:
Jau labu laiku esmu piefiksējusi sevi kā neapmierinātās masas daļu. Sapūtusies, lipīga, gluma, slidena, nenosakāmas krāsas un formas, kas nemitīgi burkšķ un par visu lamājas. Nelaime tā, ka ikviens no mums kādā dzīves brīdī kļūst par neapmierinātās masas daļu, tā pielīp kā dubļi un nav nemaz tik viegli atrauties nost, kā teiktu Jurga Vile.
Bet viena lieta gan velk mani laukā un liek aizmirst par burkšķēšanu- bāc, mums ir tik daudz laba muzona. Bija un ir.
Tu brauc vilcienā, uzliec austiņas un visi plakāti par konduktora meklējumiem, nākamajām pieturām un drēgnais novembris aiz loga pārvēršas varavīksnē.
Bet viena lieta gan velk mani laukā un liek aizmirst par burkšķēšanu- bāc, mums ir tik daudz laba muzona. Bija un ir.
Tu brauc vilcienā, uzliec austiņas un visi plakāti par konduktora meklējumiem, nākamajām pieturām un drēgnais novembris aiz loga pārvēršas varavīksnē.
:
Braucu pa pauguriem mazā starppilsētu autobusā un radio skan dziesma 'manas mājas ir Neretā, kur tusiņš notiek pieturā'.
March 27th, 2023
March 9th, 2023
:
Man arvien biežāk nāk smiekli par kādu novērojumu. Un tas ir tāds - šķiet, ka daudzus vīriešus atgrūž sievietes, kas izturās kā viņi paši.
No turienes, manuprāt, aug kājas, piemēram, draugu zonai un visam kam citam.
Man pašai pēdējā laikā ir vairākas reizes atzīmēts puiciskums, nepieradinātība, rupjums,utt.
Tas mani ļoti iepriecina un uzjautrina.
Un būsim godīgi viens pret otru - kad mēs beigsim spēlēt to fakino teātri, kur sievietes spiež savas kājas augstpapēžu kurpēs un pīkst peļu balsīs?
Tas ir ļoti tālu no realitātes vairumā gadījumu. Vismaz no realitātes, kurā sieviete jūtas brīvi.
Bet teātris mums visiem patīk, oj kā patīk. Un tas ir tik mīlīgi.
Es applaudēju.
No turienes, manuprāt, aug kājas, piemēram, draugu zonai un visam kam citam.
Man pašai pēdējā laikā ir vairākas reizes atzīmēts puiciskums, nepieradinātība, rupjums,utt.
Tas mani ļoti iepriecina un uzjautrina.
Un būsim godīgi viens pret otru - kad mēs beigsim spēlēt to fakino teātri, kur sievietes spiež savas kājas augstpapēžu kurpēs un pīkst peļu balsīs?
Tas ir ļoti tālu no realitātes vairumā gadījumu. Vismaz no realitātes, kurā sieviete jūtas brīvi.
Bet teātris mums visiem patīk, oj kā patīk. Un tas ir tik mīlīgi.
Es applaudēju.
March 4th, 2023
:
Es šobrīd jūtos garīgi nestabili priecīga.
Viena no tām dienām, kad saprotu, ka nekam nav jēgas, viss tāpat kaut kad beigsies un ir lietas, kam nevar līdzēt.
Šī doma ir tikpat atbruņojoša kā infantilā, dzeltenā rotaļu bite teātra noliktavā.
Aiz tās acīm ir bezgalīgs tukšums. Tur nekā nav.
Un tas ir tik skaisti.
Viena no tām dienām, kad saprotu, ka nekam nav jēgas, viss tāpat kaut kad beigsies un ir lietas, kam nevar līdzēt.
Šī doma ir tikpat atbruņojoša kā infantilā, dzeltenā rotaļu bite teātra noliktavā.
Aiz tās acīm ir bezgalīgs tukšums. Tur nekā nav.
Un tas ir tik skaisti.
