekad neaizpildīs to tukšumu, kad zudīs šis portāls. Un mūziku aizvien kā klausījos, tā klausos tur. Labākas mūzikas sadaļas ar visādām pērlēm kā draugos vienkārši nav. Nekādi dc++, vai v kontakķi priekš manis neieņems to vietu. Otrā, trešā, piektā atmoda - es nepadošos! Un ja es kādreiz ierakstīšu diktofonā to delfīnu pasaules albumu, es viņu likšu pirmkārt draugos.
:
Kam tev sporta zāle, ja ir kažoks?
Jo lielāks kažoks - jo lielāka atbildība.
Jo lielāks kažoks - jo lielāka atbildība.
:
Vov,atradām 'Katjuša' cigareti šautuves grīdā. Nozaudēta laika posmā līdz 45.gadam.
November 21st, 2017
:
Kā var tikt vaļā no zobu griešanas, savilkta žokļa un pārkostiem vaigiem? Gandrīz katru rītu mostoties, pēdējā laikā, man ir tik sakosti zobi, ka sāp žoklis. Man nav ne stresa, ne pārlieku bieža alkohola un narkotiku patēriņa. Kafija arī līdz divām baltām tasītēm diennaktī. Nekādas kolas, cukura, vai citu stimulantu. Dzeru papildus kalciju, magniju un D vitamīnu. Guļu, ēdu. Vēl dažreiz metas melns gar acīm vāji apgaismotās telpās un visu laiku jūtos nogurusi. Kādu otro, vai trešo mēnesi, varbūt ilgāk. Kas ar mani nav kārtībā? Ğimenes ārstei neuzticos pēc pāris pieredzēm, mana aptiekāre ir brīvdienās. Kur cilvēki iet konsultēties par šādiem jautājumiem? Uz Ars'u noliet asinis, vai kā?
November 17th, 2017
:
Pilnīgi nekādu patriotisku jūtu. Ne silts, ne auksts. Un bija, bet kaut kādā brīdī pavisam izšķīda benzīna krāsas peļķē. Tā ir neatkarības laika paaudzes iezīme, vai kas? Nacionālistu izdarības? Reizēm svētkos, kuros simtiem cilvēku sprauž svecītes mūros, dzied un iet lāpu gājienos, jūtos kā bērns, kam ir atņemta ticība Ziemassvētku vecītim (nav iedalīta). Mēs izvēlamies kā justies, vai tomēr nē?
:
Cik ievērojami tomēr atšķiras cilvēki, kuri nav piedzīvojuši okupācijas un represijas. Sirsnīgi skandināvi, kuri smaida un cik viņi trausli, un cik ilgi skatās acīs. Un novēl labu dzīvi. Tikmēr es smaidu pretī un pārtieku no tīras mīlestības ar rokām slēpjot burkšķošo vēderu, izlikdamās, ka manas baterijas nav jālādē. Un viņi pat nenojauš, un cik labi, ka nenojauš.
November 15th, 2017
November 11th, 2017
:
Visi cilvēki, kurus šodien esmu satikusi ir pretīgi bomži. Un man nupat uz Brīvības ielas vidus izbira tabaka ar pus gramu sasmalcinātas zāles. Hail, maine fīrer, žopa svaboda, glamur.
November 10th, 2017
:
Kolēģis man prasīja, kur Stūra mājas tuvumā var nopirkt garos papīrīšus un mana lieliskā, sešdesmitgadīgā priekšniece, nejauši sarunu dzirdējusi, viņam pajautāja :
- "What kind of rolling papers are those? Spliff ones?"
- "Tu mani nupat, godīgi sakot, nedaudz samulsināji."
- " Believe me, kid, I've been around the block a few times."
- "What kind of rolling papers are those? Spliff ones?"
- "Tu mani nupat, godīgi sakot, nedaudz samulsināji."
- " Believe me, kid, I've been around the block a few times."
