:
Es nespēju noticēt, ka tulīt palaidīšu garām koncertu grupai, kuru alkstu un degu redzēt kopš kādu 10 gadu vecuma. Es tam vienkārši neticu. Un nesaprotu kāpēc nepirku biļeti (laikam, jo esmu pieradusi, ka man dzīvē viss nāk viegli). Es par to runāju kādu pusgadu, vai pat vairāk. Un tagad man ir tas slow motion moments, kurš ir avārijās, vai kad volejbola bumba lēni lido virsū sejai, vai kad tevi pamet kāds ko ļoti mīli - laiks sasalst, tu redzi sūdu spaidi gāžamies pāri galvai, bet viss ir iesaldēts un tu nevari neko padarīt. Vairs nav jēgas. Tu sastindzis stāvi un skaties, acis nemirkšķinot. Vot man tā ir šobrīd. Es zinu, ka tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu ej. Es zinu, ka ir par vēlu. Mana mute pat neatveras un acis paliek sausas. Tu ej. Es stāvu un skatos.
:
Nekas Latvijas jūlijam šodien nepiestāv labāk kā 'Mēmās zemes skumjā balss'.
:
Ar apbrīnojamu precizitāti, sēžot oktobra krāsu pārklātā, mierpilnā gultā starp ķiršiem un tēju, jūtu brīdi, kad viņš izkāpj no lidmašīnas un ar ādas zābaka zoli pieskaras šai zemei. Visu nakti pavadu smokot un aukstos sviedros svaidoties pa gultu. Daugavas loki zem acīm šodien izgājuši no krastiem. Kā uz pasaules var būt tāda vara?
July 25th, 2017
:
Es mēdzu sev uzlikt modinātājus, ja nu gadās aizmirst kaut ko (tā negadās, bet drošības pēc). Atvēru modinātājus un konstatēju, ka pēdējo nosaukumi ir :
'Izej laicīgi'
'Saņemies'
'Korvalols jaunajam cilvēkam'
'Tabaka'
'Sporta zāle'
'Bulkas jaunajam cilvēkam'
'Pasts'
'Nopērc Kosmosu'
'Uzraksti divas bērnu pasakas'
'Smuka kleita un tīri mati kāzās'
'Nespiedoši apavi'
'Atdod aizņemto'
'Uzpildi ūdens pudeli'
'Izej kamēr nav atnākuši'
'Izej laicīgi'
'Saņemies'
'Korvalols jaunajam cilvēkam'
'Tabaka'
'Sporta zāle'
'Bulkas jaunajam cilvēkam'
'Pasts'
'Nopērc Kosmosu'
'Uzraksti divas bērnu pasakas'
'Smuka kleita un tīri mati kāzās'
'Nespiedoši apavi'
'Atdod aizņemto'
'Uzpildi ūdens pudeli'
'Izej kamēr nav atnākuši'
:
Atkal gūglēju zāles 'libido pazemināšanai'. Nafigam pirmās trīs lapas piedāvā tikai 'praktiskus padomus libido celšanai' un manu iepriekšējo ierakstu? Neredzu loğiku rezultātiem - palielināts libido taču var nodarīt vairāk kaitniecības. Vismaz īstermiņā noteikti. Lord gimme everything that I want
July 18th, 2017
July 17th, 2017
:
Viena no grūtākajām lietām esot gidam nopietnā iestādē ir pievilcīgās meitenes un džeki, kas apmeklē ekskursijas. Tas pats arī esot gidam zinātnes centrā, tikai tas attiecas uz bērnu vecākiem. Es nezinu, vai tā ir visiem, bet arī darot savu darbu diezgan kruta, tas aizvien prasa zināmu piepūli. Interesanti kā ar to tiek galā citi. Nolāpīta tā cilvēkmīlestība.
July 16th, 2017
:
Tā varēju būt jebkura cita narkotika, nevis LSD, dārgais Stūra ēkas darbiniek. Jebkura cita. Pēc pusstundas pacelšanās sistēmas spārnos. Lai visi triptamīnu dievi stāv klāt! Nu tas ir - lai nestāv.
Ja man būtu jāuzņem dokumentālā filma par sevi, es ieslēgtu kameru tieši šobrīd.
Kaut kas vēsturē šodien pagriezīsies.
(ja ne uz vienu, vai otru pusi, tad spirāļveidīgi pavisam noteikti).