February 11th, 2023
:
Klausos mašīnā kaut kādu modernās mūzikas sūdradio un secinu, ka ir kaut kāds jauns žanrs, kur vīrieši dzied tā, it kā viņiem mutē būtu gāzēts minītis.
February 10th, 2023
:
Nu ko? Braucam uz Daugavpili spēlēt divas 'Krokodila Genas' izrādes. Ar nakšņošanu.
Jāspēlē kaut kādā Daugavpils Ziepniekkalnā.
Meklēju kur paēst tuvumā. Pagājušo reizi ieradāmies tik vēlu, ka viss bija ciet.
Pēc meklēšanas rezultātiem apkaimē ir sabrucis baltu ķieģeļu namiņš ar nosaukumu 'Varavīksne' un mazāk sabrucis ķieģeļu namiņš, kas izskatās pēc autoservisa, kur telpas vidū ir milzīgs uzraksts krieviski 'Riba, vino i čo to tam ešjo'.
Atsauksmes nav labas, bet vismaz ir varianti.
Būtu labi, ja kādā pusstundas gājienā no naktsmītnes būtu kāds pārtikas veikals, bet nav. Paši jau vien esam vainīgi, ēdienu divām dienām bija jāņem līdzi no Rīgas. Tā darītu gudri cilvēki.
Pie vietas, kur uzstājamies ir 'Olimpiks', kur pagājušo reizi neielaida pēc līdzi ņemšanas kafijas, jo nebija pases.
Visā kultūras pilī nav neviena kafijas automāta, tāpēc tur gājām.
Varētu jau aizbraukt uz centru pēc kafijas (ar kājām par tālu laika trūkuma dēļ), bet sabiedrisko transportu tuvumā tur nav un negribas pārdot savus datus 'Yandex'.
Šoreiz palieku hostelī par savu naudu, jo Daugavpils atkal laipni uzsaukusi palikšanu turku masieru kojās piektdienas naktī bez tualetes papīra, ziepēm, tējkannas un ar kopīgu dušu un tualeti visiem dzimumiem. Arī bez opcijas tuvākajā pusstundas gājiena rādiusā nopirkt kaut ko ēdamu.
Latgales viesmīlība.
Ja es būtu desmit gadu jaunāka un dotos piedzīvojumos, varbūt tā būtu jautra pieredze,bet es braucu strādāt, vēlos izgulēties un nebaidīties par savu dzīvību kad pa gaiteni ejot uz tualeti studenti miedz ar aci.
Laikam jau vecums un līdzekļi mūs tiešām pamatīgi izlutina. Vai arī es vienkārši esmu izlaista pilsētniece. Droši vien.
Varbūt ir laiks sapakot mantas, izmest telefonu un doties ar basām kājām svētceļojumā.
Un latgale nav sliktākā vieta kur to sākt.
Bet līdz tam man vēl ir jāsagatavo viduslaiku moku rīks, milzīgs krokodils, nedaudz līdzīgs dzelzs jaunavai, kurā aktierim jāpavada visas četras izrāžu stundas, jāieeļļo čeburaškas čīkstošāa acis un jāiztur kolēģe, ar kuru kopā jāpavada šīs dienas. Ļoti jauka, bet ārkārtīgi runīga meitene. Viņa baidās ēst vietējo ēdienu, jo negrib saindēties un vakarā vēlas doties uz 50 minūšu tālumā esošo Ezītī miglā. Un mums esot visu laiku jāturas kopā.
Un tas viss, lai sagaidītu kulmināciju, kurā uzmaukšu mazu akordionu Genam un tad visi lēks gaisā, šaus konfetī un ar baloniem rokās skaļi dziedās 'a ja igraju na garmoške' un pēc piektās paklanīšanās reizes, ar neļķēm rokās, neatskatīdamies dosies prom.
Bet labi, ka mums ir 8 eiro komandējuma nauda un negatīvu scenāriju gadījumā somā ieslēpts pērnajā gadā pirktais balzāmiņš.
