nekurlande

nekurlande @ 01:52 am: " Ja es būtu kaut cik talantīga (daudz strādājusi) slavenība, esmu pavisam droša, ka ar mani notiktu tas, kas ar Eimiju Vainhausu. Jau pirms pāris gadiem, kad viņa nomira un vēlāk iznāca tā filma, es varēju bimbāt, likt rokas pie sirds un šūpot galvu, jo visa notiekošā secība ar viņu šķita tik loģiska kā domino kauliņu līnija, kuru kāds zābaks iekustinājis. Jau tad, kad viņa vēl bija pašos sākumos, kad sākās visas izsmērētās kaķacis un šķībās parūkas, es sajutu ko ļoti radniecīgu. Nu, ka ja notiktu tā un tā - tad tā tas arī izskatītos.
Gadi iet un tas atkārtojas. Un atkal esmu tur. Ironiski, tieši pusgadu kopš mani atlaida pagājušo pāris gadu ciešanas.
Viņa ir tik gaišs un skaists, un naivs cilvēks un mēs viņu zaudējam. Un viņa ļoti cenšas, strādā un mīl līdz izdeg, un tad viņa kļūst pati par savu spoku. Un mēs viņu nosodām.
'Vai tiešām tu nevarētu izķemmēt matus? Vai tiešām tu nevari notīrīt izsmērējušos kosmētiku? Vai tu nevari nofokusēt skatienu un nestaigāt tik grīļīgi, saliektu muguru? Vai tiešām tev ir jāuzņem dažādi uztveres bagātinātāji un jādzer miega zāles? Vai tiešām tev allaž jātur blakus pudele, jo tu zini, ka pazaudēsi savu baby? Vai tiešām pēc kārtējās neveiksmes tev jāvelk melna kleita un jāuzņem inscinētu bēru fotogrāfijas? Jā ir, jo tu apglabā kādu. Tu apglabā savu gaismu, siltumu, ticību un mīlestību. Tu to noroc pēc iespējas dziļāk un kādēļ gan neietērpties šim notikumam piemērotā kleitā?
"Pacel galvu, iztaisno muguru un pasmaidi! Viss vēl ir priekšā!" : viņi saka, atvērtām acīm lūkojoties dziļajā pakaļā.
Mēs redzam kā viņa zūd, kā mirdzums, un gaisma, un mērķtiecība, un paceltā galva, un dālija matos vīst. Kā zāles un sāpes saliec viņas muguru, un savelk tās seju vienaldzīgā, mīnusa zīmei analoģiskā, sejas izteikmē. Viņa ir te, bet viņas vairs nav. "