Ja man būtu jāuzņem dokumentālā filma par sevi, es ieslēgtu kameru tieši šobrīd.
Kaut kas vēsturē šodien pagriezīsies.
(ja ne uz vienu, vai otru pusi, tad spirāļveidīgi pavisam noteikti).
July 13th, 2017
:
A vispār eksistē tādas tautas zāles libido pazemināšanai? Es atceros, ka pirms vairākiem gadiem vārot Undīnē tēju pie manis pienāca kāda kundze un teica : "Jaunām meitām nedrīkst par daudz raudeni dzert. Negribēsies.. nu Tu jau saproti". Un nesapratu. Un nesaprotu.
July 12th, 2017
:
Vienā istabā ir par vēsu,lai gulētu. Citā par gaišu. Vēl citā negribu gulēt, jo tur jau esmu gulējusi. Būt dižciltīgam nav viegli.
: Ko paģiras nodara cilvēku smadzenēm
Sarakstes epizode, kura ataino paģiru izraisītus smadzeņu bojājumus -
" Nu, gribi doties Ivana attēlu nost raušanas ekspedīcijā?
- Kas ir Ivans?
- Pasakiet man, lūdzu, vai jūs tiešām meklējāt gana rūpīgi, ja Ivana vārds nav aizgājis līdz šī visu dzirdošajām ausīm, ko?
- Tagad atceros. Es laikam pa vakardienu izdzēru gana daudz, lai viņs pamestu manu apziņu.
- Bet viņš jau vakar ap to pašu laiku pameta arī pats savu apziņu. Beigt sinhroni ir godīgi un apsveicami.
Jā, nu, es arī iedzēru un tagad mirstu nost no paģirām un vainas sajūtas par vispasaules likstām, un jebal, briesmīgi sāpošu galvu. Es vairs neiešu uz kaņepi, to piesmieto mauku māju.
- Šodien gan tur jāiet. Labs koncis.
- Nezinu, es gribu dzīvot un iet klausīties rozā ziloņa džeku izpildītus rokenrola kaverus Vecrīgā, bet šobrīd es nevaru aiziet pat līdz izlietnei
- Ko? Šitajā video, ko man nosūtīji, viņa čista sūkā viņam daiktu autobusa pieturā, Mūkusalas ielā?
- Cerams. Bet nu kaut kādi pārāk laimīgi viņi abi izskatās.
- Baigi redzētais džeks. Karoči es viņu atradīšu.
- Vai ne? Man atkal liekas, ka es pazīstu to meiteni.
- Varētu atrast pēc viņas tetovējumiem, ja vien tie nav zilumi. Aj, nu normāli pēc Playground festivāla atgūt enerģiju ar mazu blovdžābiņu pieturā
- Nu ja, neies jau nu prom no pasākuma tukšām rokām un mutēm
- Man Simons stāsta, ka atradis labu vietu kur iešaut, par alu un laikapstākļiem, un es paralēli skatos šo video trešo reizi, es vispār nesaprotu kādā pasaulē es dzīvoju
- Nu jā.. viņiem bija tas Ivans jāmeklē labāk apkārtnē
- Zināji, ka aizliedza tos spinnerus, jo viņi izraisa vēzi slikto bateriju dēļ?
- Ha, nebiju aizdomājies vēl par to
- Ā, un pirms 60 gadiem šajā dienā atklāja minetu. Fak, 'akmens tiltu', gribēju teikt. "
Sarakstes epizode, kura ataino paģiru izraisītus smadzeņu bojājumus -
" Nu, gribi doties Ivana attēlu nost raušanas ekspedīcijā?
- Kas ir Ivans?
- Pasakiet man, lūdzu, vai jūs tiešām meklējāt gana rūpīgi, ja Ivana vārds nav aizgājis līdz šī visu dzirdošajām ausīm, ko?
- Tagad atceros. Es laikam pa vakardienu izdzēru gana daudz, lai viņs pamestu manu apziņu.
- Bet viņš jau vakar ap to pašu laiku pameta arī pats savu apziņu. Beigt sinhroni ir godīgi un apsveicami.
Jā, nu, es arī iedzēru un tagad mirstu nost no paģirām un vainas sajūtas par vispasaules likstām, un jebal, briesmīgi sāpošu galvu. Es vairs neiešu uz kaņepi, to piesmieto mauku māju.
