|
|
You are viewing the most recent 20 entries September 11th, 202510:41 am:
Man vakar bija tā lieta, kas tik daudziem zināma, bet pati nebiju vēl pieredzējusi. Sagaidīju tumsu, kā tik bieži daru pēdējā laikā, un izgāju ielās. Tas vairs nav fear of missing out, tas ir izdzīvošanas jautājums. Nu un ieraudzīju jauniešu baru uz ielas pie Bolderājas, kur, izrādās, gaidāms Simona Krasta koncerts. Tā nu nejauši nonācu sava, savulaik, lielākā elka koncī, kurš, turklāt, izpildīja Suki Dve Štuki dziesmas un nebija pārpisis jēgu. Par tādu pieredzi pirms desmit gadiem varētu pat nesapņot. Bet tā nu es tur sēdēju un nejutu pilnīgi neko. Laikam jau vienā vai citā veidā daudzi telpā sēdošie bijām sapisušies savās dzīvēs un elku šajā vecumā arī vairs nav. Ir tikai labi, vai slikti piemēri. Priecājos par viņu, ka nav vēl pilnīgi aizgājis pa pieskari un telpā atmosfēra bija laba. Laikam jau skatos uz to zīmīgi, jo šis muzons man bija ļoti aktuāls periodā, pirms tas viss sākās. Pirms nokļuvu vidē, kurā nobāzējos un ielaidu saknes. Tagad atkal ir kaut kāda izejas pozīcija. Tikai neesmu vairs tik naiva, apaļa un priecīga. Drūmums tajā visā ir tāds - ja nekas, kas nesa prieku agrāk vairs nenes, laikam laiks sev beidzot atzīt, ka tā tumsa tomēr ir pa īstam.
June 10th, 202512:22 am:
Latvijas himna pusnaktī gan Relax FM nešķita baigi relaksējoša šobrīd, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus. No otras puses, īstermiņa atmiņa ir baigā štelle. Ja man būtu tāda opcija aizmirst ko tur man kāds kādreiz, vai vēl jo labāk - aizmirst ko pats.. tad Eldorado atslēga būtu ķešā.
June 9th, 202511:36 pm:
Relax FM šovakar lutina. Divas ļoti mīļas mākslinieces pēc kārtas. Oh happy day, oh happy day, when jesus walked into my life. Bija laiks, kad strādāju Stūra mājā par gidu un kaut kādā brīdī, kad priekšniece Aija bija atvaļinājumā (superīga sieviete, bet Bismarka brokastu īpašniece viņu aiz muguras sauca par evil bitch)(man kaut kādu brīdi aizspriedumaini škita, ka visi 90tajos Rīgā nonākušie ārzemju latvieši vienā, vai citā veidā kopojas viens ar otru), nu un, vobšem, kad viņa bija prom un biju atstāta par galveno, sāku ekskursiju starplaikos likt muzejā skaļi savu muzonu un tur, pārsvarā, skanēja vai nu Suki dve štuki, vai The Carpenters. Un šovakar relaksējošais fm atgādināja man par pēdējās grupas galveno dalībnieci, tostarp, izcilu bundzenieci Sūzenu Kārpenteri (kura komerciālu nolūku rezultātā tika no bungām novirzīta tuvāk solo miķim). Aija man teica, ka viņi CORONCO sav' laik' klausījušies šo grupu kā joku, bet visi tāpat zinājuši vārdus vairums dziesmām. Sapratuši, ka kaut kas tur līdz galam neesot labi ar to vokālisti, bet kamēr nākuši lipīgi, ierēcami gabali, nu..tas esot bijis līdzīgi kā Reinikam ar savu skriešanu. Kaut kas traģisks gaisā vīd, bet kamēr var dupulīt' pakratīt..
June 5th, 202506:47 pm:
Klusums atkal šodien skaļš. It īpaši, ja apkārt bērnu balsis un bezdelīgas, un nekas no tā nav tavs. Arī pīpēt šodien nav ko. Kastaņu un ceriņu noziedēšana priekš manis vienmēr bijusi beigu sākums. Ap vasaras saulgriežu laiku man vienmēr uznāk tāds drūmums, jo atkal lēnām paliks arvien tumšāk. Nezinu kas tas ir, kaut kāds melns mākonis ap manu galvu, kas liedz atšķirt labo no sliktā. Šodien izdomāju, ka tomēr esmu visai prasts cilvēks. Kā gribētos kā nē, no tā neizlocīsies. Domāju par to, kas būtu tā mūzika, ko gribētu dzirdēt fonā, ja kāds mani nogalinātu, un nevarēju izdomāt neko labāku par 'Melanholisko valsi'. Smieklīgi. Viss ir tik smieklīgi.
