:
Lietus apmīļotais trešdienas vējš aizved mani atpakaļ uz 2016.gada septembra otro pusi, kad kopā ar 30 Kongo iedzīvotājiem, vienu latvieti, poli, divām sportiskām franču piecdesmitgadniecēm, izbijušu franču cietumnieku, holandiešu bezpajumtnieku un vienu ārkārtīgi manierīgu francūzi braucu zaļā Volksvāgena busiņā kalnos lasīt vīnogas.
Brīdi pirms saullēkta nosaluši, trīcoši un iestumti mašīnā, pirkstiem iekrampējušies spaiņos un šķērēs, nupat izstrēbuši švaku kafijas bļodu, kuras patērēšanai atvēlētas sešas minūtes, vārgi smaidām un drebināmies. No rīta ir visvairāk bail.
“Vai es tikšu galā? Vai nepakritīšanu un nepalikšu uz lauka? Vai mana sirds izturēs?”
Un jau pēc pāris minūtēm pirksti ieķeras pirsaullēkta sarmas aptvertajos ķekaros un sāk veikt iepriekš paredzamās, straujās, mehāniskās kustības.
“Lē, lē, plus rapidē! “ un tamlīdzīgi saucieni pāri laukam pienāk manās franciski nedzirdošajās ausīs. Āfrikāņu dzīvespriecīgie smiekli, vingro fanču lēdīju straujie pietupieni ceļu sargu apvītajos “Addidas” legingos, hašiša smarža no aizmugurējās vagas, lēcošās saules pirmie stari, tumšo lēdīju gurnu šūpas un skaļās, dziļās balsis, kuras apvij visu lauku, dziedot savas tradicionālās dziesmas, košie lakati ap dāmu galvām, āfrikāņu vīriešu gaudas lēcošās saules virzienā, spaiņu speršana, rīta rasas lāses, kas notek gar gatavajām ogām, kuras tā vien lūdzas, lai tās noplūc, kikerīgū un sākas jauns rīts.
Saule kalnā kāpj gandrīz tik pat strauji kā mēs, arvien augstāk pretī stāvajiem vīnogulājiem un mazajām mājelēm Francijas dienvidu augstākajos, pārredzamajos punktos.
Pirmās brokastis, pirmais vīns un pirmā pieres nostraukšana sēžot uz spaiņa, rokā sargājot iedalīto maizes riecienu, siera šļēli un glāzi, kuru iespējams piepildīt ar vienu, vai citu jēzūdeni pēc izvēles. Izvēles izdarīšanai un mielastam kopā dotas 12 minūtes.
Izvēlēsies pēcproduktu - mazāk sāpēs miesa un nomāks domas, bet kalnā kāpjot, iespējams, streiku pieteiks sirds.
Izvēlēsies visa pirmsākumu - mierā neliks domas par mehānisko darbu, sāpēs mugura un kājas, tomēr būs vairāk spēka spēlēt kārtis ar šķietami neizbēgamo nāvīti, kura lūdz uz deju starp augšējiem vīnogulājiem + 35 grādu karstajā saulītē.
Pusdienas, nogurums, pretsāpju dzira - visi sanāk kopā, izsmejas un novērtē katru kumosu, kas vēlāk konvertēsies tik ļoti nepieciešamajā dzīvības enerģijā.
Tiem, kas gaļu neceļ godā, šeit ir grūtāk - lokam iekšā dubultmaizi un sieru pēc iespēju robežām (uz 10 cilvēku galdu nes 10 biezas siera šķēles, gaļēdājdinozauru reakcija parasti ir ātrāka kā zālēdāju). Visi skandina glāzes un ir braši.
Mēģinu ēst ļoti ātri, lai vēl 15 minūtes svētā, komai līdzīgā miegā, apautām kājām, atkristu uz garāžas ‘raskladuškas’, kurai blakus gultā mitinās francūšu bezpajumtnieks, kurš sarakstās ar kādu biedru cietumā, dzer pastis (tāds kā anīsa šņabis, kuru atjauc ar ūdeni un rodas pienaina,duļķaina paskata substance), aizdomīgi dziļi klepo, priekšā mutei turēdams biezu mutautu, un visu laiku aizmieg ar kūpošu cigareti zobos. Viņam vairs nav ko zaudēt.
Murgaina norausīšanās 30 sekundes pirms skrējiena uz zaļo busu, kur atkal mūs visus sastums vienu virs otra un vēdīs uz lauku.
Nogurušās acis un priekpilnie smiekli kontrastē - vīna ieauklētais miers pirms kara.
Pa laikam kāds āfrikānis izkrīt pa strauji braucošā busa atvērtajām aizmugures durvīm.
