:
Vienā istabā ir par vēsu,lai gulētu. Citā par gaišu. Vēl citā negribu gulēt, jo tur jau esmu gulējusi. Būt dižciltīgam nav viegli.
: Ko paģiras nodara cilvēku smadzenēm
Sarakstes epizode, kura ataino paģiru izraisītus smadzeņu bojājumus -
" Nu, gribi doties Ivana attēlu nost raušanas ekspedīcijā?
- Kas ir Ivans?
- Pasakiet man, lūdzu, vai jūs tiešām meklējāt gana rūpīgi, ja Ivana vārds nav aizgājis līdz šī visu dzirdošajām ausīm, ko?
- Tagad atceros. Es laikam pa vakardienu izdzēru gana daudz, lai viņs pamestu manu apziņu.
- Bet viņš jau vakar ap to pašu laiku pameta arī pats savu apziņu. Beigt sinhroni ir godīgi un apsveicami.
Jā, nu, es arī iedzēru un tagad mirstu nost no paģirām un vainas sajūtas par vispasaules likstām, un jebal, briesmīgi sāpošu galvu. Es vairs neiešu uz kaņepi, to piesmieto mauku māju.
- Šodien gan tur jāiet. Labs koncis.
- Nezinu, es gribu dzīvot un iet klausīties rozā ziloņa džeku izpildītus rokenrola kaverus Vecrīgā, bet šobrīd es nevaru aiziet pat līdz izlietnei
- Ko? Šitajā video, ko man nosūtīji, viņa čista sūkā viņam daiktu autobusa pieturā, Mūkusalas ielā?
- Cerams. Bet nu kaut kādi pārāk laimīgi viņi abi izskatās.
- Baigi redzētais džeks. Karoči es viņu atradīšu.
- Vai ne? Man atkal liekas, ka es pazīstu to meiteni.
- Varētu atrast pēc viņas tetovējumiem, ja vien tie nav zilumi. Aj, nu normāli pēc Playground festivāla atgūt enerģiju ar mazu blovdžābiņu pieturā
- Nu ja, neies jau nu prom no pasākuma tukšām rokām un mutēm
- Man Simons stāsta, ka atradis labu vietu kur iešaut, par alu un laikapstākļiem, un es paralēli skatos šo video trešo reizi, es vispār nesaprotu kādā pasaulē es dzīvoju
- Nu jā.. viņiem bija tas Ivans jāmeklē labāk apkārtnē
- Zināji, ka aizliedza tos spinnerus, jo viņi izraisa vēzi slikto bateriju dēļ?
- Ha, nebiju aizdomājies vēl par to
- Ā, un pirms 60 gadiem šajā dienā atklāja minetu. Fak, 'akmens tiltu', gribēju teikt. "
Sarakstes epizode, kura ataino paģiru izraisītus smadzeņu bojājumus -
" Nu, gribi doties Ivana attēlu nost raušanas ekspedīcijā?
- Kas ir Ivans?
- Pasakiet man, lūdzu, vai jūs tiešām meklējāt gana rūpīgi, ja Ivana vārds nav aizgājis līdz šī visu dzirdošajām ausīm, ko?
- Tagad atceros. Es laikam pa vakardienu izdzēru gana daudz, lai viņs pamestu manu apziņu.
- Bet viņš jau vakar ap to pašu laiku pameta arī pats savu apziņu. Beigt sinhroni ir godīgi un apsveicami.
Jā, nu, es arī iedzēru un tagad mirstu nost no paģirām un vainas sajūtas par vispasaules likstām, un jebal, briesmīgi sāpošu galvu. Es vairs neiešu uz kaņepi, to piesmieto mauku māju.
- Šodien gan tur jāiet. Labs koncis.
- Nezinu, es gribu dzīvot un iet klausīties rozā ziloņa džeku izpildītus rokenrola kaverus Vecrīgā, bet šobrīd es nevaru aiziet pat līdz izlietnei
- Ko? Šitajā video, ko man nosūtīji, viņa čista sūkā viņam daiktu autobusa pieturā, Mūkusalas ielā?
- Cerams. Bet nu kaut kādi pārāk laimīgi viņi abi izskatās.