November 4th, 2017
:
Tātad par Rolandu -
Kad knapi kājās stāvošus mūs atbrīvoja no darba vīnogu laukā, iešķieba aploksni un pudeli gāzētā sarkanvīna, savas pudeles uz vietas iztukšojuši, sametām nepieciešamākās mantas somās un devāmies tālajā gājienā uz tuvāko pilsētu. Darbs bija beidzies, visi pametuši platmales un spaiņus gaisā, aizlaidušies, aiz sevis atstādami vienīgi atkritumu kalnus. Mūsu dārgie saimnieki nebija pabrīdinājuši, ka atpakaļ uz staciju, kur mūs pirmajā dienā noalgoja, neviens mūs nevedīs (aptuveni 12 kilometri) (patiesībā pabrīdinājuši bija, kā viņi vēlāk teica, tikai tas bija naktī pirms gulētiešanas un mūsu nebija klāt, jo dzīvojām garāžā, nevis saimnieku mājā kā visi pārējie). Tā nu spīdinot cukurainu smaidu, vēl pēdējo reizi uz mūsu dzīvības rēķina ietaupījuši, viņi nosmējās par mūsu lielajām somām, pievienoja tām vēl vienu šampanieša pudeli - lielu kā sodība, un novēlēja mums labu ceļavēju.
Tā nu mēs trīsarpus idioti +35 grādos bijām spiesti vilkties kalnā, caur vīnoglaukiem, uz tuvējo pilsētu pēc ūdens un ēdiena (jo brokastis un ūdens pēdējā rītā saimnieku viesmīlībā vairs nebija iekļauti). Izsmērēti, negribīgi piedzērušies (lai nebūtu jānes) mēs vairākas stundas vilkāmies pa zemes ceļu, gar vīnogulājiem un vienīgās ēnas tuvējā pārredzamajā teritorijā bija mūsu pašu. Īgns klusums. Man pat brīžiem sametās smiekli -
“Vai tiešām esmu nodzīvojusi divdesmit cik tur gadus, izmācījusies visādās skolās, pārcietusi vairākas operācijas, izsprukusi no nelabvēlīgas vides, bērnu aizbildņu nagiem un bla, bla, bla, lai šobrīd pēc desmit dienu vergošanas vīnogu laukā ietu uz tuvējo pilsētu cik tur kilometru karstumā, lai padzertos ūdeni? Vai tas vispār mūslaikos civilizētā valstī vēl maz ir iespējams?”
Bet tie nebija nekādi joki un smiekli pēc kāda laika vairs nenāca. Pāris mokpilnas stundas vēlāk mēs stāvējām Sandatjēnas klusajās pusdienlaika saules pielietajās ieliņās, starp krāsainajiem namiņiem, un veldzējāmies no domas vien, ka tulīt, tulīt. Nonākuši līdz publiskajai tualetei ar dzeramo ūdeni, secinājām, ka krāns nedarbojas. Bet vēl bēdīgāk bija tas, ka Francijas dienvidos (pieļauju, ka arī daudz kur citur) veikali nedarbojas līdz vakaram.
Trešo atstājot par mantu sargu devāmies katrs uz savu debespusi, lai meklētu kādu iestādi, kura par spīti paražām būtu vaļā.
“Jābūt taču kādam ūķim, citādi nāksies klauvēt pie aizdomīgi klusajām dzīvojamo namu durvīm” (mest ar akmeņiem, jo pirmos stāvus neviens neapdzīvo).
Pēc pāris minūtēm atgriezās Rolands ar maisu. Situācija bija sekojoša - esot atrasts viens kruasānu iestādījums, ūdeni viņi nepiedāvā, bet ja bija jāizdara izvēle starp karstu melnu kafiju un aukstu alu, izvēle bija pašsaprotama.
“Lieliski”, nodomāju. + 30 cik tur grādi, smaga soma, nekāda plāna un jādzer.
“Lai notiek! Velns ar viņu. Dzeram!”