Ja no rīta ir visvairāk bail, tad pēcpusdienā bailes kļūst par realitāti. Katru dienu tu stāvi pie tā altāra, pie kura iecerētā nomet balto pušķi un skrien pretējā virzienā. Nekas neredzēts, vai nezināms - vienkārši tas šobrīd notiek tieši ar tevi.
Karstums, ātrums, smagie spaiņi. Par visām domām, kuras izskrien cauri prātam kāpjot tajā kalnā, sākot ar aso sirpīti labajā rokā, labāk paklusēt. Sviedri, vaidi, smiekli, regejs. Vairākas stundas ellē un “La fin!”.
“Šodienai pietiks! ”: viņi saka.
Tas ir noticis! Laiks doties vakariņās. Visi aplaudē un dzied slavas dziesmas kaut kur stāvošajam darba dievam par to, ka šīs dienas beigās aizvien esam dzīvi. Tas ir noticis!
Spaiņi un lakati pa gaisu, atvieglots nopūtas, vīna līšanas skaņa.Tas viss, protams, simboliski - malks, vai divi, bet tomēr tik svarīgi.
“Un atkal mēs esam brīvi!”
Galva zem aukstā ūdens pumpja, rinda uz dušu, kurā bezcerīgi no ķermeņa tiek mēģināts izbert vīnogu sulu. Pudeļu šķindoņa, jauna drēbju kārta, tabakas dūmi, manierīgā Renē smiekli un sapņainās acis stāstot par jaunību un Bridžitu Bardo.
“Uzliec vēl kādu Geinsbūra gabalu, Līga!”, tas man atgādina to oktobri pie Sēnas, kad ar to pustrako skuķi apdejojām visus stabus un kanālā izmetām savas kurpes. “Barba bija īsta lēdija un arī rokas sasmērēt nebaidījās.”
Dūmu mākonis, anīsa smarža, piesmakušā balss un smiekli. Ejam vakariņās.
Vakariņas ir labākais diennakts laiks - uz brīdi mēs esam sev kungi.
“Vēl bagetes, vēl vīnu! Le plus rapide! “
“Modes dāmīte vīnogu laukā, burvīgi, ženfī!”, kāds vecāks vīrs norāda uz mani, kad piekārtoju matus un uzsmērēju higiēnisko lūpu krāsu uz savām sakodītajām lūpām. Allaž manierīgais Renē man vienmēr ēdienu pasniedz pirmajai, piepilda glāzi un smaida, skatoties man pretī savām sapņainajām, 1986.gada oktobrī palikušajām acīm.
Spaiņu nesējs Lusjēns, košā sporta tērpā, pīrsingotu degunu, mēli un krūšgaliem (ko izceļ apspīlētais sporta krekls) kā parasti neko nesaka un smīn, lejot savā zupā vīnu.
Pēc vakariņām, kad vairums kritīs letarģiskā miegā, Lusjēns dosies naksnīgā skrējienā uz tuvāko Bellevillas pilsēteles centru- Saint Datjēn, kā viņi saka, (kāds no mazajiem centriņiem Božolē reģionā - Ronas Alpos) un veiks četrus kilometrus turp un atpakaļ.
Holandiešu bezpajutnieks Rolands, jau piepildījis miega “Evian” pudeli ar vīnu, dodas staidzināt savu jaukto kucīti Asju, kurai blakus nakšņo teltī un staigā pa pasauli ar mugursomu pēdējos 11 gadus. Asja vienmēr atrod ceļu uz saimniecību, lai arī cik tālu un kādā stāvoklī saimnieks būtu aizmaldījies (viņš nevar nosēdēt mierā ilgāk par stundu, tādēļ dodās garās pastaigās, ja nenāk miegs. Un no rītiem dzied). Vēlāk Rolands, starp citu, izglābs man dzīvību.
Nu kaut kā tā.
Šķindoņa norimst, āfrikāņu sieviešu dzīvespriecīgā bļaustīšanās kļūst arvien tālāka, pavāres aizslauka prom maizes drupatas un stikla šķembas, no dzeramtraukiem tiek iztukšoti pēdējie malki. Kaut kur kalnā rej suns un skan klusa džambu rīboņa. Uz garāžu ejot piestāju piemājas zālienā un atkrītu zālē ar skatu augšup uz Francijas dienvidu plašajām, gaišajām nakts debesīm. Nedomāju pilnīgi neko. Un nekā jau šobrīd arī nav - tikai šīs debesis.
Apaļais mēness izgaismo līgano vīnogulāju ceļu kalnup, baltā elpa silda pie lūpām piespiestos pirkstus. Pēc pāris brīžiem esmu ieritinājusies saliekamajā gultā, vīri skandina pēdējās pastis glāzes, pa lielceļu sitas Lusjēna sporta apavu zoles, dziļi ieelpoju un iemiegu, kamēr tumsā kaimiņa pavērtajā mutē cerīgi kūp maza gaismiņa.