- Baigi redzētais džeks. Karoči es viņu atradīšu.
- Vai ne? Man atkal liekas, ka es pazīstu to meiteni.
- Varētu atrast pēc viņas tetovējumiem, ja vien tie nav zilumi. Aj, nu normāli pēc Playground festivāla atgūt enerģiju ar mazu blovdžābiņu pieturā
- Nu ja, neies jau nu prom no pasākuma tukšām rokām un mutēm
- Man Simons stāsta, ka atradis labu vietu kur iešaut, par alu un laikapstākļiem, un es paralēli skatos šo video trešo reizi, es vispār nesaprotu kādā pasaulē es dzīvoju
- Nu jā.. viņiem bija tas Ivans jāmeklē labāk apkārtnē
- Zināji, ka aizliedza tos spinnerus, jo viņi izraisa vēzi slikto bateriju dēļ?
- Ha, nebiju aizdomājies vēl par to
- Ā, un pirms 60 gadiem šajā dienā atklāja minetu. Fak, 'akmens tiltu', gribēju teikt. "
July 4th, 2017
:
Šodien pa radio dzirdēju to Arņa Medņa un Lindas Leen eirovīzijas (?) dziesmu - 'Oh God, please help me (not to fall again) '.Un tur ir tie 'Can't live with you, but I can't live without you' vārdi. Vot kas tā par figņu? Kas par absurdu? Jebal. Es gan zinu. Tur nav vidusceļa. Es zinu. Un visiem būtu jāzina, pretēji tā ir huiņa. Es zinu. Un vai tas kaut ko maina, ka es zinu? Hihi haha - laiks ir ielekt Daugavā.
:
Es nesaprotu kāpēc visos modes žurnālos, kurus aplūkoju, pāru bildēs sievietes izskatās tik ieinteresētas un partneri iekārojošas, bet džeki izskatās bikli, neērti un locekli aiz vaiga gaidoši.
June 28th, 2017
:
Atnācu uz savu mīļāko franču kafeni, jo nejauši ierados divas stundas agrāk darbā. Pie blakus galdiņa sēž divas skaistas sievietes (dziļāk zālē ielaist acis baidos). Bāc, nu atkal!
Mīlīgiem matu griezumiem, labi smaržojošas, iesauļotas, maziem, sarkaniem nadziņiem un zvārgulīšu smiekliem.
Un atkal nevar palasīt.
Vēl trakāk ir, ja tā notiek teātrī, vai nedod kungs, grimētavā, kad viņa pavisam tuvu pieliekusies, pūš uz sejas savu silto, svaigo elpu, pavērtām lūpām, nedod dievs, vēl iekodusies lūpā, pirkstu galiem tev uz sejas klāj krēmu. Tad es vispār nevaru iedomāties ko darīt bez acu aizvēršanas un domāšanu par holokaustu. Tādos brīžos parandžas nemaz nešķiet slikta ideja.
Riebjas man viņas. Nenāciet šurp.
Mīlīgiem matu griezumiem, labi smaržojošas, iesauļotas, maziem, sarkaniem nadziņiem un zvārgulīšu smiekliem.
Un atkal nevar palasīt.
Vēl trakāk ir, ja tā notiek teātrī, vai nedod kungs, grimētavā, kad viņa pavisam tuvu pieliekusies, pūš uz sejas savu silto, svaigo elpu, pavērtām lūpām, nedod dievs, vēl iekodusies lūpā, pirkstu galiem tev uz sejas klāj krēmu. Tad es vispār nevaru iedomāties ko darīt bez acu aizvēršanas un domāšanu par holokaustu. Tādos brīžos parandžas nemaz nešķiet slikta ideja.
Riebjas man viņas. Nenāciet šurp.
June 27th, 2017
: Atrodi sevi un atrodi mani
Es laikam tomēr esmu čigāns un man māju nav. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, ciemoties un atrasties visur citur kā savās deklarētajās mājās, un tam nav sakara ar apstākļiem mājās. Bet apziņa, ka kaut kas manī ir mainījies attiecībā pret dzimto pilsētu ir visai apmākusies.