Man ļoti patīk dzīvot. Bez jokiem.
Bet šajās dienās es vienkārši vēlētos izslēgties.
Bet vismaz diena ir skaista.
Kādam.
Bet vispār viss ir forši, es vienkārši paņerkstu.
Prieks virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Jāspēlē kaut kādā Daugavpils Ziepniekkalnā.
Meklēju kur paēst tuvumā. Pagājušo reizi ieradāmies tik vēlu, ka viss bija ciet.
Pēc meklēšanas rezultātiem apkaimē ir sabrucis baltu ķieģeļu namiņš ar nosaukumu 'Varavīksne' un mazāk sabrucis ķieģeļu namiņš, kas izskatās pēc autoservisa, kur telpas vidū ir milzīgs uzraksts krieviski 'Riba, vino i čo to tam ešjo'.
Atsauksmes nav labas, bet vismaz ir varianti.
Būtu labi, ja kādā pusstundas gājienā no naktsmītnes būtu kāds pārtikas veikals, bet nav. Paši jau vien esam vainīgi, ēdienu divām dienām bija jāņem līdzi no Rīgas. Tā darītu gudri cilvēki.
Pie vietas, kur uzstājamies ir 'Olimpiks', kur pagājušo reizi neielaida pēc līdzi ņemšanas kafijas, jo nebija pases.
Visā kultūras pilī nav neviena kafijas automāta, tāpēc tur gājām.
Varētu jau aizbraukt uz centru pēc kafijas (ar kājām par tālu laika trūkuma dēļ), bet sabiedrisko transportu tuvumā tur nav un negribas pārdot savus datus 'Yandex'.
Šoreiz palieku hostelī par savu naudu, jo Daugavpils atkal laipni uzsaukusi palikšanu turku masieru kojās piektdienas naktī bez tualetes papīra, ziepēm, tējkannas un ar kopīgu dušu un tualeti visiem dzimumiem. Arī bez opcijas tuvākajā pusstundas gājiena rādiusā nopirkt kaut ko ēdamu.
Latgales viesmīlība.
Ja es būtu desmit gadu jaunāka un dotos piedzīvojumos, varbūt tā būtu jautra pieredze,bet es braucu strādāt, vēlos izgulēties un nebaidīties par savu dzīvību kad pa gaiteni ejot uz tualeti studenti miedz ar aci.
Laikam jau vecums un līdzekļi mūs tiešām pamatīgi izlutina. Vai arī es vienkārši esmu izlaista pilsētniece. Droši vien.
Varbūt ir laiks sapakot mantas, izmest telefonu un doties ar basām kājām svētceļojumā.
Un latgale nav sliktākā vieta kur to sākt.
Bet līdz tam man vēl ir jāsagatavo viduslaiku moku rīks, milzīgs krokodils, nedaudz līdzīgs dzelzs jaunavai, kurā aktierim jāpavada visas četras izrāžu stundas, jāieeļļo čeburaškas čīkstošāa acis un jāiztur kolēģe, ar kuru kopā jāpavada šīs dienas. Ļoti jauka, bet ārkārtīgi runīga meitene. Viņa baidās ēst vietējo ēdienu, jo negrib saindēties un vakarā vēlas doties uz 50 minūšu tālumā esošo Ezītī miglā. Un mums esot visu laiku jāturas kopā.
Un tas viss, lai sagaidītu kulmināciju, kurā uzmaukšu mazu akordionu Genam un tad visi lēks gaisā, šaus konfetī un ar baloniem rokās skaļi dziedās 'a ja igraju na garmoške' un pēc piektās paklanīšanās reizes, ar neļķēm rokās, neatskatīdamies dosies prom.
Bet labi, ka mums ir 8 eiro komandējuma nauda un negatīvu scenāriju gadījumā somā ieslēpts pērnajā gadā pirktais balzāmiņš.