Brīdi pirms saullēkta nosaluši, trīcoši un iestumti mašīnā, pirkstiem iekrampējušies spaiņos un šķērēs, nupat izstrēbuši švaku kafijas bļodu, kuras patērēšanai atvēlētas sešas minūtes, vārgi smaidām un drebināmies. No rīta ir visvairāk bail.
“Vai es tikšu galā? Vai nepakritīšanu un nepalikšu uz lauka? Vai mana sirds izturēs?”
Un jau pēc pāris minūtēm pirksti ieķeras pirsaullēkta sarmas aptvertajos ķekaros un sāk veikt iepriekš paredzamās, straujās, mehāniskās kustības.
“Lē, lē, plus rapidē! “ un tamlīdzīgi saucieni pāri laukam pienāk manās franciski nedzirdošajās ausīs. Āfrikāņu dzīvespriecīgie smiekli, vingro fanču lēdīju straujie pietupieni ceļu sargu apvītajos “Addidas” legingos, hašiša smarža no aizmugurējās vagas, lēcošās saules pirmie stari, tumšo lēdīju gurnu šūpas un skaļās, dziļās balsis, kuras apvij visu lauku, dziedot savas tradicionālās dziesmas, košie lakati ap dāmu galvām, āfrikāņu vīriešu gaudas lēcošās saules virzienā, spaiņu speršana, rīta rasas lāses, kas notek gar gatavajām ogām, kuras tā vien lūdzas, lai tās noplūc, kikerīgū un sākas jauns rīts.
Saule kalnā kāpj gandrīz tik pat strauji kā mēs, arvien augstāk pretī stāvajiem vīnogulājiem un mazajām mājelēm Francijas dienvidu augstākajos, pārredzamajos punktos.
Pirmās brokastis, pirmais vīns un pirmā pieres nostraukšana sēžot uz spaiņa, rokā sargājot iedalīto maizes riecienu, siera šļēli un glāzi, kuru iespējams piepildīt ar vienu, vai citu jēzūdeni pēc izvēles. Izvēles izdarīšanai un mielastam kopā dotas 12 minūtes.
Izvēlēsies pēcproduktu - mazāk sāpēs miesa un nomāks domas, bet kalnā kāpjot, iespējams, streiku pieteiks sirds.
Izvēlēsies visa pirmsākumu - mierā neliks domas par mehānisko darbu, sāpēs mugura un kājas, tomēr būs vairāk spēka spēlēt kārtis ar šķietami neizbēgamo nāvīti, kura lūdz uz deju starp augšējiem vīnogulājiem + 35 grādu karstajā saulītē.
Pusdienas, nogurums, pretsāpju dzira - visi sanāk kopā, izsmejas un novērtē katru kumosu, kas vēlāk konvertēsies tik ļoti nepieciešamajā dzīvības enerģijā.
Tiem, kas gaļu neceļ godā, šeit ir grūtāk - lokam iekšā dubultmaizi un sieru pēc iespēju robežām (uz 10 cilvēku galdu nes 10 biezas siera šķēles, gaļēdājdinozauru reakcija parasti ir ātrāka kā zālēdāju). Visi skandina glāzes un ir braši.
Mēģinu ēst ļoti ātri, lai vēl 15 minūtes svētā, komai līdzīgā miegā, apautām kājām, atkristu uz garāžas ‘raskladuškas’, kurai blakus gultā mitinās francūšu bezpajumtnieks, kurš sarakstās ar kādu biedru cietumā, dzer pastis (tāds kā anīsa šņabis, kuru atjauc ar ūdeni un rodas pienaina,duļķaina paskata substance), aizdomīgi dziļi klepo, priekšā mutei turēdams biezu mutautu, un visu laiku aizmieg ar kūpošu cigareti zobos. Viņam vairs nav ko zaudēt.
Murgaina norausīšanās 30 sekundes pirms skrējiena uz zaļo busu, kur atkal mūs visus sastums vienu virs otra un vēdīs uz lauku.
Nogurušās acis un priekpilnie smiekli kontrastē - vīna ieauklētais miers pirms kara.
Pa laikam kāds āfrikānis izkrīt pa strauji braucošā busa atvērtajām aizmugures durvīm.
Ja no rīta ir visvairāk bail, tad pēcpusdienā bailes kļūst par realitāti. Katru dienu tu stāvi pie tā altāra, pie kura iecerētā nomet balto pušķi un skrien pretējā virzienā. Nekas neredzēts, vai nezināms - vienkārši tas šobrīd notiek tieši ar tevi.