Viss tas aukstums, pelēkums, drūmās, izmocītās sejas. Sasmakušais gaiss, rūcošās, smirdīgās mašīnas, rūpnīcu un autoservisu skaņas, kaut kādas stroikas, gar kurām garām ejot šķiet, ka metāla slūžas agrāk vai vēlāk uzgāzīsies uz galvas (kas nav izslēgts, jo tās nemaz nav gana nostiprinātas un no mājas pa laikam uz gājēju ceļas kaut kas atdalās, piemēram, Briāna ielā). Noputējušie logu stikli, pustukšās, piesmietās, pamestās ielas, zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, sastrēgumi, ceļu remonti, kontrole, poliči, no līdzsvara izsitošās, necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, cilvēki visādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, Jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem (uzvalkos), pārdārdzinātas ļoti sūdīgas kafijas dzertuves ar bezlimita internetu un bezdarbību, kur garīgi nedzimuši jaunieši sasprauž savus autopilota režīma smadzeņu vadus rozetēs un pūst. Milzīgi, tuvojošies ērču attēli uz tramvajiem un katedrāles demoralizējošie zvani, visi bijušie draugi un cīņu biedri, kuri kaut ko no tevis grib, vai vēl sliktāk – negrib. Noķēzītās statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā, tas džeks, kas pa apli piekto gadu uz garmoškas drillē Amēlijas saundrekus. Pēkstošās, pārbarotās piles, mēri pārnēsājošie baloži, tas invalīds pie cirka un treknā čigāniete pāri ielai, glancēti, nopulēti krogi un reklāmu aģentūras, bankas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu ‘restorāns’. Bērnu nami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, steralizētais vieplis uz Gogoļ- Lāčplēšielas stūra, mīļākie krogi un humpalas, kuri viens pēc otra bankrotē, novēmušies tūristi, Bermuda divtūra, Kauperu un Astronout plakāti, debesis aizsedzošas trolejbusa stangas, cilvēki vienādās šallēs un kurpēs, tā kliedzošā ome pie apčurātās Mildas, elektronisko pīpju veikali, suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos, turīgu vecāku istabas augi, kuri ieurbušies viedīriecēs vienādām frizūrām slāj pāri vilciena sliedēm nejaudājot aizsiet kurpju auklas astoņpadsmit gadu vecumā. Dzeltenā prese, pārlīmētās cenu zīmes uz vistu stilbiem, pārdevējas neatjaunotie, pāraugušie, netīrie, pujeņu krāsas gēla nagi un sešu centimetru garās šķūņa krāsas matu saknes, kuras lien laukā no indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.
Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, jau tālumā saskatot pazīstamo zīmi, iekšā paliek nedaudz siltāk? Man tādas sajūtas nav. Vienkārši tā no zila gaisa ar cirvi pakausī.
Šito tālāk lasi slīprakstā -
"Mīļā Rīga, nepārpoti, Tevī ir tik daudz laba un skaista. Tu aizvien esi pievilcīga. Tu man daudz ko esi devusi. Bet man šķiet, ka labāk to pateikt agrāk nekā vēlāk. Es pāris dienas par mums šaubos un jau gribu mest plinti krūmos? Bet tāda es esmu, ja čujs saka, ka nebūs, tad parasti arī nav. Nē, es neesmu gatava strādāt pie tā un tas nav tāpēc, ka esmu pārgurusi un pati netieku ar sevi galā. Vienkārši nav vairāk ļubof markof, vai saproti? Bet Tu noteikti paliksi man mīļa un svēta, kā Čikāgas piecīšu dziesmās, kur šo motīvu apdzied nabaga cietēji, smalkos uzvalkos uz labklājības plosta. Zini, mīļā Rīga, visiem būs labāk, ja kādu laiku padzīvosim atsevišķi. Bet mēs varam būt draugi, tikai šodien vēl nē".
Vēlos redzēt vietu, kur Rīgā ir skaisti. Kur viņa ir daiļa un mierpilna, elpo lēni un dziļi, kur viņas acis, slapjās, vai sausās vēl staro un vējā plīvo tās zeltrudie mati.
Visādi citādi gribu bikstīt ugunskuru ar milzīgu zaru un basām kājām pa laikam iebrist mežā pēc nokaltušu zaru kaudzes.
