nekurlande

07:00 pm: Es nespēju noticēt, ka tulīt palaidīšu garām koncertu grupai, kuru alkstu un degu redzēt kopš kādu 10 gadu vecuma. Es tam vienkārši neticu. Un nesaprotu kāpēc nepirku biļeti (laikam, jo esmu pieradusi, ka man dzīvē viss nāk viegli). Es par to runāju kādu pusgadu, vai pat vairāk. Un tagad man ir tas slow motion moments, kurš ir avārijās, vai kad volejbola bumba lēni lido virsū sejai, vai kad tevi pamet kāds ko ļoti mīli - laiks sasalst, tu redzi sūdu spaidi gāžamies pāri galvai, bet viss ir iesaldēts un tu nevari neko padarīt. Vairs nav jēgas. Tu sastindzis stāvi un skaties, acis nemirkšķinot. Vot man tā ir šobrīd. Es zinu, ka tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu ej. Es zinu, ka ir par vēlu. Mana mute pat neatveras un acis paliek sausas. Tu ej. Es stāvu un skatos.