nekurlande

[info]nekurlande @ 12:52 pm: Es agrāk mēdzu domāt, ka ar 'problēmām' jātiek galā dabīgā ceļā - ka laiks, laiks, laiks. Sevis speciāla negruzīšana. Vilkšana laukā no mājām, augļu sulas un siltas vannas. Mīļas filmas, māte daba un kas tur vēl noteikti dziedēs to visu. Bet kad ir divi gadi reiz pavadīti dirsā, periodiski cenšoties izmantot dažnedažādākās metodes,cilvēks saprot, ka varbūt labāk laiku pa laikam ierīt kādu ripulīti, kas palīdz noslāpēt daudz klusāk tās motorzāģa skaņas, kas laužas laukā no iekšām.
Varbūt dzemdībās ir jāšpricē iekšā visas stiprākās pretsāpju zāles un varbūt runčus ir jākastrē, lai tie mokoties negaudotu uz mēnesi. Varbūt instinkti ir jāpievalda un jāapslāpē pašā saknē iedarbīgākajos un pārbaudītākajos veidos? Tas it kā esot vieglākais ceļš laukā, bet varbūt tas ir arī vienīgais.
Ja zāļu tējas jogas, gudri padomi, saullēkta sagaidīšana siltā segā ievīstoties, putnu čivināšana, izjādes ar zirgiem un delfīniem, laba masāža un aromaterapija, mantras un fizizki treniņi nelaiž vaļā to, kas jāatlaiž, tad varbūt ir laiks mēģināt primitīvākas metodes? Jā, iepriekšminētās darbības nestrādā, jo cilvēks nav gana atvēries tam, nav pieņēmis kaut ko, nav spējis saglabāk gana lielu ticību tam, ka viss reiz var būt atkal labi. Bet no kā tad to ticību spēt uzturēt, ar kuru lauzni lai lauž sevi vaļā? Kas strādā vienam, ne vienmēr strādā otram. Kādēļ izdzerot trīs kafijas krūzes es momentāli aizmiegu? Vai meditēšana un kanālu atvēršana palīdzēs kofeīnam sākt iedarboties? Vai drošības josta ap viduli atņems manas bailes pirms lēkšanas ar izpletni? Vai skaista kleita un fantastiska frizūra padarīs kāzas izdevušās? A ja nu tas nav priekš visiem? Ko tad, ko tad darīt? Un ar to visu gribu teikt, ka esmu mainījusi domas par cīnīšanos un cenšanos kā ceļu pretī uzvarai, maza tabletīte uz kādu laiku apturēs asaru straumes ātrāk, lētāk un nesāpīgāk.

Reply

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:
Powered by Sviesta Ciba