Sēžam, dzeram - kā tautas folklorā mēdz sacīt, kamēr manam latviešu ceļabiedram strauji aizveras širmis. Dažāda tipa histērijas lēkmes, drāmas un visādi citādi izlēcieni jau tika novēroti visu iepriekšējo mūsu kopdzīves laiku, bet arī atrodoties 10 tūkstošus kilometru no mājām nekas nevien nemainās, bet saasinās. Pie biedra smadzeņu poda pieklauvējis svētais gars delīrijs, smadzenes saspiedušās sev vien zināmā fomā un neviens nespēj viņam palīdzēt. Biedrs izlem pamest mani ar visām somām, franču valodu nesaprotošu, ar topogrāfiskā idiotisma iezīmēm apveltītu, nekurienes vidū ar mūsu trešo biedru, holandiešu bezpajumtnieku Rolandu, kurš grasās turpināt savu klejojumu tieši pretējējā virzienā.
Ceļabiedrs aizstopē prom. Un man runāts pēc vīnogu lasīšanas satikt kādu paziņu netālu no sākumpunkta Belavillā pie kaut kāda ezera, nenoteiktā laikā, vietā, bez sakariem, aptuveni 34 kilometrus no šīs vietas.
Uz brīdi sajūtos diezgan bezspēcīga.
Un tad Rolands pašaizliedzīgi paceļ pusi no mantām, papildus savai somai, sameistaro to visu tā, lai abi varam mantas pacelt, no kruasānu vietas pārnes sešas alus pintes un saka : “Ejam”. Un mēs ejam. Viņš man nāk līdzi visus tos kilometrus karstumā, mēs tukšojam vienu pēc otra alus, piesēžam, ja ir ēna un runājam. Viņš man stāsta savu dzīves stāstu, par to kādēļ klaiņo un no kā baidās, un mēs smejamies. Un vēlāk raudam. Un tā visu dienu līdz pašai tumsai. Un viņam jāklausās mana gaušanās par ceļabiedru, un viņš to dara uzmanīgi un pacietīgi.
Rolands man stāstīja par savu meitu, kura arī tiekoties ar tādām ņuņņām kā es (mīļi uzsitot uz pleca, protams) un esot man diezgan līdzīga valdonīgā temperamenta dēļ, par dzīvi pirms klaidonības, savu māti Holandes laukā, tulpju vākšanu, savu bijušo suni un mazo bāru, kura īpašnieks reiz bijis.
Katru rītu, saulei ceļoties, viņš dzied Dženisas Džoplinas - mersadesu Benzu, jo dziesma viņu sagatavojot jaunam, pārsteigumu pilnam rītam.
Tā nu pļāpājot ar Rolandu un dzerot alu ceļmalas koku piedāvātajās ēnās, visas manas raizes paliek kaut kur aiz muguras un arī tās raizes, kas vēl nāks izgaist acu priekšā kā debesskrāpis miglā.
Mans smaids, iedegusī seja un mugursomas noberztie pleci pilnīgi liek izjust iedomīgu lepnumu ikreiz, kad garām patraucas kāds vientuļš traktors, vai vieglais auto.
“Es esmu šeit ārā karstumā un slāpēs, bet viņi savos vēsajos, ērtajos mašīnu sēdekļos nejūt ne puteklīti no šī smilšainā ceļa, kuram te vairāk ir noveicies?”
Un te nu liels, rozā saulesriets un tumsa. Divdesmit astotais, vai kurš tur kilometrs. Esam nonākuši pilsētā. Ēdieni, dzērieni, kafūži - te nu būs. Bet atkal Francija pārsteidz - nu ir tik vēls, ka vairums veikalu ir slēgti. Vaļā vīd vai nu kāds piepilsētas krogs, kas jau slēdzās un šūpo mums ar galvām, kad mēģinam raustīt durvis. Nu, vai arī kebabs. Aizdodamies līdz tuvākajam kebabam un atkrītam krēslos pie galdiņa. Nu tik būs!