Es laikam tomēr esmu čigāns un man māju nav. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, ciemoties un atrasties visur citur kā savās deklarētajās mājās, un tam nav sakara ar apstākļiem mājās. Bet apziņa, ka kaut kas manī ir mainījies attiecībā pret dzimto pilsētu ir visai apmākusies.
Viss tas aukstums, pelēkums, drūmās, izmocītās sejas. Sasmakušais gaiss, rūcošās, smirdīgās mašīnas, rūpnīcu un autoservisu skaņas, kaut kādas stroikas, gar kurām garām ejot šķiet, ka metāla slūžas agrāk vai vēlāk uzgāzīsies uz galvas (kas nav izslēgts, jo tās nemaz nav gana nostiprinātas un no mājas pa laikam uz gājēju ceļas kaut kas atdalās, piemēram, Briāna ielā). Noputējušie logu stikli, pustukšās, piesmietās, pamestās ielas, zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, sastrēgumi, ceļu remonti, kontrole, poliči, no līdzsvara izsitošās, necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, cilvēki visādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, Jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem (uzvalkos), pārdārdzinātas ļoti sūdīgas kafijas dzertuves ar bezlimita internetu un bezdarbību, kur garīgi nedzimuši jaunieši sasprauž savus autopilota režīma smadzeņu vadus rozetēs un pūst. Milzīgi, tuvojošies ērču attēli uz tramvajiem un katedrāles demoralizējošie zvani, visi bijušie draugi un cīņu biedri, kuri kaut ko no tevis grib, vai vēl sliktāk – negrib. Noķēzītās statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā, tas džeks, kas pa apli piekto gadu uz garmoškas drillē Amēlijas saundrekus. Pēkstošās, pārbarotās piles, mēri pārnēsājošie baloži, tas invalīds pie cirka un treknā čigāniete pāri ielai, glancēti, nopulēti krogi un reklāmu aģentūras, bankas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu ‘restorāns’. Bērnu nami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, steralizētais vieplis uz Gogoļ- Lāčplēšielas stūra, mīļākie krogi un humpalas, kuri viens pēc otra bankrotē, novēmušies tūristi, Bermuda divtūra, Kauperu un Astronout plakāti, debesis aizsedzošas trolejbusa stangas, cilvēki vienādās šallēs un kurpēs, tā kliedzošā ome pie apčurātās Mildas, elektronisko pīpju veikali, suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos, turīgu vecāku istabas augi, kuri ieurbušies viedīriecēs vienādām frizūrām slāj pāri vilciena sliedēm nejaudājot aizsiet kurpju auklas astoņpadsmit gadu vecumā. Dzeltenā prese, pārlīmētās cenu zīmes uz vistu stilbiem, pārdevējas neatjaunotie, pāraugušie, netīrie, pujeņu krāsas gēla nagi un sešu centimetru garās šķūņa krāsas matu saknes, kuras lien laukā no indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.
Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, jau tālumā saskatot pazīstamo zīmi, iekšā paliek nedaudz siltāk? Man tādas sajūtas nav. Vienkārši tā no zila gaisa ar cirvi pakausī.
Šito tālāk lasi slīprakstā -
"Mīļā Rīga, nepārpoti, Tevī ir tik daudz laba un skaista. Tu aizvien esi pievilcīga. Tu man daudz ko esi devusi. Bet man šķiet, ka labāk to pateikt agrāk nekā vēlāk. Es pāris dienas par mums šaubos un jau gribu mest plinti krūmos? Bet tāda es esmu, ja čujs saka, ka nebūs, tad parasti arī nav. Nē, es neesmu gatava strādāt pie tā un tas nav tāpēc, ka esmu pārgurusi un pati netieku ar sevi galā. Vienkārši nav vairāk ļubof markof, vai saproti? Bet Tu noteikti paliksi man mīļa un svēta, kā Čikāgas piecīšu dziesmās, kur šo motīvu apdzied nabaga cietēji, smalkos uzvalkos uz labklājības plosta. Zini, mīļā Rīga, visiem būs labāk, ja kādu laiku padzīvosim atsevišķi. Bet mēs varam būt draugi, tikai šodien vēl nē".
