nekurlande

01:54 pm: Es ļoti pazemīgi gribētu paskatīties un paklausīties, uzklausīt un varbūt pat nepieciešamības gadījumā - parunāt. Daudz agrāk, man šķiet, ka nebūtu spējusi gana novērtēt, bet tagad spēju daudz vairāk, tomēr iespējas šobrīd nerēgojas.
Kur ir Pasaules Valdnieks? Ņurbulis? Kur ir baskājanie Irbīši un Barontēvi? Kur ir mazā lēdija sārtajā cepurītē, kura griežas ap savu asi? Kur ir 'Čūsku Ieva' un vīrs, kas uzrakstīja atbildi uz visu (vienādojumu) pa Undīnes sienu? (..kur ir viņa pati).
Ir tā trakā kundzīte tunelī pie Stokmana, kura ar koku sit pa frisbija šķīvi, ir tas džeks, kas pie Origo pārejas spēlē 'Amelie' saundtrekus sesto gadu no vietas, ir tā sieviete pie Brīvības pieminekļa, kura nevienu instrumentu nepārvaldot dauza tos visus un kliedz, pa laikam uzrodas zelta punduris, ir Barona ielas Raitis, Ditta Rietuma un tas operdziedātājs, kurš, ja nemaldos, dziedāja 'Ceļojums uz Tukumu' atklāšanas ceremonijā.
Labi, kaut kas sanāk, bet kaut kā tajā visā trūkst. Kaut kādas esences.
Kur ir Ēriks un Daniels ? Kur ir tie milzīgie, dejojošie krišnaītu bari no The Hobos klipa? Un vēl, un vēl, un vēl. Labi, tie ne tuvu nav savstarpēji līdzvērtīgi piemēri, jo sevišķi Barontēvi, bet vienkārši gribu, lai saprot par ko es domāju. Tieši par tiem 'dīvaiņiem', nevis visu sabiedrību kopumā.
Vai nu tas ir mans atspulgs viņu acīs, vai kas cits, bet man liekas, ka šie cilvēki ievērojami mazāk par kaut ko deg (atskaitot Dittu Rietumu, protams). Mazāk savu darāmo, vai sakāmo izpilda ar pilnu atdevi. Gausāk sludina. (Ņem pati koku rokā un ej ielās, Līga, ja vari labāk)
Oktobra lietus pakš uz pakauša un liek meklēt matus zupas šķīvī.
Saprotu, ka viss iet uz priekšu un attīstās, sekot savām interesēm un izpausties visdažādākajos veidos šobrīd ir ievērojami vieglāk un, iespējams, tieši tāpēc šobrīd viss saplūst vienā līdz pusei ataugušu matu sakņu barā.
Notiek jau - spēlē, dzied un sludina, sarunājas ar sevi un cīnās ar dēmoniem, kā arī runā lielas un brīnišķīgas lietas, bet vai nav gadījumā tā, ka tas viss kļuvis nedaudz piezemētāk? Retāk? Mazāk dedzīgi? Varbūt man tā tikai liekas, jo ir daudz spilgtu atmiņu no bērnības un pusaudžu vecuma (visdrīzākais), bet kaut kāpēc šķiet, ka divtūkstošo sākumā pa centra rajona staigāja vairāk tādu... košu cilvēku, traku cilvēku, apgarotu. Pat nezinu kā lai apraksta. Tā nav obligāti vizuāla pazīme, lai gan bieži vien nāk roku rokā. Degšana, lēkšana nezināmās ūdenstilpnēs, risks.. cenšanās?
Tiem visiem trakajiem fonā, kaut kur atmiņā sēž krāšņi gājieni, Mākslas akadēmijas studentu trakie tērpi un vērienīgi dzejas lasījumi.
(Par vērienīgiem lasījumiem šobrīd neko daudz sacīt nemācēšu, lai gan pārītis ir atmiņā, bet tērpus gan var salīdzināt pēc bildēm un krišnaītu gājienos ir piecas reizes mazāk, un tas ir fakts).
Viņus nemana, jo visi tagad sajukuši pūlī un nomierinājušies? Pieauguši, miruši? Viņi ir kaut kur nolīduši, vai nobīdīti? Nākuši pie veselā saprāta un kļuvuši prakstiski? Nogriezuši matus? Viņi vizuāli neizceļas? Tagad ir kaut kāds jauna līmeņa trakums, ko nav tik viegli pamanīt? Vai ielās satiekamo 'trako' skaita mazināšanas liecina par dzīves līmeņa celšanos? Par to, ka sabiedrība aug un tīrās? Rauj laukā nezāles? Vai man sāk pasliktināties redze?
Protams, ka ikdienā sastopu daudz fantastisku, savdabīgu cilvēku. Varbūt tieši tik daudz, lai nebūtu par ko taisīt dokumentālo kino. Bet vai nu tiešām ar laiku cilvēku vairs nekas nespēj pārsteigt, vai kaut kas gaisā patiešām ir mainījies? Ir, vai nav - pasakiet man.