Kad pienāk mana rinda, secinu, ka viņiem nav ne veģitārās pārtikas, ne vistas. Cūka, vai liels lops. Nolāpīts. Ilgi un gari varētu klāstīt savu reliģisko pārliecību, bet teikšu godīgi - vienkārši kopš sevi atceros, nevaru dabūt iekšā neko vairāk par vistu un zivi. Esmu vairākkārt mēģinājusi un daudz par to pārdzīvojusi - nevaru un viss. Katrs mēģinājums beidzies ar saindēšanos, vemšanu, briesmīgāk vēdergraizēm, un tā tālāk. Vienkārši man ir zālēdāja kuņģis un ar to ir jāsamierinās.
“Es pierādīšu, ka neesmu mīkstā, es pierādīšu to sev!”,
-”Bonjur, man vienu vidējo liellopa kebabu! “
Pavārs sirsnīgi uzsmaida un sāk brūvēt pasūtījumu. Šeit kebabus gatavo nedaudz citādāk - viens šefpavārs, kas ir gan kasieris, gan virtuves tīrības pārzinis, gan viesu sagaidītājs kebaba gatavošanai pieet ar īpašu rūpību. Katru lavaša kabalu pilnīgi apmīļojot un nokristot vārdā.
Pus alu vēlāk tiekam pie saviem pasūtījumiem. Daru, ko varu, bet ciešu sakāvi un palieku ēdusi tikai lavašu, kas tā apbēdina šefpavāru, ka viņš no manis neatsveicinās, bet ko nu par to.
Nakts, melna nakts, Rolands mani ved uz ezeru, pāris kilometru tālāk, kad pilnīgā bezspēkā nonākam lielā, tumšā ezera krastā, kur burtiskā nozīmē nokrītu uz sejas zālienā un aizmiegu - bez segas, bez spilvena, bez piepūles. Francijas dienvidu plašās, gaišās debesis man šobrīd ir vienaldzīgas.
Pāri ezeram kāds nemitējas klaigāt, kas beigās izrādās mans ceļabiedrs, kurš meklē mani. Esmu pārāk nogurusi, lai pretī ezeram nokliegtos pāris lamu vārdus, vai lai dzītu viņu prom, kad viņš uzmeklējis manu pakritušo fizionomiju.
Saulei lēcot netālu dusošais Rolands pieceļas, bēdīgi nošūpo galvu mana ceļabiedra virzienā, pienāk klāt, saņem manu galvu, uzspiež pa bučai uz katra vaiga, saka, lai sargāju sevi un dodas prom lēcošās saules virzienā pie sevis dungojot Mersadesu Benzu. Es vairs neesmu un nedomāju, ka kādreiz vēl redzēšu Rolandu. Tieši tik romantiski.
Kad knapi kājās stāvošus mūs atbrīvoja no darba vīnogu laukā, iešķieba aploksni un pudeli gāzētā sarkanvīna, savas pudeles uz vietas iztukšojuši, sametām nepieciešamākās mantas somās un devāmies tālajā gājienā uz tuvāko pilsētu. Darbs bija beidzies, visi pametuši platmales un spaiņus gaisā, aizlaidušies, aiz sevis atstādami vienīgi atkritumu kalnus. Mūsu dārgie saimnieki nebija pabrīdinājuši, ka atpakaļ uz staciju, kur mūs pirmajā dienā noalgoja, neviens mūs nevedīs (aptuveni 12 kilometri) (patiesībā pabrīdinājuši bija, kā viņi vēlāk teica, tikai tas bija naktī pirms gulētiešanas un mūsu nebija klāt, jo dzīvojām garāžā, nevis saimnieku mājā kā visi pārējie). Tā nu spīdinot cukurainu smaidu, vēl pēdējo reizi uz mūsu dzīvības rēķina ietaupījuši, viņi nosmējās par mūsu lielajām somām, pievienoja tām vēl vienu šampanieša pudeli - lielu kā sodība, un novēlēja mums labu ceļavēju.