May 19th, 202501:35 am:
Izskatās, ka man bijuši diezgan dzīves apliecinoši Cibas ieraksti savulaik. Dievs vien zina, kas ar tiem notika, kāpēc pārtraucu šo, vai ko citu. Jebkurā teikumā, kuru sāku, jaušama nogurdinoša atkārtošanās. Cik žēl, ka istabā, kurā atrodas, nevar pīpēt. Lai gan košie lakati, baldahīni atsauc atmiņā laiku, kad mitu līdzīgā komunālajā dzīvoklī, ar kaimiņu, kurš kopīgajā ledusskapī glabāja milzīgu Mildronāta burku un nodevās skaļiem dzimumaktiem, pēc kuriem viņa izredzētā dāma (reizēm ar bērnu pie rokas) gāja uz virtuvi,kaila pledā ietinusies, smērēt sviestmaizes un vienmēr mani skaļi virtuvē sveicināja. Toreiz, šķiet, vēl varēja pīpēt visur. Un pirmajā stāvā, pie pieturas, bija nočņiks, kur reiz nejauši iekļuvu 9.maija svinību afterpārtijā, kurā dancoja sirmgalvis baltās lakādas kurpēs. Tie tik bija laiki. Vai nelaiki. Bet vispār jau es tā arī nekad neesmu metusies dzīvē pilnu krūti. Bez mitas smēķējusi, izdzērusi šņabja pudeli, apēdusi pilnu marku, atzinusies stiprās jūtās. Vienmēr tā ar galiņu pa maliņu. Bet,visādi citādi, gadi iet, nekas sevišķi nemainās, cilvēka skelets pamata formu jau ir ieņēmis. Makaroni visgaršīgākie ir pirms miega, asus priekšmetus no sevis naktīs jāslēpj. Āmen. Bet varbūt kādreiz nāks tā diena, kad es izlemšu visu tā pa īstam, pēc saraksta, līdz galam. Un tad visi zvaigznāji savienosies vienā un notiks sprādziens, kas rezultēsies falafel kebabu lietū, kas pabaros visus pasaules dažādo konfesiju cilvēkus un tie kļūs mūžīgi mūžos laimīgi. Labu nakti!
December 16th, 202411:46 am:
Reizēm iztēle kļūst pārāk spilgta un šķiet, ka mani atnāks un izglābs. Un tad gan es kļūšu par labāku cilvēku. Bet mani izglābt nevar. Tieši tik vienkārši kā alfabēts, kuru nezinu.
May 28th, 202401:48 am:
Vakar uz ilgāku laiku biju priecīga. Vispār pēdējā laikā jūtu prieku arvien biežāk (loģiski, saule). Žēl, ka priekam mēdz sekot tumsa. Varētu jau ķipa pārgriezt vēnas atveldzējošā (laikapstāklim piemērotā) vannā un neviens teātrī tāpat nepamanītu vai aiz širmja ir trīs, vai četri dancojoši rūķi. Varbūt, ka paietu pat pusgads līdz svaigi 75 gados iesoļojušais režisors 'neplānoti' atnācis uz izrādi atzītos sev mīlestībā, jo izrādītos, ka viss, kas patiesībā bijis vajadzīgs, lai šī aina izdotos izcila, ir trīs rūķi četru vietā. Viņu izsauktu uz skatuves, iedotu rožu klēpi par teātrim veltītajiem gadiem, visi aplaudētu, un smaidītu, vēlāk foajē grieztu kliņģeri un pēc pusstundas visi izklīstu pa saviem darbiem. Un visi mēs ķlūtu laimīgi mūžam mūžos āmen. Bet vispār atskaitot sarkanās skudras un odus, viss ir zašibis. Vasara, dzīve. Mīlu, izstāstīt nevaru cik.
February 8th, 202409:31 pm:
Kad biju tīnis, ar tēvu dažreiz kašķējāmies par to, kas tad ir depresīvāks - Nirvana, vai Radiohead. Toreiz vēl nebiju dzirdējusi Dolliju Pārtoni.