- Šodien gan tur jāiet. Labs koncis.
- Nezinu, es gribu dzīvot un iet klausīties rozā ziloņa džeku izpildītus rokenrola kaverus Vecrīgā, bet šobrīd es nevaru aiziet pat līdz izlietnei
- Ko? Šitajā video, ko man nosūtīji, viņa čista sūkā viņam daiktu autobusa pieturā, Mūkusalas ielā?
- Cerams. Bet nu kaut kādi pārāk laimīgi viņi abi izskatās.
- Baigi redzētais džeks. Karoči es viņu atradīšu.
- Vai ne? Man atkal liekas, ka es pazīstu to meiteni.
- Varētu atrast pēc viņas tetovējumiem, ja vien tie nav zilumi. Aj, nu normāli pēc Playground festivāla atgūt enerģiju ar mazu blovdžābiņu pieturā
- Nu ja, neies jau nu prom no pasākuma tukšām rokām un mutēm
- Man Simons stāsta, ka atradis labu vietu kur iešaut, par alu un laikapstākļiem, un es paralēli skatos šo video trešo reizi, es vispār nesaprotu kādā pasaulē es dzīvoju
- Nu jā.. viņiem bija tas Ivans jāmeklē labāk apkārtnē
- Zināji, ka aizliedza tos spinnerus, jo viņi izraisa vēzi slikto bateriju dēļ?
- Ha, nebiju aizdomājies vēl par to
- Ā, un pirms 60 gadiem šajā dienā atklāja minetu. Fak, 'akmens tiltu', gribēju teikt. "
July 4th, 2017
:
Šodien pa radio dzirdēju to Arņa Medņa un Lindas Leen eirovīzijas (?) dziesmu - 'Oh God, please help me (not to fall again) '.Un tur ir tie 'Can't live with you, but I can't live without you' vārdi. Vot kas tā par figņu? Kas par absurdu? Jebal. Es gan zinu. Tur nav vidusceļa. Es zinu. Un visiem būtu jāzina, pretēji tā ir huiņa. Es zinu. Un vai tas kaut ko maina, ka es zinu? Hihi haha - laiks ir ielekt Daugavā.
:
Es nesaprotu kāpēc visos modes žurnālos, kurus aplūkoju, pāru bildēs sievietes izskatās tik ieinteresētas un partneri iekārojošas, bet džeki izskatās bikli, neērti un locekli aiz vaiga gaidoši.
June 28th, 2017
:
Atnācu uz savu mīļāko franču kafeni, jo nejauši ierados divas stundas agrāk darbā. Pie blakus galdiņa sēž divas skaistas sievietes (dziļāk zālē ielaist acis baidos). Bāc, nu atkal!
Mīlīgiem matu griezumiem, labi smaržojošas, iesauļotas, maziem, sarkaniem nadziņiem un zvārgulīšu smiekliem.
Un atkal nevar palasīt.
Vēl trakāk ir, ja tā notiek teātrī, vai nedod kungs, grimētavā, kad viņa pavisam tuvu pieliekusies, pūš uz sejas savu silto, svaigo elpu, pavērtām lūpām, nedod dievs, vēl iekodusies lūpā, pirkstu galiem tev uz sejas klāj krēmu. Tad es vispār nevaru iedomāties ko darīt bez acu aizvēršanas un domāšanu par holokaustu. Tādos brīžos parandžas nemaz nešķiet slikta ideja.
Riebjas man viņas. Nenāciet šurp.
Mīlīgiem matu griezumiem, labi smaržojošas, iesauļotas, maziem, sarkaniem nadziņiem un zvārgulīšu smiekliem.
Un atkal nevar palasīt.
Vēl trakāk ir, ja tā notiek teātrī, vai nedod kungs, grimētavā, kad viņa pavisam tuvu pieliekusies, pūš uz sejas savu silto, svaigo elpu, pavērtām lūpām, nedod dievs, vēl iekodusies lūpā, pirkstu galiem tev uz sejas klāj krēmu. Tad es vispār nevaru iedomāties ko darīt bez acu aizvēršanas un domāšanu par holokaustu. Tādos brīžos parandžas nemaz nešķiet slikta ideja.
Riebjas man viņas. Nenāciet šurp.