Tā nu mēs trīsarpus idioti +35 grādos bijām spiesti vilkties kalnā, caur vīnoglaukiem, uz tuvējo pilsētu pēc ūdens un ēdiena (jo brokastis un ūdens pēdējā rītā saimnieku viesmīlībā vairs nebija iekļauti). Izsmērēti, negribīgi piedzērušies (lai nebūtu jānes) mēs vairākas stundas vilkāmies pa zemes ceļu, gar vīnogulājiem un vienīgās ēnas tuvējā pārredzamajā teritorijā bija mūsu pašu. Īgns klusums. Man pat brīžiem sametās smiekli -
“Vai tiešām esmu nodzīvojusi divdesmit cik tur gadus, izmācījusies visādās skolās, pārcietusi vairākas operācijas, izsprukusi no nelabvēlīgas vides, bērnu aizbildņu nagiem un bla, bla, bla, lai šobrīd pēc desmit dienu vergošanas vīnogu laukā ietu uz tuvējo pilsētu cik tur kilometru karstumā, lai padzertos ūdeni? Vai tas vispār mūslaikos civilizētā valstī vēl maz ir iespējams?”
Bet tie nebija nekādi joki un smiekli pēc kāda laika vairs nenāca. Pāris mokpilnas stundas vēlāk mēs stāvējām Sandatjēnas klusajās pusdienlaika saules pielietajās ieliņās, starp krāsainajiem namiņiem, un veldzējāmies no domas vien, ka tulīt, tulīt. Nonākuši līdz publiskajai tualetei ar dzeramo ūdeni, secinājām, ka krāns nedarbojas. Bet vēl bēdīgāk bija tas, ka Francijas dienvidos (pieļauju, ka arī daudz kur citur) veikali nedarbojas līdz vakaram.
Trešo atstājot par mantu sargu devāmies katrs uz savu debespusi, lai meklētu kādu iestādi, kura par spīti paražām būtu vaļā.
“Jābūt taču kādam ūķim, citādi nāksies klauvēt pie aizdomīgi klusajām dzīvojamo namu durvīm” (mest ar akmeņiem, jo pirmos stāvus neviens neapdzīvo).
Pēc pāris minūtēm atgriezās Rolands ar maisu. Situācija bija sekojoša - esot atrasts viens kruasānu iestādījums, ūdeni viņi nepiedāvā, bet ja bija jāizdara izvēle starp karstu melnu kafiju un aukstu alu, izvēle bija pašsaprotama.
“Lieliski”, nodomāju. + 30 cik tur grādi, smaga soma, nekāda plāna un jādzer.
“Lai notiek! Velns ar viņu. Dzeram!”
Sēžam, dzeram - kā tautas folklorā mēdz sacīt, kamēr manam latviešu ceļabiedram strauji aizveras širmis. Dažāda tipa histērijas lēkmes, drāmas un visādi citādi izlēcieni jau tika novēroti visu iepriekšējo mūsu kopdzīves laiku, bet arī atrodoties 10 tūkstošus kilometru no mājām nekas nevien nemainās, bet saasinās. Pie biedra smadzeņu poda pieklauvējis svētais gars delīrijs, smadzenes saspiedušās sev vien zināmā fomā un neviens nespēj viņam palīdzēt. Biedrs izlem pamest mani ar visām somām, franču valodu nesaprotošu, ar topogrāfiskā idiotisma iezīmēm apveltītu, nekurienes vidū ar mūsu trešo biedru, holandiešu bezpajumtnieku Rolandu, kurš grasās turpināt savu klejojumu tieši pretējējā virzienā.
Ceļabiedrs aizstopē prom. Un man runāts pēc vīnogu lasīšanas satikt kādu paziņu netālu no sākumpunkta Belavillā pie kaut kāda ezera, nenoteiktā laikā, vietā, bez sakariem, aptuveni 34 kilometrus no šīs vietas.
Uz brīdi sajūtos diezgan bezspēcīga.