Man ļoti patīk dzīvot. Bez jokiem.
Bet šajās dienās es vienkārši vēlētos izslēgties.
Bet vismaz diena ir skaista.
Kādam.
Bet vispār viss ir forši, es vienkārši paņerkstu.
Prieks virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
February 8th, 2023
:
Šodien atkal kaut kāds vājums mācās virsū darba dēļ.
Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi.
Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas.
Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl.
Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām.
Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt.
Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek.
Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu.
Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma.
Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?!
Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei.
Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus.
Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana.
Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā.
Un saule, atvaļinājums, un viss tas.
Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās.
Bet būt neticīgam reizēm ir grūti.
Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk.
Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.
Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi.
Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas.
Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl.
Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām.
Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt.
Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek.
Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu.
Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma.
Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?!
Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei.
Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus.
Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana.
Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā.
Un saule, atvaļinājums, un viss tas.
Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās.
Bet būt neticīgam reizēm ir grūti.
Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk.
Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.
:
Man ir aizdomas, ka kaut kad izrādīsies, ka šis ir bijis laimīgākais laiks mūsu dzīvēs.
January 29th, 2023
:
Protams, ka bezmiegam ir jāuznāk tieši tajā vienā gada brīvajā svētdienā, kura paredzēta, lai iespētu zaudēto.
January 28th, 2023
January 26th, 2023
:
Bet vispār man nav par ko sūdzēties.
Man nekā netrūkst.
Viss ir labi un varētu mierīgi vienkārši gruzīties kā piedien laikam aiz loga.
Bet drusku traucē tas, ka visu dienu galvā skan Riks Estlijs.
Man nekā netrūkst.
Viss ir labi un varētu mierīgi vienkārši gruzīties kā piedien laikam aiz loga.
Bet drusku traucē tas, ka visu dienu galvā skan Riks Estlijs.
:
Interesanti, ka pēdējā laikā kaut kādā bezapziņas stāvoklī atrodoties mēdzu lūgt, lai cilvēki man pasaka, ka viss būs kārtībā.
Dažreiz gribas ticēt, ka pateiktam vārdam ir lielāks svars kā tādam, kas marinēts galvā. Nu, un, jo vairāk cilvēku kaut ko pateiks, jo lielāka būs iespēja, ka kaut kas materializēties. Vai varbūt, ja kaut ko pateiks kāds konkrēts cilvēks, kaut kas pēkšņi pēc tā teikuma pateikšanas notiks.
Tā man reizēm ir paticis fantazēt.
Piemēram, vienreiz Andris Keišs man pateica, ka viss būs labi un uz kādu laiku viss arī bija labi.
Uz kādu gadu, pusgadu vismaz.
Tas bija pirms kādiem desmit, vai deviņiem gadiem, man liekas. Tad man vēl bija sarkans velosipēds, ko drīz pēc tam nozaga kādā Jēzusbaznīcas ielas kāpņutelpā. Tur īsu brīdi, dzīvoklī bez logiem, dzīvoju vienā istabā ar kādu blondu izbijušu militāristu, kuru bija pametusi sieva kā rezultātā viņš izlēma mainīt savu dzīvi un kļūt par aktieri. Pēc tam, man liekas, viņš pat tika štatā Čehova teātrī.
K. bija kā ceļotājs laikā, vienu dienu uzradās, tad uz mēnesi pazuda.
Pēc tam kvartālu tālāk man nozaga brūno riteni, un nesen turpat netālu garnadži atņēma arī melno riteni.
Šodien pēc visiem tiem gadiem riteņu zagļu rajonā pirmo reizi iegāju Jēzusbaznīcā. Visā tajā ēkā neesot nevienas pašas naglas. Tīrs koks. Tā vismaz teica baznīcas darbiniece.
Ļoti jauka sieviete. Tādu sieviešu priekšā paliek kauns par sevi.
Tur pašā centrā stāvot pārņēma kaut kāda jocīga sajūta.