Vēlos redzēt vietu, kur Rīgā ir skaisti. Kur viņa ir daiļa un mierpilna, elpo lēni un dziļi, kur viņas acis, slapjās, vai sausās vēl staro un vējā plīvo tās zeltrudie mati.
Visādi citādi gribu bikstīt ugunskuru ar milzīgu zaru un basām kājām pa laikam iebrist mežā pēc nokaltušu zaru kaudzes.
June 21st, 2017
:
Es gribētu parunāt par nu jau televīzijas ziņās izslavēto 'klēpja attīrīšanu'. Tas ķipa esot kādas austrumu viedās dāmas (pašpasludinātās ekspertes) vadīts rituāls,kura rezultātā caur meditācijām un gaismas vizualizēšamu vagīnā iespējams attīrīties no bijušajiem sakariem un no jauna tapt par šķīstu jaunavu. Tas viss par 25eiro, vai cik tur bija. Un pieprasījums esot tiešām liels. To var spriest pēc statistikas, kuru ievāca žurnāliste, kura izlikdamās par vienu no šķīsta klēpja tīkotājām, visu smalki pierakstīja un pēc tā, ka nupat pa LTV1 šo rituālu reklamēja kā vienu no lietām ko darīt saulgriežos...bla,bla.
Un tagad LŪDZU paskaidrojiet man zemniekam - kāpēc lai kāds gribētu attīrīt klēpi no bijušajiem sakariem? Kādēļ ir jāguļ ar kādu no kura vēlāk gribas dezinfekcēt ķermeni? Nu nopietni. Izslēgsim uzreiz izvarošanu un darbu porno industrijā no variantiem. Ok, protams, ka teju katram ir gadījies kāds ne pārāk nopietns sakars un citus cilvēkus mēs vienkārši esam beiguši mīlēt,un ar tiem nevēlētos vairs gulēt - bet toreiz taču ziedēja ābele un pāri lidoja dzērves.
Nožēlošana ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm zem šīs saules. Kāpēc lai kāds nožēlotu to, ka īstenojis to, ko gribējis konkrētā brīdī? Un es neticu tam visam 'ā,biju dzērusi,gadījās'. Nav dūmu bez uguns. Prosta nav.
Un tagad LŪDZU paskaidrojiet man zemniekam - kāpēc lai kāds gribētu attīrīt klēpi no bijušajiem sakariem? Kādēļ ir jāguļ ar kādu no kura vēlāk gribas dezinfekcēt ķermeni? Nu nopietni. Izslēgsim uzreiz izvarošanu un darbu porno industrijā no variantiem. Ok, protams, ka teju katram ir gadījies kāds ne pārāk nopietns sakars un citus cilvēkus mēs vienkārši esam beiguši mīlēt,un ar tiem nevēlētos vairs gulēt - bet toreiz taču ziedēja ābele un pāri lidoja dzērves.
Nožēlošana ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm zem šīs saules. Kāpēc lai kāds nožēlotu to, ka īstenojis to, ko gribējis konkrētā brīdī? Un es neticu tam visam 'ā,biju dzērusi,gadījās'. Nav dūmu bez uguns. Prosta nav.
:
Bail iedomāties cik daudz Gata bijušo draudzeņu šovakar AB dambī noslienās visas virsmas.
June 20th, 2017
:
Es nevaru aprakstīt vārdiem cik ļoti man derdzas šokolāde. Nākot pa Brīvības ielu gar Mednieku bāru, un tālāk gar Laimas fabriku, man pavisam godīgi jāatzīst, ka vairāk siekalas mutē sariešas skatoties uz tiem šķībi greizi izbāztajiem susuriem Mednieku bāra skatlogā.
:
Viens no lielākajiem vasaras plusiem ir tāds, ka šodien, piemēram, redzēju tikai divus cilvēkus ar tām nacīšu šallēm.
:
Es jau biju piemirsusi, ka te var izgāzt savu naidu un mīlestību. Tagad es to ļoti intensīvi darīšu un pa laikam ielikšu kādu mainstrīm dziesmas tekstu, kas man kaut kāpēc škiet absolūti ģeniāls. Vai absolūti ģenitāls. Un jūs mani nenosodīsiet, jo jums ir vienalga.