Karstums, ātrums, smagie spaiņi. Par visām domām, kuras izskrien cauri prātam kāpjot tajā kalnā, sākot ar aso sirpīti labajā rokā, labāk paklusēt. Sviedri, vaidi, smiekli, regejs. Vairākas stundas ellē un “La fin!”.
“Šodienai pietiks! ”: viņi saka.
Tas ir noticis! Laiks doties vakariņās. Visi aplaudē un dzied slavas dziesmas kaut kur stāvošajam darba dievam par to, ka šīs dienas beigās aizvien esam dzīvi. Tas ir noticis!
Spaiņi un lakati pa gaisu, atvieglots nopūtas, vīna līšanas skaņa.Tas viss, protams, simboliski - malks, vai divi, bet tomēr tik svarīgi.
“Un atkal mēs esam brīvi!”
Galva zem aukstā ūdens pumpja, rinda uz dušu, kurā bezcerīgi no ķermeņa tiek mēģināts izbert vīnogu sulu. Pudeļu šķindoņa, jauna drēbju kārta, tabakas dūmi, manierīgā Renē smiekli un sapņainās acis stāstot par jaunību un Bridžitu Bardo.
“Uzliec vēl kādu Geinsbūra gabalu, Līga!”, tas man atgādina to oktobri pie Sēnas, kad ar to pustrako skuķi apdejojām visus stabus un kanālā izmetām savas kurpes. “Barba bija īsta lēdija un arī rokas sasmērēt nebaidījās.”
Dūmu mākonis, anīsa smarža, piesmakušā balss un smiekli. Ejam vakariņās.
Vakariņas ir labākais diennakts laiks - uz brīdi mēs esam sev kungi.
“Vēl bagetes, vēl vīnu! Le plus rapide! “
“Modes dāmīte vīnogu laukā, burvīgi, ženfī!”, kāds vecāks vīrs norāda uz mani, kad piekārtoju matus un uzsmērēju higiēnisko lūpu krāsu uz savām sakodītajām lūpām. Allaž manierīgais Renē man vienmēr ēdienu pasniedz pirmajai, piepilda glāzi un smaida, skatoties man pretī savām sapņainajām, 1986.gada oktobrī palikušajām acīm.
Spaiņu nesējs Lusjēns, košā sporta tērpā, pīrsingotu degunu, mēli un krūšgaliem (ko izceļ apspīlētais sporta krekls) kā parasti neko nesaka un smīn, lejot savā zupā vīnu.
Pēc vakariņām, kad vairums kritīs letarģiskā miegā, Lusjēns dosies naksnīgā skrējienā uz tuvāko Bellevillas pilsēteles centru- Saint Datjēn, kā viņi saka, (kāds no mazajiem centriņiem Božolē reģionā - Ronas Alpos) un veiks četrus kilometrus turp un atpakaļ.
Holandiešu bezpajutnieks Rolands, jau piepildījis miega “Evian” pudeli ar vīnu, dodas staidzināt savu jaukto kucīti Asju, kurai blakus nakšņo teltī un staigā pa pasauli ar mugursomu pēdējos 11 gadus. Asja vienmēr atrod ceļu uz saimniecību, lai arī cik tālu un kādā stāvoklī saimnieks būtu aizmaldījies (viņš nevar nosēdēt mierā ilgāk par stundu, tādēļ dodās garās pastaigās, ja nenāk miegs. Un no rītiem dzied). Vēlāk Rolands, starp citu, izglābs man dzīvību.
Nu kaut kā tā.
Šķindoņa norimst, āfrikāņu sieviešu dzīvespriecīgā bļaustīšanās kļūst arvien tālāka, pavāres aizslauka prom maizes drupatas un stikla šķembas, no dzeramtraukiem tiek iztukšoti pēdējie malki. Kaut kur kalnā rej suns un skan klusa džambu rīboņa. Uz garāžu ejot piestāju piemājas zālienā un atkrītu zālē ar skatu augšup uz Francijas dienvidu plašajām, gaišajām nakts debesīm. Nedomāju pilnīgi neko. Un nekā jau šobrīd arī nav - tikai šīs debesis.
Apaļais mēness izgaismo līgano vīnogulāju ceļu kalnup, baltā elpa silda pie lūpām piespiestos pirkstus. Pēc pāris brīžiem esmu ieritinājusies saliekamajā gultā, vīri skandina pēdējās pastis glāzes, pa lielceļu sitas Lusjēna sporta apavu zoles, dziļi ieelpoju un iemiegu, kamēr tumsā kaimiņa pavērtajā mutē cerīgi kūp maza gaismiņa.