November 14th, 202306:26 pm:
Vakar piemājas krogā satiku džeku, kurš pirms desmit gadiem, šajos datumos, mani pameta . Viņš bija ienācis pēc kāda sūtījuma un ilgi neuzkavējās. Pēc kāda fakin sūtījuma tieši šajā krogā un tajā vienā stundā, un dienā, kad tur iegriezos? Katrā ziņā, tas, ko es gribēju teikt - toreiz bija traki. Ļoti, ļoti traki. Savā jaunības maksimālismā uz istabas sienas ar asinīm biju uzrakstījusi 'tas nekad nebeigsies'. Es gribēju, lai tas uzraksts tur stāv tik ilgi, kamēr sadzīst. Man liekas, ka tas arī tur nostāvēja vairākus gadus, kļūstot par kičīgu interjera sastāvdaļu. Anyway, es vakar nejutu neko. Apaļu nulli. Čau, čau, kas noticis ar tavu pieri, daudz laimes aizgājušajā vārda dienā, es aizvien sazin kāpēc pēkšņi varu atcerēties tavu dzimšanas dienas datumu, wtf, hahaha, ā, pareizi, mūsu dzimenēm pa vidu bija tavas mammas dzimene, jā, jā, pareizi, prieks satikt, lai veicas darbos, ā tev aizvien vēl nav īsta darba, nu ok, novēlu daudz naudas, čau. Tās drausmas mēdz pāriet. Kas to būtu domājis? Tās tiešām mēdz pāriet, voov. Par citiem, protams, nezinu, bet sadzīšanas iespēja pastāv. Pat, ja ļoti maza. Un paliek tikai smīns, un siltas atmiņas par to jauno, blondo galvu, kura reiz plūda asarās uz Čomska galdiņa.
November 13th, 202305:32 pm:
Bet vispār dirst būtu jāiet preventīvi, pirms kāds cits ir pasūtījis.
05:03 pm:
Jau labu laiku esmu piefiksējusi sevi kā neapmierinātās masas daļu. Sapūtusies, lipīga, gluma, slidena, nenosakāmas krāsas un formas, kas nemitīgi burkšķ un par visu lamājas. Nelaime tā, ka ikviens no mums kādā dzīves brīdī kļūst par neapmierinātās masas daļu, tā pielīp kā dubļi un nav nemaz tik viegli atrauties nost, kā teiktu Jurga Vile. Bet viena lieta gan velk mani laukā un liek aizmirst par burkšķēšanu- bāc, mums ir tik daudz laba muzona. Bija un ir. Tu brauc vilcienā, uzliec austiņas un visi plakāti par konduktora meklējumiem, nākamajām pieturām un drēgnais novembris aiz loga pārvēršas varavīksnē.
03:22 pm:
Braucu pa pauguriem mazā starppilsētu autobusā un radio skan dziesma 'manas mājas ir Neretā, kur tusiņš notiek pieturā'.
March 27th, 202301:23 am:
Es biju laimīga 34 stundas no vietas.
March 9th, 202307:31 pm:
Man arvien biežāk nāk smiekli par kādu novērojumu. Un tas ir tāds - šķiet, ka daudzus vīriešus atgrūž sievietes, kas izturās kā viņi paši. No turienes, manuprāt, aug kājas, piemēram, draugu zonai un visam kam citam. Man pašai pēdējā laikā ir vairākas reizes atzīmēts puiciskums, nepieradinātība, rupjums,utt. Tas mani ļoti iepriecina un uzjautrina. Un būsim godīgi viens pret otru - kad mēs beigsim spēlēt to fakino teātri, kur sievietes spiež savas kājas augstpapēžu kurpēs un pīkst peļu balsīs? Tas ir ļoti tālu no realitātes vairumā gadījumu. Vismaz no realitātes, kurā sieviete jūtas brīvi. Bet teātris mums visiem patīk, oj kā patīk. Un tas ir tik mīlīgi. Es applaudēju.
March 4th, 202302:55 pm:
Es šobrīd jūtos garīgi nestabili priecīga. Viena no tām dienām, kad saprotu, ka nekam nav jēgas, viss tāpat kaut kad beigsies un ir lietas, kam nevar līdzēt. Šī doma ir tikpat atbruņojoša kā infantilā, dzeltenā rotaļu bite teātra noliktavā. Aiz tās acīm ir bezgalīgs tukšums. Tur nekā nav. Un tas ir tik skaisti.
February 11th, 202309:08 pm:
Klausos mašīnā kaut kādu modernās mūzikas sūdradio un secinu, ka ir kaut kāds jauns žanrs, kur vīrieši dzied tā, it kā viņiem mutē būtu gāzēts minītis.