June 27th, 2017
: Atrodi sevi un atrodi mani
Es laikam tomēr esmu čigāns un man māju nav. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, ciemoties un atrasties visur citur kā savās deklarētajās mājās, un tam nav sakara ar apstākļiem mājās. Bet apziņa, ka kaut kas manī ir mainījies attiecībā pret dzimto pilsētu ir visai apmākusies.
Viss tas aukstums, pelēkums, drūmās, izmocītās sejas. Sasmakušais gaiss, rūcošās, smirdīgās mašīnas, rūpnīcu un autoservisu skaņas, kaut kādas stroikas, gar kurām garām ejot šķiet, ka metāla slūžas agrāk vai vēlāk uzgāzīsies uz galvas (kas nav izslēgts, jo tās nemaz nav gana nostiprinātas un no mājas pa laikam uz gājēju ceļas kaut kas atdalās, piemēram, Briāna ielā). Noputējušie logu stikli, pustukšās, piesmietās, pamestās ielas, zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, sastrēgumi, ceļu remonti, kontrole, poliči, no līdzsvara izsitošās, necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, cilvēki visādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, Jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem (uzvalkos), pārdārdzinātas ļoti sūdīgas kafijas dzertuves ar bezlimita internetu un bezdarbību, kur garīgi nedzimuši jaunieši sasprauž savus autopilota režīma smadzeņu vadus rozetēs un pūst. Milzīgi, tuvojošies ērču attēli uz tramvajiem un katedrāles demoralizējošie zvani, visi bijušie draugi un cīņu biedri, kuri kaut ko no tevis grib, vai vēl sliktāk – negrib. Noķēzītās statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā, tas džeks, kas pa apli piekto gadu uz garmoškas drillē Amēlijas saundrekus. Pēkstošās, pārbarotās piles, mēri pārnēsājošie baloži, tas invalīds pie cirka un treknā čigāniete pāri ielai, glancēti, nopulēti krogi un reklāmu aģentūras, bankas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu ‘restorāns’. Bērnu nami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, steralizētais vieplis uz Gogoļ- Lāčplēšielas stūra, mīļākie krogi un humpalas, kuri viens pēc otra bankrotē, novēmušies tūristi, Bermuda divtūra, Kauperu un Astronout plakāti, debesis aizsedzošas trolejbusa stangas, cilvēki vienādās šallēs un kurpēs, tā kliedzošā ome pie apčurātās Mildas, elektronisko pīpju veikali, suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos, turīgu vecāku istabas augi, kuri ieurbušies viedīriecēs vienādām frizūrām slāj pāri vilciena sliedēm nejaudājot aizsiet kurpju auklas astoņpadsmit gadu vecumā. Dzeltenā prese, pārlīmētās cenu zīmes uz vistu stilbiem, pārdevējas neatjaunotie, pāraugušie, netīrie, pujeņu krāsas gēla nagi un sešu centimetru garās šķūņa krāsas matu saknes, kuras lien laukā no indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.
Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, jau tālumā saskatot pazīstamo zīmi, iekšā paliek nedaudz siltāk? Man tādas sajūtas nav. Vienkārši tā no zila gaisa ar cirvi pakausī.
Šito tālāk lasi slīprakstā -
"Mīļā Rīga, nepārpoti, Tevī ir tik daudz laba un skaista. Tu aizvien esi pievilcīga. Tu man daudz ko esi devusi. Bet man šķiet, ka labāk to pateikt agrāk nekā vēlāk. Es pāris dienas par mums šaubos un jau gribu mest plinti krūmos? Bet tāda es esmu, ja čujs saka, ka nebūs, tad parasti arī nav. Nē, es neesmu gatava strādāt pie tā un tas nav tāpēc, ka esmu pārgurusi un pati netieku ar sevi galā. Vienkārši nav vairāk ļubof markof, vai saproti? Bet Tu noteikti paliksi man mīļa un svēta, kā Čikāgas piecīšu dziesmās, kur šo motīvu apdzied nabaga cietēji, smalkos uzvalkos uz labklājības plosta. Zini, mīļā Rīga, visiem būs labāk, ja kādu laiku padzīvosim atsevišķi. Bet mēs varam būt draugi, tikai šodien vēl nē".
Vēlos redzēt vietu, kur Rīgā ir skaisti. Kur viņa ir daiļa un mierpilna, elpo lēni un dziļi, kur viņas acis, slapjās, vai sausās vēl staro un vējā plīvo tās zeltrudie mati.