:
Mēs kaut kad runājām, ka varētu būt košļājamā gumija ar viņa garšu. Iedomājieties - gumija ar kāda garšu. Stādieties priekšā cik daudz cilvēku sēdētu baltās istabās ar košļājamo gumiju paciņām līdz acīm. Ļoti daudz.
June 19th, 2017
:
Pirms pāris stundām sārtiem pleciem un basām kājām atgriezos pilsētā no Gaujas kalniem, un ielejām. Tagad nemiers aiz loga un tējas tasē tā tirda, ka pēc pāris stundām domāju iet atpakaļ uz mežu. Es nesaprotu, kā var gulēt, ja daba aiz loga tik skaļi elpo un aicina. Nu nevar.
Tā kā es laikam celšu pirkstu un došos pretējā virzienā kaut vai uz pāris stundām,lai ieraudzītu krēslu kaut kur, kur ir nedaudz vairāk gaisa. Iesaku jums, kuri spēj izrauties, darīt to pašu. Ar vai bez manis.
Tā kā es laikam celšu pirkstu un došos pretējā virzienā kaut vai uz pāris stundām,lai ieraudzītu krēslu kaut kur, kur ir nedaudz vairāk gaisa. Iesaku jums, kuri spēj izrauties, darīt to pašu. Ar vai bez manis.
June 7th, 2017
:
Redzēju kā vīrietis ar milzīgu lilliju pušķi mīņājas, skatās uz saviem apaviem un koda lūpas. Kāds būs kādai sapisis diseni, kā sakot jāsaka. Es nosmējos. Bet patiesībā jau, man nenāk smiekli. Pieķeru sevi pie pretīgās domas atkal un atkal, ejot uz darbu, braucot uz mājām. Ja nu tur lejā zem loga vienā gaišā jūnija, vai jūlija pēcpusdienā stāvēs. Ar sasodītām rozēm, vai lillijām, vai pudeli un lillijām un teiks to un to, un, ka lai piedodu, un, ka tikai tagad sapratis, un, ka vajag, lai tieši tagad es...un lai pasaku, ka... un,vka viņš no visām počkām centīsies nesapisties. Un ja nu tas kaut kad tomēr notiks, man būs visas tiesības ar armijas zābakiem viņu atspārdīt un piesavināt trešdaļu no viņa akcijām.
Bet tā jau notiek tikai sapņos, vai ne? Manos sapņos tā notiek visu laiku.
Bet tā jau notiek tikai sapņos, vai ne? Manos sapņos tā notiek visu laiku.
June 5th, 2017
May 31st, 2017
:
Ko cilvēki darīja pirms Boba Dilana? Protams, ka Džoniju Kešu. Nu kā var tā raut laukā sirdi, lauzt gabalos, līmēt kopā, likt atpakaļ iekšā? Maaan, babe, I owe you so much.
:
Man ļoti patīk sagaidīt gaismu un iet gulēt divas stundas pirms darba, vai neiet vispār. Lai tā gaisma nespēj klusi piezagties savā 'Haha, es esmu šeit un tu mani redzi, jo aizvien neesi miris. Es atņemšu tev neesošo dzīvesprieku' manierē. Man patīk stāvēt, viņu sagaidīt un ieskatīties tieši acīs. Gaisma, kuce tāda, tu mani nepieveiksi.
:
" Ja es būtu kaut cik talantīga (daudz strādājusi) slavenība, esmu pavisam droša, ka ar mani notiktu tas, kas ar Eimiju Vainhausu. Jau pirms pāris gadiem, kad viņa nomira un vēlāk iznāca tā filma, es varēju bimbāt, likt rokas pie sirds un šūpot galvu, jo visa notiekošā secība ar viņu šķita tik loģiska kā domino kauliņu līnija, kuru kāds zābaks iekustinājis. Jau tad, kad viņa vēl bija pašos sākumos, kad sākās visas izsmērētās kaķacis un šķībās parūkas, es sajutu ko ļoti radniecīgu. Nu, ka ja notiktu tā un tā - tad tā tas arī izskatītos.
Gadi iet un tas atkārtojas. Un atkal esmu tur. Ironiski, tieši pusgadu kopš mani atlaida pagājušo pāris gadu ciešanas.