12:24 am:
Man grūti iemigt, jo ir baigi mazā gulta.
February 10th, 202310:37 am:
Nu ko? Braucam uz Daugavpili spēlēt divas 'Krokodila Genas' izrādes. Ar nakšņošanu. Jāspēlē kaut kādā Daugavpils Ziepniekkalnā. Meklēju kur paēst tuvumā. Pagājušo reizi ieradāmies tik vēlu, ka viss bija ciet. Pēc meklēšanas rezultātiem apkaimē ir sabrucis baltu ķieģeļu namiņš ar nosaukumu 'Varavīksne' un mazāk sabrucis ķieģeļu namiņš, kas izskatās pēc autoservisa, kur telpas vidū ir milzīgs uzraksts krieviski 'Riba, vino i čo to tam ešjo'. Atsauksmes nav labas, bet vismaz ir varianti. Būtu labi, ja kādā pusstundas gājienā no naktsmītnes būtu kāds pārtikas veikals, bet nav. Paši jau vien esam vainīgi, ēdienu divām dienām bija jāņem līdzi no Rīgas. Tā darītu gudri cilvēki. Pie vietas, kur uzstājamies ir 'Olimpiks', kur pagājušo reizi neielaida pēc līdzi ņemšanas kafijas, jo nebija pases. Visā kultūras pilī nav neviena kafijas automāta, tāpēc tur gājām. Varētu jau aizbraukt uz centru pēc kafijas (ar kājām par tālu laika trūkuma dēļ), bet sabiedrisko transportu tuvumā tur nav un negribas pārdot savus datus 'Yandex'. Šoreiz palieku hostelī par savu naudu, jo Daugavpils atkal laipni uzsaukusi palikšanu turku masieru kojās piektdienas naktī bez tualetes papīra, ziepēm, tējkannas un ar kopīgu dušu un tualeti visiem dzimumiem. Arī bez opcijas tuvākajā pusstundas gājiena rādiusā nopirkt kaut ko ēdamu. Latgales viesmīlība. Ja es būtu desmit gadu jaunāka un dotos piedzīvojumos, varbūt tā būtu jautra pieredze,bet es braucu strādāt, vēlos izgulēties un nebaidīties par savu dzīvību kad pa gaiteni ejot uz tualeti studenti miedz ar aci. Laikam jau vecums un līdzekļi mūs tiešām pamatīgi izlutina. Vai arī es vienkārši esmu izlaista pilsētniece. Droši vien. Varbūt ir laiks sapakot mantas, izmest telefonu un doties ar basām kājām svētceļojumā. Un latgale nav sliktākā vieta kur to sākt. Bet līdz tam man vēl ir jāsagatavo viduslaiku moku rīks, milzīgs krokodils, nedaudz līdzīgs dzelzs jaunavai, kurā aktierim jāpavada visas četras izrāžu stundas, jāieeļļo čeburaškas čīkstošāa acis un jāiztur kolēģe, ar kuru kopā jāpavada šīs dienas. Ļoti jauka, bet ārkārtīgi runīga meitene. Viņa baidās ēst vietējo ēdienu, jo negrib saindēties un vakarā vēlas doties uz 50 minūšu tālumā esošo Ezītī miglā. Un mums esot visu laiku jāturas kopā. Un tas viss, lai sagaidītu kulmināciju, kurā uzmaukšu mazu akordionu Genam un tad visi lēks gaisā, šaus konfetī un ar baloniem rokās skaļi dziedās 'a ja igraju na garmoške' un pēc piektās paklanīšanās reizes, ar neļķēm rokās, neatskatīdamies dosies prom. Bet labi, ka mums ir 8 eiro komandējuma nauda un negatīvu scenāriju gadījumā somā ieslēpts pērnajā gadā pirktais balzāmiņš. Man ļoti patīk dzīvot. Bez jokiem. Bet šajās dienās es vienkārši vēlētos izslēgties. Bet vismaz diena ir skaista. Kādam. Bet vispār viss ir forši, es vienkārši paņerkstu. Prieks virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
February 8th, 202307:54 pm:
Atradu somā kabaci. Šī ir mana laimīgā diena.
03:14 pm:
Šodien atkal kaut kāds vājums mācās virsū darba dēļ. Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi. Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas. Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl. Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām. Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt. Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek. Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu. Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma. Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?! Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei. Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus. Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana. Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā. Un saule, atvaļinājums, un viss tas. Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās. Bet būt neticīgam reizēm ir grūti. Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk. Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.
|