Visādi citādi gribu bikstīt ugunskuru ar milzīgu zaru un basām kājām pa laikam iebrist mežā pēc nokaltušu zaru kaudzes.
Es laikam tomēr esmu čigāns un man māju nav. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, ciemoties un atrasties visur citur kā savās deklarētajās mājās, un tam nav sakara ar apstākļiem mājās. Bet apziņa, ka kaut kas manī ir mainījies attiecībā pret dzimto pilsētu ir visai apmākusies.
Viss tas aukstums, pelēkums, drūmās, izmocītās sejas. Sasmakušais gaiss, rūcošās, smirdīgās mašīnas, rūpnīcu un autoservisu skaņas, kaut kādas stroikas, gar kurām garām ejot šķiet, ka metāla slūžas agrāk vai vēlāk uzgāzīsies uz galvas (kas nav izslēgts, jo tās nemaz nav gana nostiprinātas un no mājas pa laikam uz gājēju ceļas kaut kas atdalās, piemēram, Briāna ielā). Noputējušie logu stikli, pustukšās, piesmietās, pamestās ielas, zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, sastrēgumi, ceļu remonti, kontrole, poliči, no līdzsvara izsitošās, necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, cilvēki visādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, Jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem (uzvalkos), pārdārdzinātas ļoti sūdīgas kafijas dzertuves ar bezlimita internetu un bezdarbību, kur garīgi nedzimuši jaunieši sasprauž savus autopilota režīma smadzeņu vadus rozetēs un pūst. Milzīgi, tuvojošies ērču attēli uz tramvajiem un katedrāles demoralizējošie zvani, visi bijušie draugi un cīņu biedri, kuri kaut ko no tevis grib, vai vēl sliktāk – negrib. Noķēzītās statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā, tas džeks, kas pa apli piekto gadu uz garmoškas drillē Amēlijas saundrekus. Pēkstošās, pārbarotās piles, mēri pārnēsājošie baloži, tas invalīds pie cirka un treknā čigāniete pāri ielai, glancēti, nopulēti krogi un reklāmu aģentūras, bankas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu ‘restorāns’. Bērnu nami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, steralizētais vieplis uz Gogoļ- Lāčplēšielas stūra, mīļākie krogi un humpalas, kuri viens pēc otra bankrotē, novēmušies tūristi, Bermuda divtūra, Kauperu un Astronout plakāti, debesis aizsedzošas trolejbusa stangas, cilvēki vienādās šallēs un kurpēs, tā kliedzošā ome pie apčurātās Mildas, elektronisko pīpju veikali, suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos, turīgu vecāku istabas augi, kuri ieurbušies viedīriecēs vienādām frizūrām slāj pāri vilciena sliedēm nejaudājot aizsiet kurpju auklas astoņpadsmit gadu vecumā. Dzeltenā prese, pārlīmētās cenu zīmes uz vistu stilbiem, pārdevējas neatjaunotie, pāraugušie, netīrie, pujeņu krāsas gēla nagi un sešu centimetru garās šķūņa krāsas matu saknes, kuras lien laukā no indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.
Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, jau tālumā saskatot pazīstamo zīmi, iekšā paliek nedaudz siltāk? Man tādas sajūtas nav. Vienkārši tā no zila gaisa ar cirvi pakausī.
Šito tālāk lasi slīprakstā -
"Mīļā Rīga, nepārpoti, Tevī ir tik daudz laba un skaista. Tu aizvien esi pievilcīga. Tu man daudz ko esi devusi. Bet man šķiet, ka labāk to pateikt agrāk nekā vēlāk. Es pāris dienas par mums šaubos un jau gribu mest plinti krūmos? Bet tāda es esmu, ja čujs saka, ka nebūs, tad parasti arī nav. Nē, es neesmu gatava strādāt pie tā un tas nav tāpēc, ka esmu pārgurusi un pati netieku ar sevi galā. Vienkārši nav vairāk ļubof markof, vai saproti? Bet Tu noteikti paliksi man mīļa un svēta, kā Čikāgas piecīšu dziesmās, kur šo motīvu apdzied nabaga cietēji, smalkos uzvalkos uz labklājības plosta. Zini, mīļā Rīga, visiem būs labāk, ja kādu laiku padzīvosim atsevišķi. Bet mēs varam būt draugi, tikai šodien vēl nē".
