Piefiksēju, ka vienmēr atvadoties no krievvalodīga cilvēka, novēlu viņam veiksmi, bet ar latviešiem runājot - ne vienmēr. Ar ko tas varētu būt saistīts? Ar to, ka mums šāda tradīcija nav iesakņojusies, vai to, ka man ir krievu asinis? :
Comments
Eu, bļin, incanta sakritība. Es krieviem arī VIENMĒR neviļus novēlu "Udači" (burtiski šādi). Mani gadījumā tas pavisam noteikti ir saistīts ar KINO vārdiem no skaņdarba "Asinsgrupa", kur viņš dzied "Novēliet man veiksmi (mazā)!"
Un ar latviešiem tiešā salīdzinājumā ar t.s. utainajiem citi latvieši parasti atvēl mazāk attenšena, es t.sk., šķiet.
Un ar latviešiem tiešā salīdzinājumā ar t.s. utainajiem citi latvieši parasti atvēl mazāk attenšena, es t.sk., šķiet.
(Reply to this) (Thread)
|
Nu re kā. Mazā, ha. Es saku 'Udači vam' un nezinu kādēļ,visdrīzākais,esmu kādu labu cilvēku satikusi autobusā,vai veikalā,kas man ko tādu novēl. Tāpat kā pēc paēšanas, vienalga vai tirgus picu, vai vidēji smalkas pusdienas kādā restūzī, es vienmēr eju klāt un saku paldies. Aj,latvieši vispār ir lohi, vai ne?
(Reply to this) (Parent)