10:35 am:
Tas vienmēr ir tik svinīgs brīdis, kad uzkāp uz vecajām sliedēm. Esi, esi, audz, labojies, bla, bla, bla un tad atkal paslīd kāja. Tur ir kaut kāda perversa bauda tajā visā notikumā, kad pirmo reizi tīra pusgada laikā iešaujies, vai ar bariņu astoņpadsmitgadnieku šņauc kaut kādus štrutus kaut kāda nezināma kluba tualetē, vai pamodies kāpņu telpā nosalis, vai blakus kaut kādam matainam jaunietim no pankroka grupas esot precēts četrus gadus, vai, nu nezinu, pieķer sevi ar pilnām kabatām izejot no lielveikala, kad gadu esi nostrādājis bankā. Un pa vidu tam visam sāpini 87 cilvēkus. Vecos niķus nevar mainīt. Un nekad nevarēs. Un tiem, kas spēs izturēt un nenokrist uz mutes sprinta laikā, visu dzīvi trīcēs rokas un griezīsies zobi. To es jums apsolu.
Comments
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | October 9th, 2017 - 11:51 am |
|---|
| | | (Link) |
|
Vecos niķus var mainīt, ja viņus izprot un GRIB mainīt. Kamēr kāpšana atpakaļ sagādā "perversu baudu", acīmredzot, nav motivācijas pa īstam tos grābekļus neredzēt, un tad pat nav vērts izlikties labākiem nekā esam. Es tiešām nedomāju, ka iešauties pēc tīra pusgada ir bauda, tas vienkārši ir vēl nenoslēdzies ceļojums laikā, kad licies, ka izeja jau ir tepat. Tad, kad tu patiešām to gribēsi, tā ka nu čista gribēsi, tie grābekļi atpakaļ nenāks, jo tu viņus necietīsi. Bet nesaki "nekad".
Iespējams. Es jau to vairāk smīkņājot saku par to, ka pēc ilgāka laika uzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Nožēlojama sajūta protams.Es nerakstu par mainīšanos un palīdzības meklēšanu te.Es rakstu par to mazo momentu, esot karalauka vidū ar viskija pudelī rokās, kad prātā ieduras tā doma - 'Jā, te nu es atkal esmu. Ilgi nebiji satikts'.
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | October 9th, 2017 - 12:30 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Nu, nekur jau nebija aizgājis patiesībā :D
Protams,ka nebija. Ziemas miegu čučēja. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}