Vēlos redzēt vietu, kur Rīgā ir skaisti. Kur viņa ir daiļa un mierpilna, elpo lēni un dziļi, kur viņas acis, slapjās, vai sausās vēl staro un vējā plīvo tās zeltrudie mati.
Visādi citādi gribu bikstīt ugunskuru ar milzīgu zaru un basām kājām pa laikam iebrist mežā pēc nokaltušu zaru kaudzes.
June 21st, 2017
:
Es gribētu parunāt par nu jau televīzijas ziņās izslavēto 'klēpja attīrīšanu'. Tas ķipa esot kādas austrumu viedās dāmas (pašpasludinātās ekspertes) vadīts rituāls,kura rezultātā caur meditācijām un gaismas vizualizēšamu vagīnā iespējams attīrīties no bijušajiem sakariem un no jauna tapt par šķīstu jaunavu. Tas viss par 25eiro, vai cik tur bija. Un pieprasījums esot tiešām liels. To var spriest pēc statistikas, kuru ievāca žurnāliste, kura izlikdamās par vienu no šķīsta klēpja tīkotājām, visu smalki pierakstīja un pēc tā, ka nupat pa LTV1 šo rituālu reklamēja kā vienu no lietām ko darīt saulgriežos...bla,bla.
Un tagad LŪDZU paskaidrojiet man zemniekam - kāpēc lai kāds gribētu attīrīt klēpi no bijušajiem sakariem? Kādēļ ir jāguļ ar kādu no kura vēlāk gribas dezinfekcēt ķermeni? Nu nopietni. Izslēgsim uzreiz izvarošanu un darbu porno industrijā no variantiem. Ok, protams, ka teju katram ir gadījies kāds ne pārāk nopietns sakars un citus cilvēkus mēs vienkārši esam beiguši mīlēt,un ar tiem nevēlētos vairs gulēt - bet toreiz taču ziedēja ābele un pāri lidoja dzērves.
Nožēlošana ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm zem šīs saules. Kāpēc lai kāds nožēlotu to, ka īstenojis to, ko gribējis konkrētā brīdī? Un es neticu tam visam 'ā,biju dzērusi,gadījās'. Nav dūmu bez uguns. Prosta nav.
Un tagad LŪDZU paskaidrojiet man zemniekam - kāpēc lai kāds gribētu attīrīt klēpi no bijušajiem sakariem? Kādēļ ir jāguļ ar kādu no kura vēlāk gribas dezinfekcēt ķermeni? Nu nopietni. Izslēgsim uzreiz izvarošanu un darbu porno industrijā no variantiem. Ok, protams, ka teju katram ir gadījies kāds ne pārāk nopietns sakars un citus cilvēkus mēs vienkārši esam beiguši mīlēt,un ar tiem nevēlētos vairs gulēt - bet toreiz taču ziedēja ābele un pāri lidoja dzērves.
Nožēlošana ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm zem šīs saules. Kāpēc lai kāds nožēlotu to, ka īstenojis to, ko gribējis konkrētā brīdī? Un es neticu tam visam 'ā,biju dzērusi,gadījās'. Nav dūmu bez uguns. Prosta nav.
:
Bail iedomāties cik daudz Gata bijušo draudzeņu šovakar AB dambī noslienās visas virsmas.
June 20th, 2017
:
Es nevaru aprakstīt vārdiem cik ļoti man derdzas šokolāde. Nākot pa Brīvības ielu gar Mednieku bāru, un tālāk gar Laimas fabriku, man pavisam godīgi jāatzīst, ka vairāk siekalas mutē sariešas skatoties uz tiem šķībi greizi izbāztajiem susuriem Mednieku bāra skatlogā.
:
Viens no lielākajiem vasaras plusiem ir tāds, ka šodien, piemēram, redzēju tikai divus cilvēkus ar tām nacīšu šallēm.
:
Es jau biju piemirsusi, ka te var izgāzt savu naidu un mīlestību. Tagad es to ļoti intensīvi darīšu un pa laikam ielikšu kādu mainstrīm dziesmas tekstu, kas man kaut kāpēc škiet absolūti ģeniāls. Vai absolūti ģenitāls. Un jūs mani nenosodīsiet, jo jums ir vienalga.