Viņa ir tik gaišs un skaists, un naivs cilvēks un mēs viņu zaudējam. Un viņa ļoti cenšas, strādā un mīl līdz izdeg, un tad viņa kļūst pati par savu spoku. Un mēs viņu nosodām.
'Vai tiešām tu nevarētu izķemmēt matus? Vai tiešām tu nevari notīrīt izsmērējušos kosmētiku? Vai tu nevari nofokusēt skatienu un nestaigāt tik grīļīgi, saliektu muguru? Vai tiešām tev ir jāuzņem dažādi uztveres bagātinātāji un jādzer miega zāles? Vai tiešām tev allaž jātur blakus pudele, jo tu zini, ka pazaudēsi savu baby? Vai tiešām pēc kārtējās neveiksmes tev jāvelk melna kleita un jāuzņem inscinētu bēru fotogrāfijas? Jā ir, jo tu apglabā kādu. Tu apglabā savu gaismu, siltumu, ticību un mīlestību. Tu to noroc pēc iespējas dziļāk un kādēļ gan neietērpties šim notikumam piemērotā kleitā?
"Pacel galvu, iztaisno muguru un pasmaidi! Viss vēl ir priekšā!" : viņi saka, atvērtām acīm lūkojoties dziļajā pakaļā.
Mēs redzam kā viņa zūd, kā mirdzums, un gaisma, un mērķtiecība, un paceltā galva, un dālija matos vīst. Kā zāles un sāpes saliec viņas muguru, un savelk tās seju vienaldzīgā, mīnusa zīmei analoģiskā, sejas izteikmē. Viņa ir te, bet viņas vairs nav. "
Gadi iet un tas atkārtojas. Un atkal esmu tur. Ironiski, tieši pusgadu kopš mani atlaida pagājušo pāris gadu ciešanas.
Viņa ir tik gaišs un skaists, un naivs cilvēks un mēs viņu zaudējam. Un viņa ļoti cenšas, strādā un mīl līdz izdeg, un tad viņa kļūst pati par savu spoku. Un mēs viņu nosodām.
'Vai tiešām tu nevarētu izķemmēt matus? Vai tiešām tu nevari notīrīt izsmērējušos kosmētiku? Vai tu nevari nofokusēt skatienu un nestaigāt tik grīļīgi, saliektu muguru? Vai tiešām tev ir jāuzņem dažādi uztveres bagātinātāji un jādzer miega zāles? Vai tiešām tev allaž jātur blakus pudele, jo tu zini, ka pazaudēsi savu baby? Vai tiešām pēc kārtējās neveiksmes tev jāvelk melna kleita un jāuzņem inscinētu bēru fotogrāfijas? Jā ir, jo tu apglabā kādu. Tu apglabā savu gaismu, siltumu, ticību un mīlestību. Tu to noroc pēc iespējas dziļāk un kādēļ gan neietērpties šim notikumam piemērotā kleitā?
"Pacel galvu, iztaisno muguru un pasmaidi! Viss vēl ir priekšā!" : viņi saka, atvērtām acīm lūkojoties dziļajā pakaļā.
Mēs redzam kā viņa zūd, kā mirdzums, un gaisma, un mērķtiecība, un paceltā galva, un dālija matos vīst. Kā zāles un sāpes saliec viņas muguru, un savelk tās seju vienaldzīgā, mīnusa zīmei analoģiskā, sejas izteikmē. Viņa ir te, bet viņas vairs nav. "
May 30th, 2017
:
Man ir šausmīgi auksti, lai gan sēžu iekštelpās ar mēteli. Kolēģiem auksti neesot. Arī ārā man salst un kad mēģinu iet gulēt, sasedzoties ar divām segām man arī salst. Vai ir kaut kādas tautas metodes kā iegūt siltumu? Nu tur smērēt sinepes uz pēdām, rīt mārrutkus, vai smērēties taukiem?