Un tad Rolands pašaizliedzīgi paceļ pusi no mantām, papildus savai somai, sameistaro to visu tā, lai abi varam mantas pacelt, no kruasānu vietas pārnes sešas alus pintes un saka : “Ejam”. Un mēs ejam. Viņš man nāk līdzi visus tos kilometrus karstumā, mēs tukšojam vienu pēc otra alus, piesēžam, ja ir ēna un runājam. Viņš man stāsta savu dzīves stāstu, par to kādēļ klaiņo un no kā baidās, un mēs smejamies. Un vēlāk raudam. Un tā visu dienu līdz pašai tumsai. Un viņam jāklausās mana gaušanās par ceļabiedru, un viņš to dara uzmanīgi un pacietīgi.
Rolands man stāstīja par savu meitu, kura arī tiekoties ar tādām ņuņņām kā es (mīļi uzsitot uz pleca, protams) un esot man diezgan līdzīga valdonīgā temperamenta dēļ, par dzīvi pirms klaidonības, savu māti Holandes laukā, tulpju vākšanu, savu bijušo suni un mazo bāru, kura īpašnieks reiz bijis.
Katru rītu, saulei ceļoties, viņš dzied Dženisas Džoplinas - mersadesu Benzu, jo dziesma viņu sagatavojot jaunam, pārsteigumu pilnam rītam.
Tā nu pļāpājot ar Rolandu un dzerot alu ceļmalas koku piedāvātajās ēnās, visas manas raizes paliek kaut kur aiz muguras un arī tās raizes, kas vēl nāks izgaist acu priekšā kā debesskrāpis miglā.
Mans smaids, iedegusī seja un mugursomas noberztie pleci pilnīgi liek izjust iedomīgu lepnumu ikreiz, kad garām patraucas kāds vientuļš traktors, vai vieglais auto.
“Es esmu šeit ārā karstumā un slāpēs, bet viņi savos vēsajos, ērtajos mašīnu sēdekļos nejūt ne puteklīti no šī smilšainā ceļa, kuram te vairāk ir noveicies?”
Un te nu liels, rozā saulesriets un tumsa. Divdesmit astotais, vai kurš tur kilometrs. Esam nonākuši pilsētā. Ēdieni, dzērieni, kafūži - te nu būs. Bet atkal Francija pārsteidz - nu ir tik vēls, ka vairums veikalu ir slēgti. Vaļā vīd vai nu kāds piepilsētas krogs, kas jau slēdzās un šūpo mums ar galvām, kad mēģinam raustīt durvis. Nu, vai arī kebabs. Aizdodamies līdz tuvākajam kebabam un atkrītam krēslos pie galdiņa. Nu tik būs!
Kad pienāk mana rinda, secinu, ka viņiem nav ne veģitārās pārtikas, ne vistas. Cūka, vai liels lops. Nolāpīts. Ilgi un gari varētu klāstīt savu reliģisko pārliecību, bet teikšu godīgi - vienkārši kopš sevi atceros, nevaru dabūt iekšā neko vairāk par vistu un zivi. Esmu vairākkārt mēģinājusi un daudz par to pārdzīvojusi - nevaru un viss. Katrs mēģinājums beidzies ar saindēšanos, vemšanu, briesmīgāk vēdergraizēm, un tā tālāk. Vienkārši man ir zālēdāja kuņģis un ar to ir jāsamierinās.
“Es pierādīšu, ka neesmu mīkstā, es pierādīšu to sev!”,
-”Bonjur, man vienu vidējo liellopa kebabu! “
Pavārs sirsnīgi uzsmaida un sāk brūvēt pasūtījumu. Šeit kebabus gatavo nedaudz citādāk - viens šefpavārs, kas ir gan kasieris, gan virtuves tīrības pārzinis, gan viesu sagaidītājs kebaba gatavošanai pieet ar īpašu rūpību. Katru lavaša kabalu pilnīgi apmīļojot un nokristot vārdā.
Pus alu vēlāk tiekam pie saviem pasūtījumiem. Daru, ko varu, bet ciešu sakāvi un palieku ēdusi tikai lavašu, kas tā apbēdina šefpavāru, ka viņš no manis neatsveicinās, bet ko nu par to.
