nekurlande

10:55 am: Atnācu uz savu mīļāko franču kafeni, jo nejauši ierados divas stundas agrāk darbā. Pie blakus galdiņa sēž divas skaistas sievietes (dziļāk zālē ielaist acis baidos). Bāc, nu atkal!
Mīlīgiem matu griezumiem, labi smaržojošas, iesauļotas, maziem, sarkaniem nadziņiem un zvārgulīšu smiekliem.
Un atkal nevar palasīt.
Vēl trakāk ir, ja tā notiek teātrī, vai nedod kungs, grimētavā, kad viņa pavisam tuvu pieliekusies, pūš uz sejas savu silto, svaigo elpu, pavērtām lūpām, nedod dievs, vēl iekodusies lūpā, pirkstu galiem tev uz sejas klāj krēmu. Tad es vispār nevaru iedomāties ko darīt bez acu aizvēršanas un domāšanu par holokaustu. Tādos brīžos parandžas nemaz nešķiet slikta ideja.
Riebjas man viņas. Nenāciet šurp.