:
Es agrāk mēdzu domāt, ka ar 'problēmām' jātiek galā dabīgā ceļā - ka laiks, laiks, laiks. Sevis speciāla negruzīšana. Vilkšana laukā no mājām, augļu sulas un siltas vannas. Mīļas filmas, māte daba un kas tur vēl noteikti dziedēs to visu. Bet kad ir divi gadi reiz pavadīti dirsā, periodiski cenšoties izmantot dažnedažādākās metodes,cilvēks saprot, ka varbūt labāk laiku pa laikam ierīt kādu ripulīti, kas palīdz noslāpēt daudz klusāk tās motorzāģa skaņas, kas laužas laukā no iekšām.
Varbūt dzemdībās ir jāšpricē iekšā visas stiprākās pretsāpju zāles un varbūt runčus ir jākastrē, lai tie mokoties negaudotu uz mēnesi. Varbūt instinkti ir jāpievalda un jāapslāpē pašā saknē iedarbīgākajos un pārbaudītākajos veidos? Tas it kā esot vieglākais ceļš laukā, bet varbūt tas ir arī vienīgais.
Ja zāļu tējas jogas, gudri padomi, saullēkta sagaidīšana siltā segā ievīstoties, putnu čivināšana, izjādes ar zirgiem un delfīniem, laba masāža un aromaterapija, mantras un fizizki treniņi nelaiž vaļā to, kas jāatlaiž, tad varbūt ir laiks mēģināt primitīvākas metodes? Jā, iepriekšminētās darbības nestrādā, jo cilvēks nav gana atvēries tam, nav pieņēmis kaut ko, nav spējis saglabāk gana lielu ticību tam, ka viss reiz var būt atkal labi. Bet no kā tad to ticību spēt uzturēt, ar kuru lauzni lai lauž sevi vaļā? Kas strādā vienam, ne vienmēr strādā otram. Kādēļ izdzerot trīs kafijas krūzes es momentāli aizmiegu? Vai meditēšana un kanālu atvēršana palīdzēs kofeīnam sākt iedarboties? Vai drošības josta ap viduli atņems manas bailes pirms lēkšanas ar izpletni? Vai skaista kleita un fantastiska frizūra padarīs kāzas izdevušās? A ja nu tas nav priekš visiem? Ko tad, ko tad darīt? Un ar to visu gribu teikt, ka esmu mainījusi domas par cīnīšanos un cenšanos kā ceļu pretī uzvarai, maza tabletīte uz kādu laiku apturēs asaru straumes ātrāk, lētāk un nesāpīgāk.
Varbūt dzemdībās ir jāšpricē iekšā visas stiprākās pretsāpju zāles un varbūt runčus ir jākastrē, lai tie mokoties negaudotu uz mēnesi. Varbūt instinkti ir jāpievalda un jāapslāpē pašā saknē iedarbīgākajos un pārbaudītākajos veidos? Tas it kā esot vieglākais ceļš laukā, bet varbūt tas ir arī vienīgais.
Ja zāļu tējas jogas, gudri padomi, saullēkta sagaidīšana siltā segā ievīstoties, putnu čivināšana, izjādes ar zirgiem un delfīniem, laba masāža un aromaterapija, mantras un fizizki treniņi nelaiž vaļā to, kas jāatlaiž, tad varbūt ir laiks mēģināt primitīvākas metodes? Jā, iepriekšminētās darbības nestrādā, jo cilvēks nav gana atvēries tam, nav pieņēmis kaut ko, nav spējis saglabāk gana lielu ticību tam, ka viss reiz var būt atkal labi. Bet no kā tad to ticību spēt uzturēt, ar kuru lauzni lai lauž sevi vaļā? Kas strādā vienam, ne vienmēr strādā otram. Kādēļ izdzerot trīs kafijas krūzes es momentāli aizmiegu? Vai meditēšana un kanālu atvēršana palīdzēs kofeīnam sākt iedarboties? Vai drošības josta ap viduli atņems manas bailes pirms lēkšanas ar izpletni? Vai skaista kleita un fantastiska frizūra padarīs kāzas izdevušās? A ja nu tas nav priekš visiem? Ko tad, ko tad darīt? Un ar to visu gribu teikt, ka esmu mainījusi domas par cīnīšanos un cenšanos kā ceļu pretī uzvarai, maza tabletīte uz kādu laiku apturēs asaru straumes ātrāk, lētāk un nesāpīgāk.