Nakts, melna nakts, Rolands mani ved uz ezeru, pāris kilometru tālāk, kad pilnīgā bezspēkā nonākam lielā, tumšā ezera krastā, kur burtiskā nozīmē nokrītu uz sejas zālienā un aizmiegu - bez segas, bez spilvena, bez piepūles. Francijas dienvidu plašās, gaišās debesis man šobrīd ir vienaldzīgas.
Pāri ezeram kāds nemitējas klaigāt, kas beigās izrādās mans ceļabiedrs, kurš meklē mani. Esmu pārāk nogurusi, lai pretī ezeram nokliegtos pāris lamu vārdus, vai lai dzītu viņu prom, kad viņš uzmeklējis manu pakritušo fizionomiju.
Saulei lēcot netālu dusošais Rolands pieceļas, bēdīgi nošūpo galvu mana ceļabiedra virzienā, pienāk klāt, saņem manu galvu, uzspiež pa bučai uz katra vaiga, saka, lai sargāju sevi un dodas prom lēcošās saules virzienā pie sevis dungojot Mersadesu Benzu. Es vairs neesmu un nedomāju, ka kādreiz vēl redzēšu Rolandu. Tieši tik romantiski.
November 2nd, 2017
:
Uz kurieni cilvēki brauc lēti un silti atpūsties decembrī? Nu, vismaz, lai ir drusku lēti un drusku silti. Jau iepriekš paldies par variantiem no sērijas - "Elle; publiskā pirts Grīziņkalnā; utt".
October 29th, 2017
:
Lasīju visādas briesmīgi nekvalitatīvas un dumjas vietējās ziņas. Pēdējā ziņa bija par filmas 'Titāniks' pēdējo filmēšanas dienu -
"Kad radošā komanda 1996. gada 9. augustā atzīmējusi pēdējo darba dienu, kāds vakariņu galvenajam ēdienam – omāriem – bija piebēris tā saucamos "eņģeļu putekļus" jeb fenciklidīnu (PCP). Aptuveni 80 cilvēkiem kļuvis slikti, daudziem sākušās halucinācijas, nekontrolējami emociju uzplūdi un citas apreibinošo vielu lietošanai raksturīgas pazīmes, un daļa no viņiem nogādāti slimnīcā. Starp sazāļošanas upuriem bijis arī pats filmas režisors.
"Viņam viena acis bija pilnīgi sarkana kā Terminatoram. Bet otra acs izskatījā tā, it kā viņš no četru gadu vecuma būtu ostījis līmi," režisora stāvokli vēlāk raksturoja aktieris Bils Pakstons".
Esmu nokavējusi fenciklidīnu, vai tas pie mums nav bijis topā? Vai varbūt aizvien ir? Nejūtos tādu redzējusi. Vai arī esmu un par to nezinu?
"Kad radošā komanda 1996. gada 9. augustā atzīmējusi pēdējo darba dienu, kāds vakariņu galvenajam ēdienam – omāriem – bija piebēris tā saucamos "eņģeļu putekļus" jeb fenciklidīnu (PCP). Aptuveni 80 cilvēkiem kļuvis slikti, daudziem sākušās halucinācijas, nekontrolējami emociju uzplūdi un citas apreibinošo vielu lietošanai raksturīgas pazīmes, un daļa no viņiem nogādāti slimnīcā. Starp sazāļošanas upuriem bijis arī pats filmas režisors.
"Viņam viena acis bija pilnīgi sarkana kā Terminatoram. Bet otra acs izskatījā tā, it kā viņš no četru gadu vecuma būtu ostījis līmi," režisora stāvokli vēlāk raksturoja aktieris Bils Pakstons".
Esmu nokavējusi fenciklidīnu, vai tas pie mums nav bijis topā? Vai varbūt aizvien ir? Nejūtos tādu redzējusi. Vai arī esmu un par to nezinu?