It kā visi pēdējo desmit gadu ierastākie maršruti kā nogriežņi sakrustotos vienā punktā pie tā altāra zem mākslīgajām debesīm baznīcas griestos.
Un tad man savajadzējās ēst un es aizmirsu kāpēc esmu te atnākusi.
Dažreiz gribas ticēt, ka pateiktam vārdam ir lielāks svars kā tādam, kas marinēts galvā. Nu, un, jo vairāk cilvēku kaut ko pateiks, jo lielāka būs iespēja, ka kaut kas materializēties. Vai varbūt, ja kaut ko pateiks kāds konkrēts cilvēks, kaut kas pēkšņi pēc tā teikuma pateikšanas notiks.
Tā man reizēm ir paticis fantazēt.
Piemēram, vienreiz Andris Keišs man pateica, ka viss būs labi un uz kādu laiku viss arī bija labi.
Uz kādu gadu, pusgadu vismaz.
Tas bija pirms kādiem desmit, vai deviņiem gadiem, man liekas. Tad man vēl bija sarkans velosipēds, ko drīz pēc tam nozaga kādā Jēzusbaznīcas ielas kāpņutelpā. Tur īsu brīdi, dzīvoklī bez logiem, dzīvoju vienā istabā ar kādu blondu izbijušu militāristu, kuru bija pametusi sieva kā rezultātā viņš izlēma mainīt savu dzīvi un kļūt par aktieri. Pēc tam, man liekas, viņš pat tika štatā Čehova teātrī.
K. bija kā ceļotājs laikā, vienu dienu uzradās, tad uz mēnesi pazuda.
Pēc tam kvartālu tālāk man nozaga brūno riteni, un nesen turpat netālu garnadži atņēma arī melno riteni.
Šodien pēc visiem tiem gadiem riteņu zagļu rajonā pirmo reizi iegāju Jēzusbaznīcā. Visā tajā ēkā neesot nevienas pašas naglas. Tīrs koks. Tā vismaz teica baznīcas darbiniece.
Ļoti jauka sieviete. Tādu sieviešu priekšā paliek kauns par sevi.
Tur pašā centrā stāvot pārņēma kaut kāda jocīga sajūta.
It kā visi pēdējo desmit gadu ierastākie maršruti kā nogriežņi sakrustotos vienā punktā pie tā altāra zem mākslīgajām debesīm baznīcas griestos.
Un tad man savajadzējās ēst un es aizmirsu kāpēc esmu te atnākusi.
January 25th, 2023
:
Džeks ienāk tējnīcā un prasa :
- Kādas jums te garšīgas tējiņas ira?
- Nu, mums ir viena laba meža zemeņu tējiņa. Pārējās gan garšo pēc sūdiem.
- Kādas jums te garšīgas tējiņas ira?
- Nu, mums ir viena laba meža zemeņu tējiņa. Pārējās gan garšo pēc sūdiem.
January 24th, 2023
:
Nupat Rimčikā skanēja Astronout Māras dziesma, kur viņa ļauna rūķa balsī draudēja - "Tu dzirdi tikai mani, mani, mani, mani, maniiiiiii".
Iedomājieties, kurš elles loks tas būtu, kurā varētu dzirdēt tikai viņu?
Es pat nezinu kā pieklājīgi lai pasaka kā tas būtu.
Dirsā būtu.
Iedomājieties, kurš elles loks tas būtu, kurā varētu dzirdēt tikai viņu?
Es pat nezinu kā pieklājīgi lai pasaka kā tas būtu.
Dirsā būtu.
January 16th, 2023
:
Kopš vakarnakt Lipkes memoriālā man no jakas noplīsa atstarojošais ezis, es vairs nejūtos droši Rīgas ielās.
Ja kaut kas mani izglābtu, tas būtu šis ezis.
Varbūt pat, ka no sevis pašas.
Ja kaut kas mani izglābtu, tas būtu šis ezis.
Varbūt pat, ka no sevis pašas.